VAKARA ZIŅAS: Elza Rozentāle gribētu blakus sev redzēt īstu vīrieti
Kad Elza Rozentāle kāpa uz šīs sezonas TV3 populārākā šova «Izklausies redzēts» skatuves, vairums par šo meiteni neko nezināja un nebija pat par viņu dzirdējuši. Jau pirmajā raidījumā viņa, būdama starp spēcīgiem konkurentiem, uzvarēja un izraisīja absolūtu sajūsmu vai pusei Latvijas iedzīvotāju. Šovs rit jau pilnā sparā, bet Elza turpina pārsteigt ar savu talantu gan skatītājus, gan žūrijas locekļus. Bet intervijā par sevi viņa pieticīgi saka: «Esmu parasts meitēns, kam patīk dziedāt!»
– Iepazīstini, lūdzu, ar sevi!
– Esmu no Madonas, Lubānas puses, tā ir mana dzimtā vieta. Arī tur šobrīd ir manu vecāku lauku mājas. Bet lielāko daļu savas dzīves esmu nodzīvojusi salīdzinoši netālu no Rīgas – Vecumniekos. Tur esmu gājusi gan skolā, gan mācījusies mūzikas skolā. Sākotnēji, šķiet, mūzikas skola nebija tāda kā mana brīvprātīga izvēle, bet visiem Vecumnieku bērniem tā bija gandrīz vai kā brīvprātīgi piespiedu kārtā (smejas). Tomēr šobrīd saprotu, ka tā ideja bija ļoti pareiza – mazie ir jānodarbina un jāizglīto. Pretējā gadījumā aiz gara laika viņi sāk aizrauties ar visvisādām muļķībām, tāpēc daudz labāk ir, ja mācās mūzikas skolā vai dara citas lietderīgas lietas. Mūzikas skolā mācījos pianistos, līdztekus dziedāju korī, spēlēju folkloras grupā, bet vēlāk dziedāju vienaudžu rokgrupā, kas bija mana pirmā īstā dziedāšanas pieredze. Klavieres man nepatika tik ļoti spēlēt kā dziedāt. Bet vispār atmiņas par mūzikas skolu ir ļoti pozitīvas – skolā beidzas stundas, un mēs bariņā dodamies uz nākamo «action» – mūzikas skolu. Tur ne tikai dziedājām un spēlējām, bet arī trakojām un dauzījāmies pa gaiteņiem, nu kā jau visi normāli bērni!
– Kā tu domā – ja nebūtu mācījusies mūzikas skolā, tu nonāktu tur, kur esi tagad?
– Noteikti nē. Protams, mūzikas skolā bija jāmācās krietni un bija pat tādi brīži, kad man to visu ļoti gribējās pamest, bet mamma neļāva.
– Kā nokļuvi Rīgā?
– Pēc 9. klases atnācu uz Rīgu mācīties – uz Rīgas kultūru vidusskolu. Mamma tolaik sāka strādāt Lietuvas vēstniecībā un katru dienu tāpēc brauca uz darbu uz Rīgu. Tā nu visu vidusskolas laiku mēs abas kopā vizinājāmies no Vecumniekiem uz Rīgu – cēlāmies četros no rīta, lai es paspētu uz skolu, bet mamma – uz darbu. Kad man beidzās stundas, devos pie mammas, gaidīju, kad viņai beigsies darba diena, un tad mēs kopā braucām mājās. Un tā visus trīs gadus. Tomēr šis laiks bija kā pagrieziena punkts, jo vidusskolas pēdējā klasē kopā ar vienaudžiem izveidojām savu rokgrupu, kur es pirmo reizi paņēmu rokās mikrofonu un sāku dziedāt. Ja godīgi, pat man pašai nav skaidrs, no kurienes manī sākās aizraušanās uz mūziku. Varbūt tā bija tāda pusaudža spīts? Es varēšu un dziedāšu?
– Un tad tu iestājies Jāzepa Mediņa mūzikas skolā?
– Jā, jo pēc 12. klases beigšanas man diemžēl nebija īstas skaidrības, ko vēlos mācīties un vispār – ko dzīvē darīt. Tomēr kaut kur dziļi sirdī mūzika mani vilināja. Es iestājos džezistos. Taču es par to vispār neko nezināju, biju no tiem muļķiem, kas jautāja, kāda ir atšķirība starp džezu un blūzu (smejas)! Bet man gribējās dziedāt, un šis man šķita piemērots variants. Vispār jau gribēju iet mācīties uz operniekiem, bet nobijos, tas man likās ļoti akadēmiski un nopietni, šķita, ka netikšu galā. Bet pēc diviem gadiem skolu pametu. Galvenokārt tāpēc, ka tā bija vidusskolas programma, bet, tā kā es jau biju ieguvusi vidējo izglītību, man bija jāapmeklē ar specialitāti saistītie priekšmeti un starp tiem bija milzīgi caurumi – viena nodarbība bija 9 no rīta, nākamā – 14 pēcpusdienā. Pusi dienas sanāca nīkt un gaidīt, neizturēju. Vajadzēja naudiņu, bija jāmeklē darbs. Galu galā skolu pametu darba dēļ. Man pašai ir ļoti žēl, ka tā notika, es noteikti būtu tikai ieguvēja, ja būtu palikusi mācīties.
