Par īstām un iedomātām rotām

Tas, ka vēlēšanu listēs palaikam atrodam komponistu, gleznotāju, rakstnieku, aktieru, dziedātāju un citu radošu profesiju pārstāvju vārdus, nav nekas dīvains: katrai partijai gribas paspīdēt ar vienas vai otras slavenības atbalstu grūtajā priekšvēlēšanu cīņā, sak, mēs esam labi un gudri, ja jau X vai Y ir mūsu sarakstā!

"Mākslinieks ir kā spoža rota uz lielākoties pelēko un neizteiksmīgo ierindas deputātu fona," savulaik teica kāds Saeimas domātājs, gleznu kolekcionārs, sevi tomēr pieskaitīdams pie otrajiem. Ja runājam nopietni, radošā prāta un gara klātbūtne Saeimā nav nolasāma caur uzvārdiem, ja vispār ir nolasāma. Prestiža un zīmēšanās dēļ Saeimā ievēlētie mākslas pasaules iemītnieki lielākoties ir kā svešķermeņi, kurus izmanto ne tikai tāpēc, lai uzspodrinātu frakcijas sastāvu, bet arī tāpēc, lai vēlāk būtu, uz ko novelt melnos un smirdīgos naida un nicinājuma viļņus, kuri neizbēgami velsies pāri deputātu galvām. Jā, uz ko gan citu vēlētājs varētu bakstīt ar pirkstu, ja ne uz to tautā pazīstamo mūziķi, aktieri vai gleznotāju? Vai tad uz nevienam nezināmo Jāni, Pēteri vai Annu, kas nezināmu iemeslu dēļ iebalsoti Saeimā? No vienas puses, protams, komponists vai aktieris varēja nebalotēties un darīt savu debesu darbu – komponēt satriecošas simfonijas vai spēlēt neaizmirstamas lomas. Bet varbūt viņi vēlējās kļūt par nācijas garīgajiem līderiem? Bet varbūt viņiem gribējās pamēģināt: kā tas ir – būt tautas likteņu lēmējiem?

Pamēģināja. Komponistu izlamāja pēdējiem vārdiem – gan sejā metot apvainojumus, gan tīmeklī apsvaidot ar mēsliem. Nevienam jau nebija interesanti uzzināt, ko viņš tajā parlamentā dara. Taisnība, viņam tiešām tur nevajadzēja būt. Tā bija kļūda. Neviens no mākslas un kultūras cilvēkiem pēdējo divdesmit gadu parlamentārajā kompānijā netapa par nācijas līderi. Jo tā acīmredzot nebija tā vide, kurā šāds process būtu iespējams. Nedz Imants Kalniņš vai Raimonds Pauls, nedz Ausma Kantāne vai Ojārs Grinbergs, nedz Pauls Putniņš vai Alberts Bels – neviens no viņiem nekļuva par garīgo līderi, kaut gan ikviens ir meistars savā jomā.

Latvijas atjaunotās brīvvalsts gadi nenesa jaunu atmodu un nedzemdināja jaunus līderus. Nedz Saeimā, nedz arī citur. Acīmredzot nav vēl pienākusi tā stunda, kas atnes pēdējo pilienu tautas pacietības kausā. Uz ko šodien cer tie mākslas cilvēki, kas piekrituši balotēties? Kādas domas vada aktieri Mārtiņu Vilsonu un dziedātāju Ievu Akurateri? Ko Saeimā grib darīt ģitārists Tomass Kleins un fotogrāfs Gunārs Binde? Šo cilvēku talantu un popularitāti, manuprāt, izmanto vēlētāju pievilināšanai, nekam vairāk.

Par garīgajiem līderiem, kas dzimtu Saeimā, šķiet, ir velti runāt. Vismaz šajos ētisko vērtību sajukuma laikos tas nav iespējams. Taču Latvijas ne tik senajā, toties spožajā vēsturē var atrast izcilus garīguma līderus, turklāt tieši ar Saeimu saistītus. Viens no viņiem, manuprāt, ir izcilākais latgaliešu domātājs, rakstnieks, filozofs, publicists, priesteris, politiķis un kultūras stratēģis Francis Trasuns. Viņš bija Latvijas Republikas 1. un 2. Saeimas deputāts. Kad notika 2. Saeimas vēlēšanas, Francis Trasuns tika atzīts par populārāko politiķi valstī, kaut arī burtiski divas nedēļas pirms vēlēšanu dienas Romas katoļu baznīca bija viņu izmetusi no sava klēpja. Kāpēc? Francis Trasuns cīnījās, lai Latgale, kas bija nolemta pārkrievošanai un iekļaušanai Vitebskas guberņas sastāvā, tomēr iegrieztos Latvijā, viņš cīnījās arī par to, lai Latgali nepārpoļotu, lai katoļu baznīca būtu latviska, nevis poliska. Tas nepatika poļu paniem, kas valdīja Latgalē.

