Jau pāris nedēļu LTV1 ēterā ceturtdienu vakaros skatāms jauns raidījums Uzvelc tautastērpu!, kurā tiek it kā meklētas robežas starp «pareizo un nepareizo» tautas tērpu. Radījumu kopā ar Agnesi Kleinu vada žurnālists Dīvs Reiznieks: abi veidos savu ideālo tautas tērpu, lai svinīgi to uzvilktu 2018. gada dziesmu un deju svētkiem.
Diskutēt par vispārpieņemto
No vienas puses – kas tur ko daudz domāt un meklēt, tautas tērps ir tautas tērps! Taču raidījuma Uzvelc tautastērpu! vadītājs Dīvs Reiznieks aicina uz to paskatīties nedaudz citādām acīm: «Uzstādījums vienkāršs – mēs gribam tikt pie sava latviešu tautas tērpa. Katrs sev veidojam tautas tērpu pa detaļām – bikses vai brunči, jostas utt., un šajā izveides procesā mēs uzdodam jautājumus – kāpēc tieši tā, no kurienes tam saknes, kāpēc tāds risinājums un tamlīdzīgi. Izrādās, ka šie jautājumi ir tādi, kuros šīs vides speciālisti varbūt nemaz nav iedziļinājušies, jo vienkārši pieņēmuši, ka tā tas ir.»
Par piemēru Dīvs min trešajā jeb bikšu raidījumā uzdoto vienkāršo jautājumu, kāpēc puišiem tautas tērpa bikses aiztaisās sānos. «Jebkurš, kas vilcis šādas bikses, labi zina, ka, piemēram, pirms dejošanas koncerta aiziet tādās uz tualeti ir baigi neērti. Loģisks jautājums – kāpēc sānos?! Un atbildes nav! Vēstures muzeja fondos nav šādu bikšu ar aizdari sānos. Kāpēc? Vienkārši tās ir lietas, kas vienmēr pieņemtas kā pašsaprotamas, un neviens tās nav apšaubījis. Kad uzdod šādu jautājumu, cilvēki sāk aizdomāties. Mūsu mērķis nav apšaubīt tautas tērpu kā tādu, protams, tā ir viena no mūsu tautas bagātībām tāpat kā dainas – mēs vienkārši mēģinām ar svaigu aci paskatīties uz it kā ierastu lietu. Mēģinām arī paskatīties uz tiem 19. gadsimta tautas tērpa elementiem, kuri mūsdienās, iespējams, jau dzīvo jaunu dzīvi. Piemēram, dažādas latviešu zīmes. Dažos tas pat rada sašutumu. Piemēram, pirmajā raidījumā bijām uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, apskatījām viņu krātuvi, bet pēc tam devāmies pie tērpu mākslinieces, kas bija izveidojusi savu kolekciju, kurā viņa no visdažādākajiem sadzīves priekšmetiem un humpalām bija radījusi savu versiju par tautas tērpu. Dažiem šķita, ka mēs ņirgājamies, jo tautas tērps ir neaizskarams svētums, kuram, kā tas ir muzejā, tā tam arī jābūt, bet jebkādas interpretācijas par to vai citāds skatījums nav pieņemams.»
Un kāpēc gan ne?
