Muzikālo kontrastu karaliene Elza

 
IEDZIMTS NO MAMMAS. Elzas māte savulaik izveidojusi folkloras kopu Skripči, līdz ar to topošajai dziedātājai tieši šāda mūzika bija pašas muzikālo gaitu pirmsākumos. «Jā, praktiski visa bērnība tika pavadīta folklorā,» atzīst Elza Rozentāle. «Esmu gana izlēkājusies kabarē, un, lai gan turpināšu tajā lēkāt, gribas arī kaut ko savu. Man ir bijusi spēcīga folkloras skola, tagad to nepieciešams attīstīt un turpināt ar projektu Bur Mani» ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Šo ceturtdien, 30. maijā, ar uzstāšanos mūzikas namā Daile savu nelielo koncertsēriju noslēdz Latvijā pirmā un vienīgā etno ārtroka grupa Bur Mani. Tās līdere un redzamākais tēls – vienmēr smaidīgā dziedātāja Elza Rozentāle.

Uzburs audiālu piedzīvojumu

Unikāla ir ne tikai grupas Bur Mani mūzika, kuras apkopojumu neklātienē var novērtēt nupat iznākušajā debijas albumā Tālu Tālu, bet arī koncertu formāts, kas pieteikts kā «audiāls piedzīvojums, ko nodrošinās lielās Brumo PRO bezvadu austiņas ar individuāli regulējamu skaņu - klausītājiem būs iespēja aizmirsties un pilnībā iegrimt grupas radītajā skaņu pasaulē bez koncertos ierastajiem ārējiem traucēkļiem». Izrādās, ka klausītāji to tiešām arī dara - tas bijis manāms Bur Mani jau notikušajos koncertos. «Vērojot publiku, redzu, ka iesākumā viņi skatās, kas notiek [uz skatuves], klausās un tad it kā ieiet sevī. Nekas nenovērš uzmanību - ne aplausi, ne no skatuves nākošais troksnis. Apskatījušies, kas mēs esam, ko katrs spēlē, cilvēki vienkārši sēž ar aizvērtām acīm un klausās. Viņi nokļūst tādā kā meditatīvā ceļojumā. Austiņās rodas ļoti personīga sajūta - šķiet, ka zālē esi tikai tu, grupa spēlē tikai tev, un tu esi vienīgais, kas to visu klausās,» ainu no koncertiem uzbur galvenā būrēja Elza Rozentāle. «Dzīvojot netālu no Dzelzceļa muzeja, pērn netīšām ieraudzīju, ka tā telpās dejo, bet mūzika neskan - izrādījās, ka visiem ir austiņas, kurās var pārslēgt kanālus, un ir pieejama dažādu dīdžeju izdarītā izvēle. Paskatījos, ka pasaulē tagad ir cieņā tā saucamais silent disco jeb klusās diskotēkas, un līdzīga sistēma dažkārt tiek izmantota arī koncertos. Uzrunāju vienīgo kompāniju, kas pie mums kaut ko tādu dara, viņiem šī ideja ļoti iepatikās. Izrādījās, ka viņi jau sen paši gribējuši kaut ko līdzīgu izmēģināt ar kādu grupu - OK, darām! Mūsu mūzika nav popsīga, tā ir niansēta, un tieši to būtu labi sadzirdēt. Turklāt cilvēkiem tā vēl nav pazīstama: ja viņiem no ierastajām tumbām gāztos virsū šī skaņa, vēl patraucētu arī apkārtējie, pirmoreiz šīs dziesmas dzirdot, diez vai kāds tās saprastu - tas iespējams, tikai noklausoties tās vairākreiz. Bet šajā gadījumā mūsu mūzika pa tiešo nonāk klausītāju smadzenēs. Manuprāt, šis ir ļoti veiksmīgs paņēmiens,» prāto dziedātāja.

Koncerts ilgs apmērām stundu un 10 minūtes. «Apzināti to neveidojām ilgāku, jo tā ir ļoti intensīva informācija stundas garumā, kas nonāk tieši galvā, līdz ar to ievilkt koncertu ilgāk vienkārši nebūtu prātīgi. Cilvēki atnāks, sadraudzēsies ar austiņām un klausīsies mūsu mūziku. Ir arī dažas citas latviešu dziesmas, ko esam aranžējuši, vienu dziesmu ar dzejnieces Madaras Gruntmanes vārdiem speciāli man uzrakstījis Edgars Šubrovskis - koncertā būs tās pirmatskaņojums. Rezumējot - tas būs reāls ceļojums: cilvēks uzliek ausis, un - caps, esam viņu nogrābuši, var aizvērt acis un mierīgi skatīties kādu sevis iedomātu filmu mūsu mūzikas pavadījumā!» smejas Elza.

