Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas"
Sarunājas nēģeris ar balto.
Nēģeris:
– Paskaidro man, lūdzu! Lūk, mēs, nēģeri. Kad mēs piedzimstam, mēs esam brūni, kad mums ir auksti, mēs esam brūni, kad mēs sauļojamies, mēs esam brūni, kad mēs slimojam, mēs esam brūni, kad mirstam – arī esam brūni. Bet, jūs, baltie, kad piedzimstat, esat rozā, kad jums ir auksti, jūs esat zili, kad jūs sauļojaties, jūs esat sarkani, kad jūs slimojat, jūs esat bāli, bet, kad mirstat, jūs esat pelēki. Tad saki, lūdzu, ar kādām tiesībām jūs mūs saucat par krāsainajiem?
*
Krīze ir tad, kad tu dzīvo un tev šķiet, ka teju, teju beidzot varēs sākt dzīvot pa īstam, bet pēkšņi izrādās, ka pa īstam esi dzīvojis līdz šim!
*
– Hei, meitenes! Kā jūs sauc?
– Nesaki viņam, Marij!
– Labi, Anna!
*
Andris auga ļoti nabadzīgā ģimenē. Ja viņš nebūtu bijis puika, viņam vispār nebūtu bijis ar ko spēlēties.
*
Sešpadsmit gadu vecumā man zīlniece paredzēja, ka visu naudu notriekšu ar sievietēm. Tagad man ir sieva un trīs meitas. Toreiz, 16 gados, es to biju iedomājies savādāk!
*
– Vectētiņ, tu karā biji?
– Biju!
– Un roku karā pazaudēji?
– Karā gan!
– Kā tas gadījās?
– Tas gadījās tad, kad mani vilka uz iesaukšanas punktu!
*
– Kas biatlonā ir svarīgāk – ātri slēpot vai trāpīgi šaut?
– Biatlons, redz, ir kā sekss! Ja netrāpīji, tad ātrums nepalīdzēs!
*
– Mīļā, vai tu esi piedzērusies?
– Nē, esmu pilnīgi skaidrā!
– Jauki! Tad celies no paklāja un ejam mājās!
*
– Manai dzīvesbiedrei jābūt rudmatei, vienmēr jābūt mājās un vienmēr jāpriecājas mani redzēt, uzticīgai, nedrīkst runāt pretī, jāmīl mani tādu, kāds es esmu...
– Kā būtu ar spanielu?
*
– Mammu, es nevaru izlemt, kuru precēt! Pirmais ir bagāts, otrs – gudrs, bet trešais debešķīgi prot dejot!
– Klau, meit... Varbūt mēs tam pirmajam varam iemācīt dejot?