Zane Mousavi. No LNT uz Šveici un atpakaļ

Nu jau mēnesi LNT Brokastu komandas sastāvā var vērot divas jaunas sejas – Antru Leimani un Zani Mousavi. Abām ir diezgan paliela pieredze televīzijas gaitās, bet Zanei līdztekus tam ir arī interesants dzīvesstāsts un arī darbs valsts struktūrā. Un, protams, interesants uzvārds.

Savulaik Tautas balsī

Lai gan Zane Mousavi LNT Brokastīs darbojas tikai mēnesi, viņai jau ticis diezgan daudz sižetu, tostarp nācies cept strauju popularitāti iemantojušās cupcakes, kurai katra puķīte jāizrullē teju stundu, braukt ar seno, milzīgo divriteni - augstratu, piedalīties dažādās sportiskās aktivitātēs, veidot aktualitāšu sižetus utt. «Jūlijā sagatavoju daudz sižetu, cerams, ka tagad to būs mazāk, jo jūtos diezgan pamatīgi pārstrādājusies,» smaidot atzīst Zane.

LNT Brokastis viņai ir kā atgriešanās pie saknēm, jo arī iepriekš TV kameru priekšā darītas interesantas lietas - bijuši lēcieni no gaisa tramvajiņa, lidojums Aerodium, lasīti tomāti kopā ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu viņa siltumnīcā, ņemta dalība Lielajā talkā kopā ar Olaines cietuma ieslodzītajiem. «Es to visu savulaik darīju Tautas balsī. Mans stāsts ar LNT iesākās diezgan sen. Savulaik strādāju policijā - par preses sekretāri. Tautas balsī meklēja reportierus, aizgāju pieteikties konkursā. Nācās izturēt atlasi, atbildot uz dažādiem jautājumiem, pat dziedāt utt. Pēc kāda laika viņi man zvanīja, un policijā tobrīd bija štatu samazināšana - ar kolēģi nolēmām, ka viņš paliek [darbā policijā], bet es eju uz Tautas balsi,» stāsta Zane. «Mums bija dažādi sižeti: daudzi tādi, kuros meklējām taisnību, bet bija arī sentimentālie - kāds cilvēks notriekts Polijā, viņu nevar atvest mājās, atrodam atsaucīgu slimnīcu, pēc tam viņu pārved, mamma raud utt. Sižeta veidošanai pat pieteicos darba intervijā kādā frizieru salonā, kur vīriešiem pakalpojumus piedāvāja frizieres apakšveļā - pētījām, vai tas nav piesegs prostitūcijai. Beigās mūs ar operatoriem par apmelošanu iesūdzēja tiesā, kādus divus gadus tiesājos, bet viss beidzās labi, mūs attaisnoja,» tagad jau ar smaidu atminas Zane. «Man patīk veidot personu stāstus, pēc tam ir gandarījuma sajūta. Man patīk tādas lietas, par kurām pēc tam varētu stāstīt saviem mazbērniem un stāstīt, kur esi bijis, ko darījis. Taču dažkārt trāpās problemātiskie sižeti, un, mājās nokļūstot, no šī negatīvisma vairs netiec prom - domā, kā un ko konkrēti varētu lietas labā darīt.»

Pieci gadi prombūtnē

Šie sižeti kalpoja par iemeslu pamatīgām pārmaiņām Zanes dzīvē. «Šos Tautas balss negatīvos sižetus ļoti ņēmu pie sirds. Sapratu, ka nepieciešams kaut ko mainīt. Tolaik veidojās interneta televīzija, taču jau pēc trim mēnešiem viss beidzās. Es labprāt būtu atgriezusies LNT, taču man bija princips, ka nedrīkst spert soli atpakaļ. Lai gan bija dažādas iespējas, es vēlējos mazliet no mediju vides atpūsties. Tas bija 2011. gads - izdomāju, ka vienkārši jāizvēdina galva. Tā devos uz Šveici, strādāju tūrisma nozarē. Atgriezos tikai pērn decembrī, pavadīju tur piecus gadus,» stāsta Zane. Kurš tad pēc pieciem Šveicē pavadītiem gadiem no turienes aiz laba prāta brauc atpakaļ?! «Man pietrūka Latvijas. Pietrūka manu draugu, gospeļkora, arī ikdienas komunikācijas. Šveicē nav viegli iedzīvoties. Iesākumā šķiet, ka visi cilvēki ir laipni un tevi akceptē, bet tas ir tikai tad, ja esi tur tūrists. Tiklīdz mēģini tur iesakņoties uz dzīvi, tā attieksme ir pavisam citāda. Mani atgrūda viņu augstprātība. Jau pēc diviem vai trim gadiem es vīram teicu, ka jābrauc atpakaļ, bet viņš vēl gribēja palikt. Un zini, kad es izlēmu atgriezties pavisam stingri? Kad man šovasar piezvanīja māsa - mans brālis un māsa strādā jūrniecībā un ceļo pa visu pasauli - un teica, ka esot Latvijā, zaļumballē. Es pateicu - viss, es braucu mājās!»

