Latvijas Televīzijā (LTV) par notikumiem Britu salās jau trīs gadus ziņo siltā un patīkamā balss tembra īpašniece Ilze Kalve – tā pati, dēļ kuras stūrētās grupas Pamatinstinkts 90. gadu otrajā pusē juka prātā teju puse Latvijas. Nu mainīta gan nodarbošanās, gan arī dzīvesvieta.
Televīzijā «gandrīz nejauši»
Kā Latvijas Televīzijas korespondente Lielbritānijā Ilze Kalve darbojas gandrīz trīs gadus. «Kā es nokļuvu šajā darbā? Man gandrīz jāsaka, ka nejauši!» smejas Ilze. «Uz Angliju pārcēlos pirms četriem gadiem - mans vīrs ir anglis. Latvijā tobrīd darbojos ar audio un video reklāmām, un, kad izlēmām par pārcelšanos, vajadzēja domāt, ko iesākt - labi, vīrs darbu gan jau atradīs, bet ko darīšu es?! Protams, vecie klienti nekur nepazustu, tomēr prasītu laiku aprast ar jauno situāciju, un radās ideja, ka varbūt televīzijai varētu nofilmēt kādus materiālus, jo tehnika man bija, turklāt prasmes arī.» Pirmais sižets esot tapis telekompānijas LNT vajadzībām un piepildījis parunas par pirmajiem slīcināmajiem kucēniem un pirmajām piedegušajām pankūkām. «Es vēl daudz ko nezināju, piemēram, neviens nebija pateicis, ka nedrīkst dot intervējamajam pašam turēt mikrofonu. Protams, biju sakreņķējusies, tomēr pieteicos sagatavot vēl kādu materiālu un šoreiz visu izdarīt pareizi. Izdarīju. Tā viss pamazām aizgāja.»
Izklausās viss vienkārši - pieteicos, aizbraucu, sagatavoju un strādāju TV… «Savulaik mācījos Rīgas 45. vidusskolā, kas skaitījās viena no tolaik labākajām - literatūru mums pasniedza paši mācību grāmatu sastādītāji. Pēc tam aizgāju mācīties uz Latvijas Mūzikas akadēmiju, līdz ar to man ir arī augstākā izglītība. Lai gan pirms aizbraukšanas uz Angliju ar ziņām man nebija saskarsmes, es biju rakstījusi vairākiem žurnāliem, tostarp arī intervijas. Bet vēl pirms tam diezgan daudz strādāju ar preses relīzēm - gan sev, gan citiem mūziķiem. Tā ka nebija tā, ka žurnālistikā ielēktu pēkšņi un no nekurienes,» skaidro Ilze.
Pati filmē, pati intervē
Interesanti, ka atšķirībā no citu valstu televīzijām, kurām ir filmēšanas grupas, Ilze darbojas vienatnē - pati filmē, pati intervē. «Tas šejienes apstākļiem ir neparasti, sieviešu ar kamerām šeit vispār ir maz. Reiz filmēju interviju ar BBC žurnālistu, kurš līdz pēdējam neticēja, ka to paveikšu vienatnē, ka tas vispār ir iespējams.» Tiesa, vienatnē staigāt ar TV kameru ir diezgan riskanti - arī civilizētajā Londonā. «Tagad jau esmu iemanījusies, ka Londonā ir vietas, kur labāk kameru pat nerādīt. Piemēram, Grenfelas torņa apkaimē, kur pērn vasarā notika traģisks ugunsgrēks - kāds mūsējais tur bija palīdzējis glābšanas darbos. Izrādās, ka tas ir ļoti krimināls rajons. Safilmēju intervijas, eju filmēt pašu torni, pie kura notika atbalsta pasākums, savākušies apkārt vietējie iedzīvotāji. Izvelku savu kameru un jūtu, ka apkārt esošie puišu bariņi skatās uz manu kameru, pamazām un neuzkrītoši pārvietojoties aizvien tuvāk. Pavaicāju policijai, kas notiek, viņi teica, ka BBC te jau bijušas problēmas un lielās televīzijas šo rajonu tagad apmeklējot tikai ar apsardzi… Kaut kā sanāca veiksmīgi aizlavīties,» atminas žurnāliste.