Francis Trasuns – pārtikušas un izglītotas latgaliešu ģimenes dēls – visu savu mūžu cīnījās, lai latgalieši un latvieši sajustu savas dzimtās valodas milzīgo nozīmi tautas pašapziņas celšanā, lai apjaustu, ko nozīmē brīvība un vienlīdzība. Neskaitāmas publikācijas, runas un darbi padarīja Franci Trasunu par nacionālo varoni gan Latgalē, gan arī visā Latvijā. Francis Trasuns nomira 1926. gadā, kad slepus mēģināja piedalīties Lieldienu dievkalpojumā Jēkaba baznīcā: viņš vēlējās pielūgt Dievu, kaut arī bija atstumts no baznīcas. Pārcentīgie baznīcas kalpotāji Trasunu izdzina no dievnama – no tā paša dievnama, par kuru Trasuns bija cīnījies, lai tas tiktu atdots draudzei! Daudzus gadu desmitus vēlāk Francim Trasunam gan tika atdots viņa labais priestera vārds: baznīca atzina savu kļūdu.

Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste, izvadot Franci Trasunu pēdējā ceļā, teica, ka "tas ir vīrs, kurš Latvijas ģerbonī novietojis trešo zvaigzni", ar to domājot Latgali. Viņa dzimtās Latgales cilvēki pavadīja Franci Trasunu, ceļa malā ceļos nometušies, un viņu bija tūkstošiem: baznīca neļāva viņu apbedīt Rēzeknes katoļu kapos, un šķirsts tika vests uz Rēzeknes Brāļu kapiem – tur jau dusēja daudzi Latgales brīvības cīnītāji. Dzejnieks Kārlis Skalbe Trasunu nosauca par tautas vadoni. Tas bija pelnīts un atzīstams nosaukums. Es piebilstu vēl klāt – tautas garīguma un atmodas vadonis, nevis vienkārši spoža rota uz pelēku deputātu fona.

***

VIEDOKĻI

Ojārs Rubenis, Latvijas Nacionālā teātra direktors:

– 2010. gada budžets kultūras jomā ir vērtējams kā izdzīvošanas budžets, kura sekas vēl tikai jutīsim. Nav noslēpums, ka jau tagad daudzām kultūras iestādēm rodas problēmas norēķināties par ēku (nereti kultūras iestādes darbojas lielās kultūrvēsturiskās ēkās, kuras ir atbilstoši jāapsaimnieko, bet apsaimniekošanas izdevumiem ir stabila tendence pieaugt) uzturēšanu. Teātra izdzīvošana faktiski ir ļoti atkarīga no skatītāju izvēles nākt uz teātri un nobalsot par teātri ar savām nopirktajām biļetēm. Viss atkarīgs no iedzīvotāju pirktspējas un repertuāra plānošanas elastības.

Kultūras budžetam samazinoties, agri vai vēlu būs jānonāk pie secinājumiem par vairāku kultūras iestāžu slēgšanu vai arī, teātru gadījumā, jānosaka sezona, kas ilgs tikai dažus mēnešus gadā. Budžetam paliekot šā gada līmenī, turpināsim cīņu par izdzīvošanu.

Normunds Šnē, valsts kamerorķestra Sinfonietta

Rīga mākslinieciskais vadītājs:

– Kultūras liktenis nav stabils. Esam norūpējušies par šo nenoteikto situāciju. Kāda būs kultūras nākotne, atkarīgs no cilvēka, kas kļūs par kultūras ministru. Vai tas būs cilvēks, kurš saprot, kas Latvijai ir kultūra. Lai Kultūras ministrija netiek likvidēta. Budžets ir jāaizstāv Ministru kabinetā un tā cīņa nav viegla.

Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore:

– Mēs, kultūras institūciju pārstāvji, nevaram pieļaut pat domu, ka varētu tikt samazināts kultūras nozares finansējums. Tā jau ir visvairāk cietusi iepriekšējā griešanas periodā. Piemēram, muzeju kopējais finansējums 2010. gadā salīdzinājumā ar 2008. gadu samazināts par 46%. Muzeji izvietoti lielās ēkās – valsts nozīmes arhitektūras pieminekļos –, un uzturēšanas izmaksas ir augstas. Jau tagad veidojas nopietni komunālo maksājumu parādi. Kas notiks vēl lielāka samazinājuma apstākļos? Neinvestējot jaunos projektos, ievērojami samazinās arī pašu ieņēmumi.

Pēc vēlēšanām politiķiem un valdībai tik tiešām būs jāpieņem nopietni un atbildīgi politiski lēmumi, jo būs jāizšķiras – ko likvidēt, ko saglabāt.

Nākamajam kultūras ministram būtu jābūt ar skaidru un stratēģisku vīziju par kultūras nozari kopumā un tālāko attīstību, kā arī jāspēj argumentēti pierādīt, ka kultūra ir mazas nacionālas valsts pastāvēšanas būtisks faktors, kur attīstīta profesionālā māksla ir viens no kvalitātes rādītājiem. Nebūs spēcīgas kultūras – kam būs vajadzīga šī valsts?