– Kur tu sāki strādāt?
– Sāku strādāt par bārmeni – viesmīli kafejnīcā «Kapteiņa Enriko pulkstenis». Šī vieta kļuva par manām otrajām mājām, tā patiešām bija brīnišķīga! Joprojām man tā saistās ar vislabākajām un jaukākajām atmiņām. Arī cilvēki, kas uz turieni nāca, bija un ir brīnišķīgi.
– Bet kā tad, strādājot par bārmeni, tomēr atgriezies pie mūzikas un sāki dziedāt?
– Kad es strādāju par bārmeni, sāku dziedāt. Mācījos repertuāru, pēc kāda laika sāku uzstāties nelielos koncertiņos, dziedāju privātās ballītēs. Pēc laika bija TV3 šovs «Koru kari», kurā pieteicos tikai tāpēc, ka Madonas kora vadītāja bija Ieva Kerēvica. Es nekļūdījos, jo Ieva ir personība, no kuras var tikai mācīties un mācīties! Atceros, kā braucu uz Madonu, lai dziedātu, nebiju pārliecināta, ka mani izvēlēsies, tomēr tas notika. Tā bija mana pirmā lielā pieredze mūzikas jomā. Pēc tam mani pamanīja producents un režisors Viktors Runtulis un aicināja pievienoties «Artelim» – gandrīz teātra komandai. Sākumā piedāvāja nelielu oficiantes lomiņu ar vienu dziesmu, bet pēc tam «Cabare» projekts izauga un kļuva manā dzīvē par ļoti nozīmīgu pakāpienu augšup.
– Vecāki arī ir saistīti ar mūziku?
– Mana mamma kādreiz pasniedza mūzikas literatūru skolā, bet tētis spēlēja akordeonu. Taču neviens no viņiem nebija apguvis mūziku profesionāli. Tas mums laikam ģimenē – muzicēt tāpēc, ka tas patīk.
– Ģimene atbalsta un priecājas par tavu nodarbošanos?
– Es jau ilgu laiku nestrādāju par bārmeni un iztikai nopelnu tikai ar dziedāšanu. Man ir arī pašai savi koncerti, bet lielākoties naudiņu pelnu slēgtajos pasākumos – tā ir publika, kas mani zina jau labu laiku, – bankas, izdevniecības un aģentūras. Tāpat tie ir cilvēki, kas nāk uz «Cabare» un pazīst mani. Bet vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši, centušies izaudzināt par labu cilvēku. Toreiz, kad pametu džezistus, mamma bija ļoti dusmīga. Tomēr nejaucās manā lēmumā, jo es jau biju pietiekami pieaugusi, lai spētu atbildēt par savu rīcību.
– Vai Latvijā, lai būtu veiksmīgs mūziķis, ir jābūt slavenam?
– Līdz šim šo domu noraidīju un visu laiku darīju tikai to, kas bija manis pašas spēkos. Kad nāca TV3 piedāvājums šovam «Izklausies redzēts», nepiekritu uzreiz, atbildēju tikai pēc kāda laika. Jo uzreiz sapratu, ka manas bezrūpīgās dienas būs beigušās – brīvība turpmāk būs stipri ierobežota. Par labu šovam nospēlēja tas, ka ir iespēja uzstājoties mainīt balsis, un tas man vienmēr ir ļoti paticis.
– Sabiedrībā valda uzskats, ka mūziķi bieži izklaidējas. Kā vadi brīvo laiku?
– Tāda dauzīšanās apkārt man nepatīk. Ja runājam par ballītēm, tad vislabāk jūtos šaurā draugu lokā pie kāda ciemos. Man svarīgas ir sarunas ar draugiem, kopīga laika pavadīšana. Bet vislabāk patīk aizbraukt, piemēram, makšķerēt, laivot.
– Makšķerēt?!
– Jā (smejas)! Nekā citādi nemaz nevar būt, jo es esmu trešā četru bērnu ģimenē. Man ir divi vecāki brāļi un viens jaunāks. Es tāpat neesmu no tām, kas var stundām ilgi klejot pa veikaliem, meklējot sev jaunas drēbes vai apavus, vai, vēl trakāk – runāt par šmotkām vai iepirkšanos. Man tas liekas ļoti garlaicīgi un nesaistoši. Daudz labprātāk laiku pavadu kopā ar brāļiem.
