IESKATIES: Pašmāju twitter izpausmju klasifikācija
"Esmu domājis par Twitter nelietošanu. Šodien domāju, ka vienīgais veids, kā to nelietot ir dzēsties no tā pavisam. Manas aktivitātes tur jau kaut kādu laiku ir samazinājušās un ja tā kritiski paskatās uz to, ko vispār tur var darīt, ir skaidrs, ka nekas vairāk par lētu laika nosišanu tas nav un nebūs. Lūk, lietas, ko pārsvarā var darīt Twitter -" raksta kāds vīrietis, kurš sociālajos tīklos publicējis interesantu paša izveidotu mikroblogošanas vietnes twitter izpausmju klasifikāciju, uzskaitot, ko tajā iespējams darīt.
"Kritizēt. Visu un visus. Citu cilvēku darbus, iestādes, politiķus, ceļus, mob. operatorus, interneta provaiderus, lielveikalus. Pilnīgi bezjēdzīga aktivitāte, kas nerada saturu, situācijai nepalīdz un parāda tevi vienkārši kā “īdētāju”. Pirms laika svēti nosolījos vairs tā nedarīt, kopš tā laika man šī Twitter funkcionalitāte ir zudusi, un tas ir kļuvis mazāk interesants.
Būt pilsonim-policistam. Brēkt par tiem un bildēt tos, kas nepareizi novietojuši vai brauc ar auto, par bedrēm, par jebkāda veida ētiskiem vai juridiskiem pārkāpumiem, par redzamu bezatbildību. Būtībā šī ir tāda kritizēšanas apakšsadaļa, kam rezultāts ir identisks - no dusmīgas purpināšanas nekas nemainās.
Vēl var lielīties. Barot savu ego un demonstrēt, cik mana dzīve ir laba. Mana sarkanvīna glāze saulrietā. Lietus pilītes uz mana motocikla plastmasas paneļa. Es kafejnīcā ar kapučīno, es brančā, es ballītē. Es, es, es un es. Es stilīgā darbā, sporta zāles ģērbtuves spogulī. Vīrieši mēģina rādīt, cik daudz naudas, stila un gaumes viņiem ir. Sievietes vairāk sevi dažādos rakursos un pozās. Tas viss ir sū**, jo realitātē aiz kadra malas ir nenomazgātu un piekaltušu trauku kaudze un beidzies tualetes papīrs. Tādi "dzelteni" meli, lai aicinātu mani pētīt citu cilvēku dzīves tā vietā, lai nodarbotos saturīgi ar savējo.
Izmantot sekotāju skaitu kā personīgo armiju un uzziņu biroju. Kur paēst brokastis? Kur nopirkt 3/4 collu hidrauliskās skrūves? Iesakiet labāko ģimenes ārstu! Jautājumi var būt bezgalīgi un tam visam viens, savtīgs nodoms. Tā vietā, lai pameklētu, piezvanītu, izlasītu, meklētu un tā laikā varbūt atklātu kaut ko jaunu - vieglāk ir pajautāt to Twitter un gan jau kāds atbildēs. Kā uzziņu birojs Twitter lietotājiem ar lielu sekotāju skaitu - tas strādā visai labi. Ne vien tev uz paplātes tiek pasniegta personalizāta izziņu informācija, bet cilvēki arī redz, par ko tu interesējies.
Joku tvīti un retvīti. Var to vien darīt, kā retvītot vai pašam kā savu joku pateikt kaut ko no internetiem. Var visu dienu lasīt jokus, spiest uz joku linkiem un teikt “ha ha”. Lielākā daļa no populārajiem, trendīgajiem linkiem vai bildēm tāpat jau būs redzēta vai drīz tiks redzēta iekš Facebook, tā kā joku sadaļā, diemžēl, notiek tāda dublēšanās, kas vēl vairāk kavē laiku, jo skrollēts tiek pāri jau redzētām ainām.
Rādīt savus darbus. Šī nav slikta Twitter izmantošanas funkcija - galu galā, ja ir sakarīga auditorija, tad demonstrēt saviem draugiem, kolēģiem un paziņām darbus, kas ir padarīti vai tiek uzsākti - tas ir labs veids, kā gūt ego ļoti vajadzīgo iedrošinājumu vai morālo atbalstu. Vai novērtējumu. Vai ja mēs esam latvieši - kritiku, kurā gadījumā diskusija ātri beidzas ar “ai, ejiet d****”. Diemžēl sava darba sistemātiska izvietošana Twitter kaut kā ar laiku sagroza visu darba jēgu un būtību. Darbs sāk palikt par kaut ko, kas tiek darīts nevis darba un rezultāta dēļ, bet gan reakcijas dēļ. Tā ir nepareiza un bīstama līkne, kādā būt, īpaši man, kas mēģina darīt radošu darbu. Es to vairs negribu.
Strīdēšanās par gaumi - izcila, laikietilpīga nodarbe. Var stundām ilgi pētīt ierakstus un tad iesaistīties diskusijās par to, kapēc viena vai otra nodarbe nav forša. Var strīdēties par ēdienu, bet visvairāk par mākslu, īpaši kino. Var diskutēt par mūsu personīgajām izvēlēm, smīkņāt, ironizēt. Lielākajā daļā gadījumu, arī šī diskusija beidzās ar “ai, ejiet d****”.
Viedo gudrību un iedvesmojošo citātu vai rakstu tvīti. Tas ir tāds daudz pieticīgāks, bet tik pat efektīvs veids, kā sevi parādīt no tās puses, no kuras mēs vēlamies, lai mūs redz. Ja mēs linkojam ar mūsu profesiju vai darbu saistītu, citu, daudz profesionālāku pārstāvju saturu - mēs sevi pielīdzinam šiem cilvēkiem. Iedvesmojošas prezentācijas, domu graudi - mēs esam tas, ko tvītojam! Kvintisenciālas, citu cilvēku atziņas ir tas, kas Twitter ir aktuāli. Lai cik tas būtu skaisti, šķiet vērtīgāk pētīt un risināt jautājumus, kas ir aktuāli tepat, tuvumā. Citādi ātri vien var sākt dzīvot imaginārā pasaulē un sākt cepties par to, ka te nekas nav labi.
Un beidzot. Ziņas - vienīgā jēgpilnā Twitter funkcija. Kopš neviens vairs neizmanto RSS agregāciju, Twitter ir labākais, kā uzzināt par postošu katastrofu jebkur pasaulē 6 minūtes pēc tā ir notikusi. Tas ir ērti. Viss vienā lapā, smuki sakārtots, kaut dažreiz grūti atfiltrēt vērtīgās ziņu saites pa vidu visam augstāk minētajam. Ja sāktos revolūcija vai karš, Twitter noteikti būtu jēdzīgs veids, kā ātri, kompakti un koordinēti uzzināt, kas un kur notiek.
Tapēc es izdomāju, ka jātiek pavisam vaļā no tā. Es neesmu tas, ko es tvītoju. Jāvelta vairāk laiks savam darbam, cilvēkiem un hobijiem. Jo visi tie veidi, kā es esmu līdz šim Twitter izmantojis - ir bezjēdzīga, neproduktīva komunikācija, kas izdara vairāk slikta nekā laba. Ja vien nesāksies karš. Tad gan vajadzēs lietot," raksta Reinis Traidās.