Lai gan Kanādā jau 23 gadus dzīvojošais Ritvars Dižkačs un grupa Aurora ar dažiem koncertiem savus cienītājus aplaimoja jau pērn, līdz ar to šobrīd notiekošajai tūrītei it kā vairs nevajadzētu būt ekstra notikumam, tas tomēr tāds ir – Aurorai joprojām ir kulta statuss.
Kur citiem netikt
Kad pērn līdz ar grupas Jumprava 30 gadu jubilejas koncertu tika piesolīta arī Auroras uzstāšanās, tam bija grūti noticēt – vai tiešām vokālists, lielākās daļas mūzikas un vārdu autors Ritvars Dižkačs atbrauks no Kanādas, kur mitinās jau kopš 1992. gada?! Taču viņš atbrauca, Aurora uzstājās un šis notikums teju aizēnoja pašus jubilārus. Šogad Auroras pieteikums ir vēl iespaidīgāks, jo viņi tikuši uzstāties visur tur, kur daudzām pazīstamām grupām nācies lauzties gadu garumā: Positivus Festival, SummerSound, Laba daba, klubi Fontaine Palace, Nabaklab, Latvijas 1. rokkafejnīca un citur. «Taisnību sakot, man likās, ka šāda tūre būs par agru – mēs taču pērn jau spēlējām, bet bija baigi forši! Atsaucīgi cilvēki, bija vienreizēji labi!» pēc pirmajiem koncertiem krogā Aptieka un Nabaklab priecājās Ritvars Dižkačs. Viņš brīnījās, ka autogrāfus lūguši pat gados pavisam jauni fani: «Kā viņi zina mūsu mūziku?!» Neatkarīgās apskatnieks pabija koncertā Nabaklab – tur tiešām bija gan veci, gan jauni, un Auroras uzstāšanās tika uzņemta ļoti atzinīgi. Bija arī pelnīts.
Šoreiz sastāvam pievienojies arī vēl ilgāk par Ritvaru otrpus okeānam dzīvojošais Svens Himlers – viņš pielikts pie taustiņiem. Pārējie – Jānis Dubavs (ģitāra), Rūdolfs Kokins (basģitāra), Olafs Štrodahs (ģitāra) un Andris LeišavnieksŠtālmanis (bungas). Starp citu, augustā Latvijā varētu ierasties vēl viens Auroras sākotnējā sastāva dalībnieks – ilgus gadus Īrijā dzīvojošais bundzinieks Edgars Beinārs («Es pat nezinu, kur viņš dzīvo,» plecus raustīja Ritvars), bet nav zināms, vai ierašanās saistīta ar Auroras koncertiem vai arī ir vienkārša sagadīšanās. Jāpiebilst, ka interesants būs 6. augusta koncerts rokkafejnīcā, kur īpašo viesu statusā būs Dzeltenie pastnieki. «Es pats gribu redzēt Dzeltenos pastniekus, līdz šim man tas vēl nav izdevies!» saka mūziķis.
1 disks 28 gados
Pirms koncertiem Aurorai notiek arī aktīvi mēģinājumi – pie Jāņa Dubava viņa studijā SKAN. «Protams, koncertos neiet vienmēr tā, kā gribētos, arī festivālos SummerSound pāris reizes salaidu pamatīgā grīstē. Aizmirsies tomēr. Dziedi, un pēkšņi – hmm, cik tad taktis jau aizgājušas?» atzīst grupas vokālists. Starp citu, minētajā studijā pašlaik tiek rakstīts arī 1987. gadā izveidotās Auroras debijas (!) albums, kuru plānots izdot gan CD, gan vinila plates versijās.
Līdz šim melomānu vidū no rokas rokā staigāja tikai mistisks ieraksts ar piecām dziesmām, kuru vidū bija Sadauzītais bundzinieks, Grūtas dejas ritmā, Fetišists un vēl pāris, taču nebija slavenā hita Barjera, kas savukārt bija meklējams tikai kādā izlasē. «Es nezinu, vai Barjera būs [albumā]. Kāpēc? Hmmm... Labs jautājums! Varbūt tiešām vajadzētu ātri vien to sataisīt,» aizdomājas Ritvars. Plānots, ka grupas albumā puse būs no pagājušā gada Jumpravas koncerta, bet otra – no pārrakstītām dziesmām. «Varbūt vēl pieliksim kaut ko klāt. Ir arī jauns gabals, bet tas vēl tikai top. Varbūt būs [iekļauts albumā], varbūt nebūs – to pašlaik ir grūti pateikt. Kā būs, tā būs,» prāto Ritvars. Līdzīgi viņš neiespringst grūtās pārdomās par Auroras iespējamo nākotni: «Kā sanāks, tā būs, nav tur ko daudz sasprindzināties. Ja mums būs patikšana [turpināt], tad kāpēc gan ne.» Jebkurā gadījumā – rīt, 24. jūlijā, viņus varēs dzirdēt Liepājas klubā Fontaine Palace.
Pašam tīk traka mūzika
Pašlaik Ritvaram iekritis atvaļinājums divu mēnešu garumā – viņš uz Latviju atbraucis jau pirms Jāņiem. Augustā iecerēts vēl aizbraukt arī uz Tallinu un Stokholmu. «Man jau teica, ka esot [uz Latviju] jāatbrauc arī novembrī, kad iznāks plate, taču nezinu, kā būs – es neesmu tik bagāts. Atbraukt no Kanādas – tas tomēr maksā stipri lielu naudu. Turklāt neesi uz vietas, tātad arī nepelni. Tērē, bet nepelni,» saka Ritvars. Viņa darbības sfēru Kanādā pat grūti apzīmēt – tas ir kaut kas starp interjera dizainu un sienu apgleznošanu.