Interesanti, ka Zane atgriezās 2. decembrī un jau nākamajā dienā gāja parakstīt darba līgumu - caur Skype viņa bija atradusi darbu Valsts Asinsdonoru centrā par preses sekretāri. «Nekad nebiju domājusi, ka valsts iestāde darba interviju veiks skaipā, tas bija patīkams pārsteigums! Konkurss bija divās kārtās, taču mani pieņēma!» priecājas Zane. «Esmu cilvēks, kas nevar nosēdēt uz vietas vai mājās adīt zeķi. Man nav svarīga karjera, bet tas, lai varu pēc tam teikt, ka esmu kaut ko vērtīgu izdarījusi. Paskatījos, kā pie viņiem Asinsdonoru centrā viss tiek organizēts, vai es varētu tur nest savu artavu, un mani tas viss uzrunāja. Gribas, lai arī tur varētu realizēt kādas savas idejas. Protams, esi mazliet it kā ielikts rāmjos, jo tas ir valsts darbs, tomēr arī tajā ir radošums - man tas patīk.»

Gospeļi un zumba

Diezgan interesanti notika arī atgriešanās LNT - būtībā ar gospeļkora starpniecību. «Es mācījos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, mums tur bija parastais koris, kamerkoris, vēl arī ansamblis - bija dziedāšana rītos un vakaros. Reiz satiku kādu meiteni, kura dziedāja gospeļkorī, un viņa mani uzaicināja uz noklausīšanos. Aizgāju, tolaik kori vadīja Gunārs Kalniņš, un viņš mani paņēma šajā sastāvā. Tas bija tik forši! Mums bija koncerti Anglikāņu baznīcā: aizej vakarā, pa nedēļu sakrājušās kaut kādas emocijas, bet gospeļu mūzika un cilvēki, kas tev apkārt, ir kā viena ģimene - nav ne naida, ne intrigu. Ziemassvētku laikā mēs brīvdienās brīvprātīgi braucām koncertos pa visu Latviju - bērnu namiem un veco ļaužu pansionātiem. Tas ir kas ļoti svētīgs! Tas nav kāds sektantisms, vienkārši esi cilvēkos, ar kuriem jūties ļoti labi. Kamēr biju Šveicē, vienalga uzturēju kontaktus ar pārējiem koristiem. Atbraucu atpakaļ, un nekas būtībā nebija mainījies, tikai daudzas meitenes ir apprecējušās, un daudzām tagad ir bērni. Kad atgriezos, daudzas dziesmas jau zināju, citas piemācījos klāt un turpināju dziedāt korī. Maijā mums ar gospeļu kori Labestības dienā bija koncerts Botāniskajā dārzā. Satiku bijušos kolēģus - vārds pa vārdam, un izskanēja piedāvājums, vai man būtu laiks un vēlēšanās kaut ko padarīt dekrētā ejošās Ievas vietā. Savukārt es jau biju noilgojusies pēc televīzijas darba, tā viss arī aizgāja. Dzīvē ir periodi, kad tev šķiet, ka nekas neiet, un periodi, kad viss lēnām sakārtojas - šis ir tieši tāds gadījums,» priecājas Zane.

Viņai ir vēl kāds hobijs - zumbas nodarbības. Zumba ir fitness ar dejas elementiem (vai otrādi), tāds kā aerobikas paveids. «Man vispār patīk dejošana, esmu daudz ko pamēģinājusi. Bērnībā vecāki mani sūtīja uz tautas dejām, man tās ļoti patika. Kad līdz devītajai klasei dzīvoju Ainažos, ar deju kolektīvu braucām apkārt visai Eiropai un piedalījāmies dažādos festivālos. Pārnākot mācīties uz Rīgu, meklēju kaut kādas iespējas šeit, taču mani nekas īsti neuzrunāja. Pamēģināju street dance, bet sapratu, ka šajā jomā jāsāk darboties krietni agrākos gados. Pēc tam nokļuvu zumbā, kas man iepatikās. Zumba dod enerģiju, turklāt tur arī fiziski jāpiepūlas. Cilvēkam ikdienā ir jākustas, it īpaši, ja ir sēdošs darbs.»