– Tas nozīmē, ka savā brīvajā laikā tu dodies ārpus pilsētas, lai sēdētu laivā un ķertu zivis?
– To es patiešām daru ļoti labprāt, bet īstenībā ir tā, ka beidzamajos gados man vispār nav brīva laika, jo visu laiku mācos jaunas dziesmas. Bet, ja patiešām notiktu brīnums un man parādītos brīva diena, brauktu pie vecākiem uz laukiem. Tur parasti ir jāstrādā īsti lauku darbi. Bērnībā man šķita – ak, šausmas, atkal jāravē tas dārzs, bet tagad tā ir atpūta!
– Kur tu jūties vislabāk – pilsētā vai laukos?
– Ilgi nevaru būt viena, tad sajūtos skumji. Man ļoti patīk dzīvot Rīgas centrā. Jā, šķiet, ka nepieciešams tāds mazs «action» visu laiku. Lai gan nenoliedzami ir reizes, kad jūtu vajadzību būt pie dabas un smelties tur enerģiju. Ļoti palīdz relaksēties kaut vai jau pieminētā makšķerēšana.
– Vai tev bieži saka, ka ikdienā izskaties daudz jaunāka par savu patieso vecumu?
– Veikalos pie kases regulāri prasa uzrādīt dokumentus (smejas)! Apzinos, ka izskatos pēc vienkārša meitēna, kas tikko nosvinējis pilngadību, kaut patiesībā tas bija pirms desmit gadiem.
– Tev nepatīk iepirkšanās un sarunas par modi, bet vai ir kas tāds, kā sevi iepriecini?
– Ikdienā es nepucējos, ģērbjos ērti un vienkārši, bet koncertos gan. Man ļoti patīk koncerti, kad es, sapucēta, safrizēta, uzkrāsota, uzkāpju uz skatuves un dziedu, dziedu, dziedu!
Sajūtas tajos brīžos ir neaprakstāmas. Šķiet, ka savu sievišķīgo pusi tā pa īstam es izbaudu tikai uz skatuves, jo dzīvē patiešām esmu parasts meitēns. Nejūtu ikdienā kaut kādu vajadzību kaut ko no sevis iztaisīties. Ir svarīgi, lai uz skatuves jūtos kā dīva – sievišķīga, skaista un talantīga.
– Kādas ir attiecības ar mammu?
– Mamma ir mans lielais atbalsts. Kad biju pusaudze, domāju, ka viņa jau neko nesaprot. Mamma bija ļoti stingra. Nelaida ne uz ballītēm, ne diskotēkām. Taču kādā brīdī viņa laikam sajuta, ka esmu izaugusi un par saviem lēmumiem varu atbildēt, un palaida mani, jo uzticējās. Arī šobrīd, ja man ir pamatīgas ziepes, es nekautrēšos un nebaidīšos piezvanīt mammai un izstāstīt visu, kā ir. Jo ģimene cilvēkam ir tikai viena, tā nekad tevi nenodos un vienmēr būs tavs lielais atbalsts.
– Kādā intervijā tu atklāji, ka biji precējusies, bet gājāt katrs savu ceļu. Kādam ir jābūt vīrietim, kurš būtu pelnījis būt kopā ar tevi?
– Nav galvenais, lai būtu attiecības. Galvenais, lai tās ir attiecības, kas cilvēkus dara laimīgus. Es speciāli nemeklēju otru pusīti, bet savos uzskatos esmu ģimeniska. Protams, negribētu tādu dzīves modeli, ka tikai dauzos riņķī. Gribu sev blakus redzēt vīrieti, kas ciena, rūpējas par mani, interesējas par to, ko daru. Un nevis tāpēc, ka ir tā pieņemts, bet tāpēc, ka viņu patiešām tas interesē. Gribu sev blakus cilvēku, kam nav svešs atbalsts un palīdzība. Kurš palīdzētu risināt pat muļķīgās sieviešu situācijas. Īsāk sakot, gribētu sev blakus redzēt īstu vīrieti, kas man ļautu justies kā sievietei.
– Ko iesāksi ar naudas balvu, ja uzvarēsi šovā «Izklausies redzēts»?
– Ziedošu to interešu izglītībai Vecumnieku novada bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. Ir svarīgi, lai viņus ar kaut ko nodarbina, jo, ja to nedara, viņi sāk izklaidēt paši sevi vai nedara neko. Tāpēc ir svarīgi, ka viņus ar kaut ko nodarbina, lai viņi izaugtu par sakarīgiem cilvēkiem.