Taču kāpēc gan par šo jautājumu nepadiskutēt, jo – kas tad ir latviešu tautas tērps? «Es par to līdz raidījuma tapšanai nebiju aizdomājies, taču tā veidošanas laikā bieži no cilvēkiem dzirdējām – tā nedrīkst, nepareizi! Vai arī otrādi – pareizi! Ir interesanti, kas tad ir pareizi, kas nepareizi un, kas pats galvenais, kāpēc!» aicina aizdomāties žurnālists Dīvs Reiznieks. «Ja spurainiem tīņiem pateiksi, ka kaut kas ir nepareizi, tad viņi spīts pēc to izdarīs, bet, ja paskaidrosi, kāpēc nedrīkst, tad cilvēks aizdomāsies un sapratīs, ka varbūt tiešām to nevajag. Manuprāt, tieši šie jautājumi padara raidījumu atšķirīgu no daudziem citiem, kas veltīti tāda rakstura tēmām. Protams, ir forši, ja ir cilvēki, kas deg par šo tautas tērpu jautājumu, kuriem tas ir svēti un neaizskarami, bet, es domāju, ir jābūt arī vietai jautājumiem. Piemēram, kas ir bijis tautas tērpu kolekcijā 20. un 21. gadsimtā? Daži teiktu tikai 19. gadsimta atdarināšana! Bet gan tagad ir slikti modes noteicēji, gan droši vien tādi bija arī tolaik. Ne visas idejas, protams, var uzskatīt par labām un saglabāšanas vērtām, bet es negribētu, lai mēs ignorētu tos cilvēkus, kas ar mūsdienu pieeju un balstoties uz senajām tradīcijām mēģinātu veidot kaut ko jaunu,» skaidro Dīvs. Kā piemēru viņš min Ķekavas novada tautas tērpu, kas radīts pirms kādiem pieciem gadiem, taču balstoties uz tautiskajām tradīcijām, un neviens pat nepateiks, ka tas nav veidots pirms 200–300 gadiem. Kāpēc nevarētu būt, piemēram, Rīgas 21. gadsimta tautas tērps?
Folklorā jau no mātes brunčiem
Protams, Dīvam bija praktiski neiespējami netapt iesaistītam folkloras izzināšanā – viņa māte ir grupas Iļģi līdere Ilga Reizniece. «Kad es biju maziņš, vienas no pirmajām atmiņām ir tādas, ka esmu ieķēries mammas tautiskajos brunčos un skrienu viņai līdzi,» smejas žurnālists. «Skandinieku un arī citu folkloras kopu laikos es tajā vidē gana daudz grozījos, jo – citas izvēles jau nebija, mani taču visur ņēma līdzi! Jau no bērna kājas piedalījos dažādos pasākumos Brīvdabas muzejā. Tīņu gados no tā visa biju atēdies un gribēju pieredzēt kaut ko citu, tad no šīs vides it kā attālinājos, taču, Jāņos pāris gadu patusējis citāda veida kompānijās, sapratu, ka alu un šašliku vari dabūt jebkurā vasaras vakarā, kad vien ir tāda vēlme – satiecies ar draugiem un viss notiek! –, taču gribas nedaudz īpašāku vakaru. Jā, tā laikam tāda kā tautiskā romantika.» Interesanti, ka drīz būs ceturtais gads, kopš Dīvs iesaistījies tautas deju ansamblī. «Es smejos, ka man pusmūža krīze izpaudās, aizejot dejot tautas dejas pie jauniešiem. Iepriekš biju dancojis tikai kā folkloristi, bet uz skatuves dejot tautas dejas – to līdz šim nebiju darījis. Protams, šajos koncertos dejojam tautas tērpos, līdz ar to notikusi mana atgriešanās pie tautas tērpiem.» Citām tautiskām lietām, piemēram, seno kauju izzināšanai, viņš gan nav pievērsies. «Nē, šo nišu mūsu ģimenē aizpilda brāļi, no kuriem viens ir Jumis Ločmelis, kas dzied un spēlē dūdas Vilkačos, arī vēl vienam brālim ir tautas tērps,» joko žurnālists. Māte gan savus dēlus nav centusies speciāli virzīt uz folkloras nozari, taču skaidrs, ka ietekme darījusi savu. «Loģiski, ka mums visiem šajā jomā ir bijis mātes iespaids, – kā tas izpaudies tālāk, tas ir katram individuāli, bet to nevar noliegt.»