Meitene no Ainažiem

Par savu miera ostu Zane joprojām dēvē dzimtos Ainažus. «Es negribētu būt no tām, kas piedzimusi Rīgā. Ainažos man joprojām dzīvo vecāki un vecvecāki, nesen bija radinieku kopā sanākšanas ballīte. Mums tur ir jūra! Joprojām atceros, kā, vēl mazajās klasītēs ejot, vasaras brīvlaikā vectēvs mani ņēma līdzi ķert zivis. Nekad neaizmirsīšu tos rītus: ir četri, pilnīgs klusums, aust saule, man ir mazi gumijas zābaciņi, es ar tiem iekāpju viņa lielajos, sēžamies laivā un braucam jūrā. Vectēvam bija izlikti zušu āķi, un es viņam palīdzēju, lai arī pavisam maza būdama. Palīdzu noņemt zušus, tie man tinas ap roku, apkārt milzīgi viļņi - tās bija emocijas, kuras nav iespējams aizmirst! Tāpat kā smaržu, kas rodas, uz čiekuriem kūpinot zivis,» ar sajūsmu stāsta Zane, kurai ar jūru saistīti gan vectēvs ar tēvu, gan brālis ar māsu. «It īpaši dzīvojot Šveicē, man ļoti pietrūka to smaržu, kas ir Ainažos. Arī tagad atbraucu no Rīgas, vienkārši paguļu zālītē un smaržoju apkārtni, klausos sienāžu sisināšanā. No malas citi droši vien domā - kaut kāda trakā, guļ zālē, bet es ar prieku ķeru šīs sajūtas! Nav ne trauksmes, ne stresa. Aizej uz dārzu, noplūc gurķi, notīri smiltis un turpat apēd - it kā sīkas lietiņas, bet tās dara laimīgu.»

Savu turpmāko karjeru Zane īpaši neplāno. «Citkārt vienkārši skaties, uz kurieni ūdens tevi nes, un tad redzi, kas viss tāpat lēnām sakārtojas. Ja ir vēlēšanās peldēt pret straumi, tikai patērē savu enerģiju un laiku. Man ir misija, ko es vēlos izdarīt Asinsdonoru centrā, paralēli tam ir televīzija, kas man ļauj darīt trakas lietas. Imants Ziedonis savulaik rakstīja: tādas lielās laimes nemaz nav, ir tikai daudz sīkas laimītes, ikdienības prieki. Vienkārši ir ļoti daudz dzīves momentu, kas tevi padara priecīgu. Šajā brīdī gan Valsts Asinsdonoru centrs, gan LNT manī rada ļoti pozitīvas emocijas, un es jūtos apmierināta ar dzīvi.»

Zane Mousavi (meitas uzvārdā Bērziņa)

• Dzimusi 1986. gada 2. aprīlī Ainažos;

• Izglītība: Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskola, Āgenskalna Valsts ģimnāzija, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikāciju zinātņu katedra;

• Darba pieredze: Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes preses un sabiedrisko attiecību speciāliste, LNT raidījuma Tautas balss žurnāliste, Šveicē tūroperatore, Valsts Asinsdonoru centra preses sekretāre un LNT raidījuma LNT Brokastis žurnāliste;

• Dzied Gunāra Kalniņa gospeļu korī GG Choir;

• Ģimenes stāvoklis: precējusies (no 2009. gada), vīrs irānis Nima Mousavi no Teherānas.

«Man ir traki draugi, ar kuriem kopā izbraukājām Azerbaidžānu un Ukrainu, pabijām arī Irānā. Mēs bijām snovot kalnos, tur arī sapazināmies ar manu nākamo vīru,» stāsta Zane.

«Jau šo gadu laikā esmu pieradusi, ka Drošības policija jautā par mūsu reliģiskajiem uzskatiem, un bieži vien sarunās cilvēki ieminas par terorismu, tomēr esmu iemācījusies pieklājīgi pasmaidīt. Daudzi mani paziņas tagad jau apmeklējuši Irānu un man piekrīt, ka persiešu kultūra ir viena no sirsnīgākajām visā pasaulē.