Starp duci priekšnesumiem, kas rīt tiks izpildīti uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Zelta mikrofonu pasniegšanas ceremonijā, īpašu interesi varētu radīt dziesma Pēdas uz palodzes. To izpildīs reanimētie Līvi, pie kuru mikrofona ir enerģiskais Jānis Buķelis jeb Buks – skrundenieks, ugunsdzēsējs, divu bērnu tēvs un hokeja fans.
Beidzot būs skatāmi TV
Jaunais projekts gan saucas Līvi un Buks, taču grupa spēlē vecos, labos Līvu hitus, tās līderis ir ģitārists Ainars Virga, tātad – Līvi vien ir! Ainara jaunā dziesma ar Guntara Rača vārdiem ir spēcīgs un izteikti līvisks gabals. Arī Jānis Buķelis jeb Buks uz skatuves izskatās un izklausās gana pārliecinoši. «Esmu iejuties ļoti labi, šis projekts man riktīgi iet pie sirds! Ļoti gaišs, pozitīvs un superīgs skats uz dzīvi!» priecājas Jānis. Problēmas sagādā mēģinājumu laiku samenedžēšana, jo Ainars dzīvo Liepājā, Buks – Skrundā, basists Mārtiņš Burkevics un bundzinieks Vilnis Krieviņš – Rīgā, bet taustiņnieks Guntars Mucenieks – pat Valmierā. «Nu, jā, ar mēģinājumiem mums pagaidām ir baigi interesanti, kad visiem kaut kur jāsatiekas – pašlaik tas notiek Rīgā. Taču nekas, kaut kā tiekamies, mēģinām un vairākas stundas nopietni strādājam pie koncertprogrammas,» klāsta dziedātājs. Vai jaunā dziesma Pēdas uz palodzes būs kā turpinājums būtībā jau apglabātajiem Līviem? «Grūti teikt, vai tas ir turpinājums, bet viennozīmīgi tas ir kaut kas jauns. Stils saglabājas, un tieši to arī vēlējos – šo mūzikas žanru un stilu. Ainars raksta kolosālas dziesmas, Guntars Račs ir fantastisks dzejnieks, un kopā no tā var izveidot kaut ko labu un kvalitatīvu, kas Latvijā bija, ir un vienmēr būs vajadzīgs.»
Šī negaidītā Līvu atjaunošana izraisīja diezgan pamatīgu ažiotāžu, un to droši vien jūt arī Buks. «Nu ja, ka jūtu, kaut vai no tavas puses!» smejas dziedātājs. «Protams, tā ir, taču vēl tas ir ļoti lokāli – ir bijuši tikai divi kopīgi koncerti, taču tie bija dzīvie un netika rādīti televīzijā vai interneta medijos. Gada balva būtībā būs tāda kā pirmā publiskā uzstāšanās medijos, to [televīzijā] redzēs plašāka auditorija, un droši vien tad uzmanība tiks pievērsta vēl lielāka, bet, cik nu sekoju tam sociālajos tīklos un arī uz ielas cilvēki nākuši klāt izteikt savas domas, tad visi ir ļoti lielā sajūsmā un saka, ka sen jau gaidīja šādu atjaunošanos. Cilvēki zina šīs Līvu dziesmas – tie ir lieli hiti, kas daudziem patīk. Cilvēki tos vēlas dzirdēt atkal.»
Bez šova birkas
Plašākai auditorijai Jānis Buķelis jeb «dziedošais ugunsdzēsējs» kļuva pazīstams pēc dalības šovā OKartes skatuve, bet vēl pirms tam viņš bija manīts grupas Barrel rindās. «Grupa patiesībā pajuka jau kādu pusgadu pirms aizdevos uz OKartes šovu. Lai gan – ko nu tur pajuka, vienkārši pārtraucām savu darbību. Dzīve iet uz priekšu, katram ir arī savas intereses un vajadzības – kādam jāstrādā, kādam jāsāk attīstīties citā virzienā utt. It kā gan vēl mēģinājām pamainīt sastāvu un kaut ko darīt, taču tad man nāca OKarte, iegāju šovā, un tā kaut kā viss beidzās,» atminas Buks. Paziņas tolaik viņam stāstījuši, ka šovam tiek meklēti labi un spēcīgi vīriešu vokāli. «Man piezvanīja un vaicāja, vai es arī negribu pieteikties, aiziet uz atlasēm. Nodomāju – labi, aiziešu, zaudēt taču neko nevaru! Patiesībā es ļoti daudz ieguvu, tas manā dzīvē bija fantastisks laiks. Jā, grūts, bet vienalga atmiņas par to ir kolosālas.» Pēc šova tika izveidots projekts Buks un brigāde – lielu daļu tā repertuāra veidoja tieši Līvu gabali. «Nav tā, ka spēlējām tikai Līvu dziesmas,» nepiekrīt vokālists. «Protams, spēlējam arī tās, jo mūsu devīze ir tāda, ka izpildām pasaules un latviešu mūzikas lielākos roka hitus – es taču nevaru izlikt šādu pieteikumu un nenodziedāt nevienu Līvu dziesmu! Taču spēlējam arī citādu mūziku: ir gan angļi, gan amerikāņu, gan pat krievu gabali, kā arī citu pašmāju grupu slavenākās dziesmas.» Bet kā tad ar oriģinālkompozīcijām? «Neesmu es ne dzejnieks, ne komponists. Varbūt, ka vajadzētu tam pievērsties, bet man uz to vēl ir jānobriest un jāsaņemas, jo es šajā lauciņā nedarbojos. Esmu no tiem, kas uzskata, ka katram ir jādara tas, ko viņš labāk māk. Lai dzejnieks raksta dzeju, komponists komponē mūziku, bet es to dziedāšu – darīšu to, ko es protu labāk!» tā Jānis.
