Ar draudzes atbalstu – svētkos un ikdienā
Seniore Velta Zaharāne, kas šoruden nosvinējusi 95. dzimšanas dienu un nupat oktobrī svētīja arī savu vārdadienu, ir spirgta, moža un ar gaišu prātu apveltīta. Mūža novakarē viņai rūp ne vien četri mazbērni un deviņi mazmazbērni, bet arī luterāņu draudze.
Vecumdienas savā Gulbenes dzīvoklī Velta vada viena un tā jūtas labi. Ikdienā viņa uztur ciešu saikni ar radiem un arī ar draudzeni. Šodien Velta no savas dzīvesvietas vairs nedodas uz dievkalpojumiem baznīcā. Tas viņas vecumā ir par tālu, par grūtu. Lai gan šķiet - vēl tikai nesen viņa ir bijusi luterāņu kora dalībniece. Tagad baznīcas ļaudis nāk pie viņas uz mājām, arī mācītājs Ilgvars Matīss. Veltai šie cilvēki vienmēr ir īpaši gaidīti. Tie ir sirsnības un garīguma caurstrāvoti mirkļi. Dzimšanas dienā mācītājs pie jubilāres viņas dzīvesvietā noturēja aizlūgumu, kopā dziedāja Dieva dziesmas, parunājās ar Veltu un, protams, kopā pasēdēja arī pie svētku galda. Tagadējais mācītājs ir tikai viens no luterāņu draudzes ganiem, kurus sava mūža laikā ir pazinusi Velta. Ar lielu sirsnību viņa piemin pirmo mācītāju, kuru te sastapusi, kad no Balvu puses kopā ar vīru pārnāca dzīvot uz Gulbeni. Tas bija Oto Baltiņš, kurš kalpoja no 1969. līdz 1990. gadam. Sirdi silda arī atmiņas par jauno mācītāju ar skanīgo balsi - Hariju Grigolu, kurš te kalpoja tik ļoti nozīmīgajā Atmodas laikā no 1990. gada un dažus gadus vēlāk. Tagad abi šie mācītāji ir aizsaulē. Velta saka - labi, ka draudzei šodien ir tikpat cienījams un labs priekšstāvis kā tie, kurus viņa zinājusi agrāk.
Velta ir pateicīga par dzīves gadiem, ko Dievs viņai devis. Šobrīd seniore ir sākusi sliktāk dzirdēt. Tāpēc sarunu biedriem ar viņu ir jārunā skaļi. Pa telefonu sarunāties ir pavisam grūti. Tāpēc Velta dod priekšroku sarunām aci pret aci un vēstulēm, apsveikumu kartītēm, kuras var paturēt rokās, lasīt vēl un vēl un sajust rakstīto vārdu siltumu. Viņa priecājas, ka visi mazbērni un mazmazbērni dzīvo Latvijā - Gulbenē, Madonā, Balvos, Rīgā.
Tuvumā ir mīļais dēls Andris un vedekla Aina. Savās domās Velta arvien ir arī kopā ar mūžībā aizgājušo vīru Jāni un zaudētajiem dēliem - mazo Jānīti un pusmūžu sasniegušo Valdi. Nav bijis viegli samierināties, ka tuvi cilvēki tiek atņemti, taču Velta saka - spēku dod ticība Dievam. Šī ticība nāk līdzi no bērnības, no ģimenes. Padomju varas gados Velta ar savu Jāni ir laulājusies baznīcā, ko ne katrs tolaik atļāvās. Var tikai pabrīnīties par viņas dzīves sparu pēc tik daudziem smagiem dzīves pārbaudījumiem. Atspēriena punkts dzīvē, kā uzsver Velta, ir bijuši viņas vecāki, kuri gribēja meitai dot gan garīgo pamatu, gan labu izglītību. Tā bija latviešu zemnieku ģimene, kura savilka jostu un darīja visu, lai meitene pabeigtu vidusskolu. Veltas patstāvīgās dzīves gaitu sākums sakritis ar Otrā pasaules kara periodu. Pēc vidējās izglītības iegūšanas viņai bijusi iespēja strādāt par skolotāju, pirms tam izmācoties sagatavošanas kursos. Velta devusies mācīties uz Kurzemi, kur nonākusi «katlā». Palikusi aiz frontes līnijas vācu armijas pusē. Nācies rakt tranšejas vāciešiem. «Lodes lidoja pār manu galvu,» atceras Velta. Fronte bijusi Saldū, bet Velta atradusies Kuldīgā. Spilgti viņai atmiņā palicis, kā tolaik pirmo reizi mūžā ēdusi zirga gaļu. Pienācis brīdis, kad vācieši gādājuši par latviešu jauniešu darbaspēka pārvešanu uz Vāczemi. Velta par mata tiesu izglābusies no šāda likteņa. Tad viņai bija tikai 18 gadu. Meitenei palīdzējis tēvabrālis, kurš atradies Kurzemē un uzrādījis vāciešiem, ka Veltas pastāvīgā dzīvesvieta esot pie tēvoča. Pēc kara jaunā sieviete tomēr kļuvusi par latviešu valodas skolotāju un šajā darbā nostrādājusi septiņus gadus. Skola atradusies mežu ieskauta. Ne reizi vien Veltai nācies satikties un izlīdzēt mežabrāļiem - nacionālajiem partizāniem. Viņa to darīja, jo klausīja savai sirdij, nevis padomju varai.
Darba mūža lielāko daļu Velta strādājusi lauksaimniecības pārvaldē un bijusi arodbiedrības rajona komitejas grāmatvede 27 gadu garumā. Tagad, vecumdienās, viņa priecājas, ka pati tiek galā ar savu dzīvi. Pati iet uz veikalu, uz aptieku, kas ir turpat tuvumā mājām. Pati pagatavo sev ēst un pavasaros pagalmā iekopj puķudobi pie daudzdzīvokļu mājas, kurā dzīvo.