Brīžiem ar vārdiem «folkloras pazinējs» saprot tikai dažādus tūdaliņus, kas dzīvo mežā un pārtiek no ogām, ironiski saka Dīvs. «Uz folkloristiem var skatīties kā uz kaut kādiem jefiņiem, kuri kaut kur tur apkārt trallinās un trillinās, bet tajā pašā laikā paskaties kaut vai uz mūzikas nozari! Kas ir mūsu Latvijas veiksmīgākie mākslinieki?! OK, viena lieta ir klasiskā mūzika, bet no popa vai roka neviens nekur globāli vismaz pagaidām nav izsities. Taču, piemēram, kaut vai Skyforger – viņiem ir šis etnomūzikas motīvs, kas viņus padara atšķirīgus no citiem. Popa akordi ir globāli – trīs akordi un spēlē, lai tikai ir pareizais menedžments, ja nauda un veiksme sakrīt, tad viss ir kārtībā. Kā tad mēs varam atšķirties no pārējās pasaules?! Ar to, kas ir mūsu, ar mūsu folkloru!»
Ar sportu sirdī
Televīzijas aprindās Dīvs Reiznieks ir teju divus gadu desmitus. «Tas bija 1997. gada janvāris, kad atnācu uz LTV Rīta bumu, tolaik tur bija Krista Vāvere, Baiba Strautmane, Sandijs Semjonovs, Ansis Bogustovs, Aija Kinca un citi – pirmo pieredzi mēs guvām tieši tur. Man bija laba angļu valoda, kādus deviņus gadus darbs saistījās ar ārzemju ziņām. Pirmos pāris gadus es tikai tulkoju – man iedeva ārzemju ziņu, es iztulkoju, un viss. Pēc tam saproti, ka globālajai auditorijai rakstīts darbs vietējiem nederēs, ir nepieciešams citāds piegājiens, ja gribi šo darbu izdarīt tiešām labi. Kad pārej no tulkošanas līmeņa nākamajā, tas ir stāstnieka līmenis: savāc informāciju, apstrādā to, atmet visu lieko un pasniedz skatītājam saprotamā veidā, pasakot svarīgāko,» skaidro žurnālists. «Pēc tam apritē parādījās [politisko diskusiju raidījums] Globuss, kur jau mēs sākām dažādas lietas analizēt, bet tad kādu laiku vadīju LTV ārzemju ziņu redakciju. Izveidojām labu sadarbību ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, manuprāt, tam bija labi rezultāti. Es aizvien turpinu interesēties par pasaules notikumiem, tiesa, ne tik aizrautīgi kā tad, kad tas ietilpa manos tiešajos darba pienākumos.»
Savukārt tiešajos darba pienākumos šobrīd var ietilpt viss iespējamais – Dīvs būtībā ir brīvmākslinieks, kurš var sevi ieguldīt arī sporta raidījumu veidošanā. «Savulaik mani uzrunāja LTV Sporta redakcija, un tā nu esmu kopā ar viņiem bijis arī uz kādām piecām olimpiādēm, arī 2004. gadā uz Eiropas futbola čempionātu, kad tur iekļuva Latvija, utt. Savukārt nu jau trīs vai četrus gadus ir projekts Overtime TV,» stāsta Dīvs – viņš šajā populārajā TV6 sporta raidījumā ir producents. Tātad – pie konkurentiem, koncerna MTG? «Kā TV seja nevarētu būt abās divās frontes pusēs, bet mana seja parādās tikai LTV, savukārt MTG es esmu aizkadrā. Protams, gan vienā, gan otrā Daugavas pusē uz mani droši vien skatās ar tādu skatienu – jā, jā, viņš jau pie tiem otriem arī...» smaida žurnālists. «Bet tāda ir brīvmākslinieka dzīve, es protu gana profesionāli atdalīt dažādus projektus, un nekāda pārklāšanās nenotiek.»
Dīvs Reiznieks
• Dzimis 1977. gada 9. septembrī Rīgā;
• Izglītība: «Nepabeigta augstākā, mūžīgais students (smejas).» Pabeidzis Rīgas 41. vidusskolu, studējis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē;
• Darba pieredze: Latvijas Televīzijā no 1997. gada. Šobrīd vada LTV raidījumu Uzvelc tautas tērpu!, ir TV6 raidījuma Overtime TV producents;
• Hobiji: mūzika (reizi pusgadā vai gadā mēdz krogā Aptieka uzspēlēt pasaules mūzikas ballītes), sports (basketbols, futbols);
• Ģimenes stāvoklis: neprecējies, divi bērni.