Atšķirībā no citiem okartistiem vai fabrikantiem Bukam šā šova birka tomēr netiek lipināta klāt. «Iespējams, ka citi paši grib sev lipināt šo šovu klāt, jo tas tomēr dod atpazīstamību, bet es neiespringstu uz to, ka esmu bijis šovā – tas ir konkrēts manas dzīves posms, fantastisks piedzīvojums, bet es eju tālāk! Tieši tā kā dziesmā – ejam tālāk! Tā ir arī manas dzīves pārliecība un filozofija. Es vienmēr ar prieku skatos nākotnē un parakstos uz jaunām lietām. OKarte bija liels piedzīvojums, arī tagad būšana kopā ar Līviem ir piedzīvojums, tas ir kā sapnis! Kādreiz kā tīnis sapņoju – eh, kā tie laiž, es arī tā gribētu! Un, re – te ir tava iespēja, dod virsū! Un es arī dodu virsū pēc pilnas programmas!»
Dzēš jau 16 gadu
Mūziķis joprojām nav atstājis arī darbu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD), kur strādā jau 16 gadu – viņš ir VUGD Kurzemes reģiona brigādes Kuldīgas daļas vada komandiera vietnieks. «Ugunsdzēsēja darbs ir sirdslieta, man pat gribas teikt, ka tā ir diagnoze, jo tas ir darbs, kuru katrs darīt tomēr nevar, bet man tas ir asinīs,» palepojas Buks. Nokļuvis dzēsēju rindās pēc skolas, kad meklējis darbu. «Reiz stāvēju un redzēju, kā ugunsdzēsēji brauc dzēst māju. Pie sevis nodomāju – es arī tā varētu! Un tā arī notika!» Protams, šis darbs ir visai bīstams. «Kaut kur iesprūsti, un nākas saukt palīgā kolēģus, tāpat bijušas reizes, kad kaut kas līdzās sāk sprāgt, tad paliek neomulīgi. Taču trakākais bija, kad reiz izkritu cauri no trešā stāva uz otro – izrādījās, ka degošajā ēkā griesti ir tikai simboliski... Pārvietojos pa stāvu uzmanīgi, pat četrrāpus, bet vienalga izlidoju cauri, ka nebija ko redzēt! Bija tikai dūmi un putekļi, nevarēja vairs īsti saprast, kā tikt no turienes laukā,» atminas Buks. «Taču kopumā – mums jau nav kā Holivudas filmās, kur ugunsdzēsēji darbojas bez nekā, ķiveres vaļā, pufaikas vaļā, gāž pa liesmām kā bez prāta! Reālajā dzīvē viss notiek ļoti gudri un pēc noteikumiem, visiem ir aizsardzības līdzekļi, tā ka, ja ugunsdzēsējs ir gudrs un visu dara tā, kā tas ir jādara, tad nemaz tik bieži briesmīgās situācijās nenokļūsti. Taču, protams, gadās arī neparedzētas lietas.»
Jānis Buķelis (35) ar sievu Daci, meitu Artu Annu (16) un dēlu Jāni Gustavu (11) joprojām dzīvo Skrundā – starp citu, viņš gājis vienā skolā ar par vienu gadu vecāko aktieri Gintu Grāveli. Lai gan Buks ir atpazīstams, autogrāfu mednieki mazpilsētā viņu pušu tomēr neplēš. «Latviešiem piemīt kautrīgums – mēs tomēr esam ziemeļu tauta, neviens uz rokām uzreiz nenēsā,» smejas dziedātājs. «Attieksme ir superīga, cilvēki pazīst un atpazīst, daži arī nepakautrējas pienākt klāt un pateikt, ka bijis baigi forši, viņiem koncerts paticis. Ir vienmēr patīkami dzirdēt šādus vārdus – gan no vietējiem tepat Skrundā, gan citur Latvijā. Daudzās vietās joprojām nospēlē OKarte, cilvēki saka – jā, jā, atceros, tu esi tas tur, ugunsdzēsējs!» Pārcelties uz 150 kilometru attālo Rīgu, Liepāju (70 kilometru) vai Ventspili (100 kilometru) ģimene negribētu. «Skrundā nav nekādas vainas!» pārliecinoši saka Buks. «Mums ir jauna, aktīva kultūras nama direktore, namā notiek dažādi koncerti. Pirms kāda laika atjaunoja arī estrādi – izskatās baigi smuki, arī tur notiek pasākumi. Skrunda ir ļoti foršā vietā, starp Rīgu un Liepāju, te tomēr ir cilvēku kustība, pasākumi arī notiek. Man te ļoti patīk. Kas nekaiš dzīvot tādā vēsā mieriņā savā mazpilsētiņā?! Pārcelties uz Rīgu neredzu vajadzību. Strādāt – jā, bet dzīvot es tur negribētu, labāk Skrundā,» rezumē mūziķis.