Rokoties pa Dainu skapi

Pie Bur Mani mūzikas strādā visa grupas četrotne, bet pie tekstiem - Elza. «Kad bija uzradusies melodija, meklēju tēmas un tekstus, aptuveni jau saprotot, kas tai varētu piestāvēt. Savāc dažādas tautasdziesmas par konkrēto tēmu un velc no tām ārā to, kas piestāv vislabāk. Tas bija ļoti interesanti! Man palīdzēja arī dramaturģe Sandija Santa, kas izvilka no kādas pasakas vārdus, un tā radās dziesma Nobur mani - tā ir raganu dziesma. Gāju arī uz bibliotēku, sēdēju Gaismas pilī, taču sapratu, ka mājas atmosfērā meklēt tekstus ir foršāk, jo var labāk tajos iedziļināties. Turklāt mājās taču man vēl no vecajiem laikiem ir visi iespējamie tautas dziesmu krājumi!» atgādina Elza.

Atgādinājums vietā, jo Elzas saknes tiešām stiepjas folklorā - viņas māte Ieva bijusi mūzikas skolotāja, folkloras kopas Skripči izveidotāja. Līdz ar to arī Elza savu pirmo skatuves pieredzi ieguva jau septiņu gadu vecumā, piedaloties folkloras kopu sastāvos dažādos festivālos. Lai gan vēlāk ceļš dziedātāju aizveda uz Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas džeza klasi, saikni ar folkloru Elza nav zaudējusi. «Man tautas dziesmu lauciņš ir tuvs jau no bērnības, esmu visu laiku tajā darbojusies. Vēlējos kaut ko turpināt šajā jomā, taču gribējās ar tradicionālo tautas dziesmu pateikt kaut ko jaunu, ietērpt to muzikāli pavisam citādos toņos, lai tā tik ļoti neizklausītos pēc tautas dziesmas. Šķiet, ka [ar Bur Mani] tas ir izdevies, jo nekā šāda pie mums līdz šim nav bijis.» Bet ja nu folkloras speciālisti burmaniešiem pārmetīs, ka viņi tautasdziesmas ir tikai sačakarējuši? «Tas nekas!» apņēmīgi saka Elza. «Laiks iet uz priekšu, viss mainās, visi visu izčakarē, un no šīs čakarēšanas dzimst kaut kas jauns. Tā ka - lai kritizē, vismaz nav vienaldzīgi!»

Uz jautājumu par tautas dziesmu popularitātes jauno vilni, jo šobrīd tās savos repertuāros izmanto daudzi un dažādi mākslinieki, Elza aizdomājas: «Man grūti to komentēt, jo visu laiku esmu bijusi šajā vidē, mana interese par folkloru nekad nav atslābusi, tāpēc es nemaz nemanu, ka tagad būtu kāds īpašs intereses uzplaukums. Lielu pienesumu deva Tautumeitas, kas forši izlauzās šovā X faktors - tas noteikti radīja lielāku jauniešu interesi par folkloras mantojumu. Plus tikko aizvadītā simtgade, kas būtībā bija tikai ap un par šo tēmu. Starp citu, iesākumā mums arī bija doma savu albumu paspēt pabeigt simtgades svinību ietvaros, taču beigās tieši šī iemesla dēļ nolēmām visu darīt lēnāk un prātīgāk, jo tāpat bija pilns ēters ar tautasdziesmām…»

Kā vajag, tā var

Plašākām tautas masām pazīstama Elza Rozentāle kļuva 2015. gada beigās, kad ļoti sekmīgi piedalījās šovā Izklausies redzēts, taču vispār dziedātājas gaitas uz lielās skatuves sāka (un joprojām turpina) ar Viktora Runtuļa projektu Cabaret. Pašlaik viņa ir pilna laika mūziķe, kurai bez grupas Bur Mani ir vēl vairāki projekti. Piemēram, stilīgais Electric Elza. «Tas lielākoties dzīvo savu korporatīvo pasākumu dzīvi, jo izpilda dejojamu mūziku - elektrosvingu. Tiesa, latvieši kaut kā īsti nemāk dejot pie šādas mūzikas, krievu tautības cilvēkiem gan tā ļoti patīk, un viņi ātri atraisās. Kolīdz kādam vajag, tā - hops, savācamies kopā, samēģinām, un viss notiek!» smaida Elza. Bez viņas Electric Elza pamatā ir DJ Monsta, basists Toms Poišs un taustiņnieks Toms Mikāls, pārējie tiek pielasīti, atkarībā no apstākļiem un mūziķu aizņemtības pakāpes. Uz rezerves pārmijām šobrīd nolikts Northern C. «Matīss Runtulis un Miķelis Putniņš šo projektu pašlaik ir iesaldējuši, viņiem ir citi projekti. Izlaidām albumiņu un nospēlējām vairākus koncertus, bet ar to tas viss apstājās. Nezinu, kas ar to būs tālāk.»