Lielākoties sižeti tiek veidoti par svešumā mītošajiem latviešiem, viņu dzīvi un dzīves aktualitātēm, taču tiek filmēti materiāli arī par Lielbritānijas politiski vai sabiedriski nozīmīgiem notikumiem. «Nav tā, ka es pārzinu visas tēmas - ir lietas, kurām pat neķeros klāt. Piemēram? Lai cik tas nebūtu muļķīgi, bet es neko nezinu par tenisu! Iedomājies, man angliski vajadzētu intervēt cilvēkus un jautāt viņu viedokli par Vimbldonas tenisa turnīru, viņi man sāktu minēt dažādus šā sporta veida terminus, bet es tur stāvētu un brīnītos - ko viņi tikko pateica?!» smejas Ilze. Viņas sižeti par tautiešiem Britu salās vienmēr ir gaiši un pozitīvi. «Ja man liktu [sižetos] kašķēties, es to nevarētu izdarīt, jo man nepatīk jebkāda veida strīdi un konflikti,» atzīstas korespondente. «Turklāt - ko gan es varētu pastāstīt par grūto dzīvi Anglijā!? Es par to neko nezinu, jo dzīvoju patālu no imigrantu vietām. Manā pilsētiņā vispār nav neviena latvieša, es te esmu vienīgā. Latviešu apdzīvotās vietas no manis ir kādu trīs stundu brauciena attālumā. [Britu salās] ir ļoti nodalīts: ir vietas, kur dzīvo iebraucēji, un ir vietas, kur iebraucēju praktiski nav. Tāpēc daudziem, aizbraucot ciemos pie radiem, liekas - ārprāts, cik Anglija ir briesmīga! Tā nav, varbūt tikai konkrētā vieta no sadzīves viedokļa ir šokējoša.»
Mūzika nav pamesta
Savulaik Ilze kļuva pazīstama ar muzicēšanu grupā Pamatinstinkts, kuras kodolu veidoja ar savu toreizējo vīru Jāni Kalvi (starp citu, abi jau pirms kāzām bija uzvārdā Kalves). Savas gaitas Pamatinstinkts sāka 1995. gadā, grupai iznāca arī pieci albumi: Nāc man tuvāk klāt (1995), Pieskāriens (1996), Vēlētos, lai (1997), Paņem un pielīmē (1998) un Tikai tev & man (2001). «Ārprāts, cik sen, tas taču ir pirms tik daudz gadiem! Drausmas, vai ne?!» šo vēsturisko uzskaiti uzklausot, šokā ir pati Ilze. Latvijā grupa sniedza ap simts koncertu ik gadu, bet ar anglisko nosaukumu Basic Instinct guva panākumus arī ārpus mūsu zemes robežām. Pirmā bezdelīga rietumu virzienā bija Vanesas Mejas dziesmas I Feel Love remikss 1997. gadā, pēc diviem gadiem sekoja uzvara interneta konkursā ar dziesmu Funky, atzinību izpelnījās arī dziesma My Sweet Melody, bet komerciāli veiksmīgākā bija sadarbība ar latviešu izcelsmes amerikāņu reperi Delete dziesmā Shake It Up, kas tika izdota ASV, Japānā, Grieķijā, Indijā, Dienvidkorejā un citās valstīs. Tolaik Ilze mēģināja iefiltrēties arī Apvienotās Karalistes tirgū, tika izdota dziesma Send A Message To My Phone (latviešu radiostaciju rotācijā tā aizgāja kā Sūti man SMS), jau tika nopietni runāts par projekta ILZE soloalbumu, bet… «Mēs, latvieši, esam pieraduši visu, ko domājam, bliezt pa taisno vaļā - it īpaši sliktās lietas, bet angļiem nekad nekas nav slikti, un, ja arī ir, tad viņi to pateiks caur puķēm. Diemžēl visiem, kuri nav dzīvojuši Anglijā vai Amerikā, ir akcents, ko ir ļoti grūti izlabot. Un viņiem tas nepatīk. Ļoti atsevišķos gadījumos tas tiek pieņemts, piemēram, kā tas bija ar sevi par krievu lesbietēm pozicionējošajām t.A.T.u., bet citādi ne. Angļiem ir ļoti daudz savu izpildītāju, lai šajā tirgū pieņemtu kādu no malas, ir jānotiek lielam brīnumam.»
Arī šeit Pamatinstinktam vairs nebija interesanti. «Man kādreiz šausmīgi bija bail publiski runāt - es varēju dziedāt, spēlēt, dejot, jebko, bet tikai ne runāt! Tāpēc koncertos vienmēr runāja puiši, bet es nekad. Taču reiz ar Jāni braucām uz koncertu, un viņš pateica - viss, šodien es vairs neeju uz skatuves! Ko darīt?! Kaut kā jau galā tiku. Visiem reiz pienāk brīdis, kad šķiet, ko mēs te darām, kam tas viss vajadzīgs utt. Jānim vairs negribējās iet uz skatuves. Es kādu brīdi uzstājos vienatnē, taču pietrūka asuma, uz skatuves vairs nebija to sajūtu. Tobrīd mainījās mūzikas bizness, Latvijā bija lielā krīze. Tā arī viss beidzās, kādā 2012. gadā vēl bija pa dažiem koncertiem. Klausītāji bija ļoti forši, atbalstīja no sirds, bet… Šķita, ka kāds etaps ir noiets un vairāk ne,» atminas Ilze. Vai ar mūziku vēl ir kāda saistība? «Ir gan!» viņa apstiprina. «Bet ne tik tiešā formā kā kādreiz. Šobrīd mūzikas bizness ļoti mainās, jo lielākā daļa vairāk orientējas uz mūzikas sinhronizācijas tiesībām, tas ir, mūzika, ko radi, tiek izdota nevis diskos vai digitālās relīzēs, bet tiek nodota izmantošanai filmās, TV šovos un citur.» Arī Ilzes dziesmas esot ievietotas gan ekskluzīvos, gan mazāk ekskluzīvos katalogos. Protams, dziesmu no šiem katalogiem var tā arī neviens nepaņemt, bet, ja kāds to nolemj izmantot, ļoti ilgu laiku prasa honorāra saņemšana. Iecentrēties uz iespējamo pelņas gūšanu nav vērts, bet, ja pašai tas patīk, kāpēc gan to nedarīt?!