Nav brīnums, ka pirms Jumpravas jubilejas koncerta ilgu laiku nebija skaidrības, vai Ritvars ieradīsies – viņš nav sociālajos tīklos, ar skaipu ir uz jūs, epastu saziņai ar Latviju neizmanto – nav latviešu programmas. «Esmu galīgi slinks uz datoriem. Es gan tos labi pārzinu, pats mājās šo to savam priekam uz datora kādreiz ierakstu, bet – tikai sevis dēļ, es to pat neatvedu uz šejieni,» atzīst Ritvars. Uz jautājumu, vai tad Kanādā tiešām neprasās neko darīt mūzikas lauciņā, viņš sākotnēji atbild noliedzoši, bet pēc tam piemetina: «Senāk tas bija svarīgāk, šobrīd... Vienkārši dzīve iet uz priekšu un tajā rodas citas prioritātes. Lai gan – prasās gan, es vienmēr esmu interesējies, kas notiek mūzikā. Šā brīža aktuālā pasaules mūzika man gan ne pārāk patīk, liekas, ka tagad mūziku taisa bibliotekāri ar garām bārdām. Lieli veči ar rūtainiem krekliem, lielām bārdām un dzied tādās te balsīs (smejoties attēlo kaut ko līdzīgu Muse vokālistam Metjū Belamijam vai nupat Positivus redzētajiem Everything Everything –S.V.).»
Viņam pašam patīkot «traka mūzika, kuru forši paklausīties koncertā – tādas lietiņas ar raksturu». Kā piemērs tiek nosaukta grupa The Brian Jonestown Massacre – nedaudz psihedēliska komanda, kura spēlē savdabīgu rokmūziku. «Eju šādas grupas skatīties koncertos, Toronto jau daudz var redzēt un dzirdēt. Kas brauc kaut kur tūrē pa Ameriku, parasti piestāj arī Toronto.»
Jaunie prom, vecos nevajag
Lai gan Ritvara Dižkača stāsts par došanos emigrācijā ir jau desmitiem reižu aprakstīts, atkārtošana – zināšanu māte. Ja īsumā, tad 1992. gadā viņš ar simt dolāriem kabatā sēdās vilcienā Rīga–Maskava, lai dotos pretī nezināmajam. «Es šeit biju pamatīgi aizdzīvojies, droši vien būtu nomiris,» tagad atzīst Ritvars. «Tas nenotika, pateicoties šai sievietei (pamāj ar roku uz palodzes sēdošās dāmas virzienā – S.V.) – viņa man no Kanādas atsūtīja izsaukumu. Toreiz bija divi varianti – uz Rietumberlīni vai Kanādu. Brauciena maršruts arī sanāca īpatnējs – caur Maskavu. Piezemējos Monreālā («Es viņu tur sagaidīju – knapi, knapi uzspēju!»), no turienes bija jābrauc uz Toronto. Tas nav tālu – ar mašīnu aptuveni sešu stundu brauciens.»
Pašlaik Ritvars Toronto jau iesakņojies, viņam ir meita un dēls, kuri dzimuši Kanādā un ir šīs valsts pilsoņi, tomēr labprāt runā arī latviski. «Starp citu, kad kārtoju savu pilsonību – ilgu laiku to nedarīju, jo nebija dubultpilsonības iespēju – un aizbraucu uz Otavu, tur man teica, ka bērni arī var būt Latvijas pilsoņi. Viņi to labprāt arī gribētu, vienkārši tā papīru darīšana vēl nav līdz galam nokārtota,» stāsta Ritvars. Kādreiz viņš vedis bērnus uz latviešu skolu un tolaik apmeklējis arī daudzskaitlīgo Toronto latviešu kopienu, bet pēdējā laikā nav bijusi nepieciešamība. Savukārt par Latvijā redzēto viņam ir duālas sajūtas: «Atbraucot uz Rīgu un skatoties pa logu, redzu, ka šur tur iet baigi sūdīgi», taču «salīdzinājumā ar Kanādu cilvēki ir stipri eiropeiskāki – tur uz ielām cilvēkus praktiski neredz, visi brauc ar mašīnām.»
Pēc prombraukšanas viņš Latvijā nebija viesojies desmit gadus, pēc tam šādi braucieni uz dzimto zemi sanākuši ik pa trim gadiem, bet tagad, kā redzams, jau biežāk. Interesanti, ka pirms desmit gadiem notikušajā Neatkarīgās telefonintervijā ar Ritvaru sarunā viņam ļoti bieži iespruka kāds angļu vārds, bet šoreiz tādi bija tikai kādi pāris. «Ja nebūtu Auroras koncertu, es tāpat šogad būtu atbraucis – man te iepaticies. Jā, varbūt tāds vecums. Bet manas mājas diemžēl ir tur. Mājas ir tur, kur maize aug. Es labprāt gribētu atgriezties, bet – ko es šeit darīšu?! Esmu jau bišķiņ par vecu, lai iesāktu kaut ko jaunu. Pieprasīti ir jaunie, bet tie brauc projām! Un par to ir ļoti žēl,» nosaka Ritvars Dižkačs.
Ritvars Dižkačs