2016. gada nogalē Elza uzstājās vairākos koncertos ar soloprogrammu Putna lidojums, pēc tam bija plānots izdot etnodžeza albumu Lakstīgala, taču uz šo projektu bāzes būtībā dzima Bur Mani. «Mēs tolaik vēl tikai meklējām sevi - kādi būsim, kāda būs mūsu mūzika utt. Lakstīgala bija tikai idejas līmenī, bet sapratām, ka tas būtu diezgan tradicionāli, vairāk pietuvināts tam, kā citi šobrīd izmanto tautasdziesmas. Vēlējāmies citu ceļu un tā esam nonākuši pie [Bur Mani] albuma. No iepriekšējā projekta izdota dziesma Ka es liela dziedātāja, bet pārējais materiāls nolikts malā. Šobrīd šo repertuāru nespēlējam, taču koncertos gan izmantojam, jo bija aranžēts liels tautas dziesmu klāsts.» Dziedātāja ir visai pieprasīta arī kā studiju mūziķe. «Ja man patīk konkrētie mūziķi un viņu piedāvājums, es neatsaku un ar prieku piedalos. Ja nepatīk? Ir arī bijis, ka atsaku kādam sadarbības piedāvājumam, jo man tas nešķiet pievilcīgs vai vienkārši neiet pie sirds. Šobrīd manā repertuārā tāpat ir nenormāla dažādība, no Labvēlīgā tipa līdz tautasdziesmām, pilnīgs kišmišs, bet - neko darīt, tāda es esmu!» Aptuveni tāpat Elza attiecas pret korporatīvajiem pasākumiem - viņa liek galdā pati savu programmu. «Man ir gan tautasdziesmas, gan elektrosvings, gan balles repertuārs, gan džeza standartiem atbilstošas balādes, tā ka - kā vajag, tā varu!» smejas Elza. «Nu jā, nespēlēju piecus taimus ballītē vai kāzās. Man tomēr labāk patīk, ja cilvēki klausās, nevis fonā ēd kotleti. Taču es ar to visu ļoti labi sadzīvoju: ja, piemēram, mani Līgo svētkos uzaicina krastmalā dziedāt dziesmu Kaija, tad neko, sakožu zobus un dziedu!»

Atgriežoties pie nopietnākām lietām, Elzas plāni lielākoties saistās ar Bur Mani. «Lai gan šis projekts jau ir nostabilizējies un nostājies uz kājām, ir daudz darāmā. Gribētos iekļauties pasaules mūzikas jeb world music festivālu apritē, prezentēt savu oriģinālmūziku. Šobrīd apzinām iespējas uzstāties, piemēram, tuvējās kaimiņzemēs. Vai lielajā pasaules mūzikas tirgū Womex - milzīgs showcase, uz kuru līdz šim no Latvijas ir tikuši tikai Iļģi un koklētāja Laima Jansone, tomēr, neskatoties uz to, tur ceram parādīties arī mēs. Tur būs arī stends ar latviešu mūziku, tur lēnām rastos nepieciešamie kontakti. Jāmēģina panākt, lai mūsu oriģinālmūzika iziet plašākās tautās. Tāds ir lielais mērķis, uz ko šobrīd cenšamies strādāt.»

Elza Rozentāle

  • Dzimusi gada 2. augustā. «Dzimusi Rīgā, augusi netālu no Jaunjelgavas, pie Daugavas, un arī pie Aiviekstes Madonas pusē - pie vieniem vecvecākiem, tad pie otriem. Savukārt pamatskolu pabeidzu Vecumniekos, uz kurieni pārcēlās ģimene»
  • Izglītība: Vecumnieku pamatskola, Rīgas Kultūru vidusskola
  • Hobiji: «Mans hobijs ir mūzika - man ir ļoti paveicies apvienot darbu ar hobiju! Bet vēl man patīk sēņot un makšķerēt. Nekā īpaša gan noķērusi neesmu, bet tādas solīdas līdaciņas ir bijušas. Savukārt sēņot - gailenītes ir foršas, arī [apšu] kundziņi, vai, cik forši tādus atrast! Ja dodos sēņot, tad tas ir kāds divu vai trīs stundu intensīvs ložņājiens pa mežu. Svešās vietās sēņot ir pabailīgi, tāpēc dodos uz mežiem, kurus es pārzinu, piemēram, savā Vecumnieku vai Madonas pusē. Apstaigāju savas iemīļotās vietiņas, jau zinot, kurā pusē būs kuras sēnes»
  • Suņu meitenes, Velsas korgija Pikolo saimniece. «Viņai ir astoņi mēneši. Sen gribēju sunīti, dabūju viņu 18. novembrī. Uzdāvināju sev simtgades suni! Nopirku viņu no kādas ģimenes, kas audzē korgijus»