Uz mājām vēl nevelk
Daudzas latvietes svešatnē ieprecas, bet Ilzes aizbraukšana nav šis gadījums - viņas vīrs iesākumā piekrita dzīvot Latvijā, abi šeit mitinājās sešus gadus. «Ar mani atgadījās ļoti nelāga lieta - smagi satraumēju plecu. Tā, ka nevarēju ne pie datora pasēdēt, ne pat galvu pakustināt. Savukārt vīrs šeit īsti nevarēja atrast darbu - problēma bija krievu valoda, ko viņš neprot, kā arī vecums, jo kategorija 40+ tajā brīdī IT jomā jau skaitījās par vecu. Un radās jautājums - ko mēs tagad darīsim?! Es vairs nespēju pastrādāt, bet vīrs nevarēja atrast pastāvīgu darbu. Tā nu sakravājām mantiņas un aizbraucām,» par aizbraukšanas iemesliem ar nelielu nožēlu balsī stāsta Ilze. «Tobrīd domāju, ka ļoti drīz braukšu atpakaļ, jo nevarēšu tur iedzīvoties, bet viss izrādījās pavisam citādāk. Ka man te klāsies tik ļoti interesanti un forši! Nav tā, ka vilktu uz mājām. Nekad mūžā nebiju iedomājusies, ka savā dzīvē vēl tik daudz neesmu redzējusi un tik daudz interesantu cilvēku vēl satikšu! Protams, tajā ļoti palīdz arī televīzija, kuras uzdevumā man ir jāiet uz interesantām vietām intervēt interesantus cilvēkus.»
Kā Ilzei pietrūkst svešumā, pie kā viņa nespēj pierast? «Ja jau tik ilgi jādomā, tad laikam nekā tāda nav,» pēc krietnas klusuma pauzes atbild žurnāliste un pēc mirkļa jau dzīvāk turpina: «Bet, zini, pie kā es vairs Latvijā nespēju pierast? Pēdējā laikā gan tas ir mainījies, un to atzinuši daudzi, bet - parasti ļoti uzkrīt cilvēku savstarpējās attiecības uz ielas un publiskā vidē. Nelaipnība. Protams, tas nav nekas unikāls, tā vienmēr ir bijis, bet, kad esi uz kādu laiku bijis prombūtnē, tas šķiet ļoti uzkrītoši un pat draudīgi. Es zinu, ka tas šeit ir normāli - ja sāksi ar cilvēku runāt, viņš sāks smaidīt, un viss būs kārtībā, bet sākumā tas šķiet nomācoši. Atbrauc priecīgs un smaidīgs, visiem saki paldies un atvainojies, bet nedēļas laikā saproti, ka tā laikam nevajag. Šeit nav pieņemts būt pārāk draudzīgiem un pieklājīgiem.»
***
Ilze Kalve
• Dzimusi 1970. gada 13. martā Rīgā
• Latvijas Televīzijas korespondente Lielbritānijā. Saņēmusi Latviešu gada balvu «Lielbritānija 2017» kā labākā žurnāliste
• Rīdziniece, nu jau četrus gadus dzīvo Lielbritānijā, nelielā pilsētiņā, kas atrodas starp Londonu un Braitonu
• Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, Latvijas Mūzikas akadēmija, mūzikas skolotāja. Mācījusies kompozīciju pie profesora Ģederta Ramaņa, bet dziedāšanu pie operdziedātāja Maigura Andermaņa. Prot spēlēt klavieres, vijoli, kokli un ģitāru, mazliet arī akordeonu un blokflautu. Mūzikā sākusi darboties kā basģitāriste, vēlāk - taustiņinstrumentāliste
• Populārajā mūzikā karjeru iesākusi, darbojoties grupā Policijas akadēmija, vēlāk grupas Pamatinstinkts līdere. Diskogrāfija: Nāc man tuvāk klāt (1995), Pieskāriens (1996), Vēlētos, lai (1997), Paņem un pielīmē (1998) un Tikai tev & man (2001). «Starp citu, Pamatinstinkta vecos albumus beidzot iespējams klausīties straumēšanas servisos iTunes, Spotify un citos»
• Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Kristofers Metkalfe. No pirmās laulības ir meita Agija Kalve
• Hobiji: «Man patīk šūt! Man joprojām viss ir pašas šūts, ieskaitot ziemas mēteļus. Ir dažas iecienītas interneta saites, kurās apskatos, ko vadošie dizaineri piedāvā, un cenšos kaut ko līdzīgu uzšūt arī pati. Ietaupās arī nauda, jo nevajag uztraukties par apģērba lietām. Ja vajadzēs, ņemšu un uzšūšu!».