«Cilvēki no bērniem var mācīties nemuldēt, jo, ja bērni stāsta pasakas, tās ir Minhauzena tipa,» uzskata mūziķis Ralfs Eilands. Svētdien, 28. septembrī, viņš kā dziedātājs un aktieris piedalīsies Jāņa Lūsēna jaundarbā – koncertizrādē bērniem Manas mājas zvēru dārzs.
Ralfs atzīst, ka izjūt atšķirību, uzstājoties bērnu un pieaugušo auditorijai, jo, kā viņš saka: «Pieaugušie var aiziet uz pasākumu un par to priecāties tāpēc, ka ir kāds, kas viņiem pateicis, ka tas ir kruti. Un, ja kāds cits tā domā, tātad arī viņiem tā jādomā, lai gan patiesībā, iespējams, neko nesaprot no redzētā vai dzirdētā. Savukārt, ja bērniem nepatīk dzirdētais pasākumā, kuru citi dēvē par labu, viņš to izrādīs pēc pirmās dziesmas; viņš nesamelos tev, un arī tu viņu nevarēsi piemānīt. Bērns ir vispatiesākais vērtētājs.» Mūziķis teic, ka viņu nebiedē šī atklātība, jo ar bērniem saprotas. Jau iepriekš dažādos pasākumos Ralfu mudinājuši komunicēt ar mazajiem skatītājiem, jo, kā izsakās pats Ralfs, viņiem saskan. «Meitenes smaidot nāk pie manis, arī džekiņiem esmu īstais vecis, ar ko parunāt,» viņš smaida.
«Visam šobrīd laika nepietiek, un publiski varu atvainoties Valteram Pūcem, kura četrām dziesmām vēl neesmu sarakstījis tekstu, lai gan solu jau mēnesi. Apbrīnoju viņa pacietību! Viņš kā čellists, kā akadēmiskais mūziķis ir solīds un gaida, kad tie būs gatavi.» Ralfs stāsta, ka melodijas sarakstīt viņam ir viegli, dziesmu teksti ir tie, kas prasa no viņa lielāku piepūli. «Pat brīdī, kad man ir iedvesma rakstīšanai, pēc kāda laika nolūztu, jo gribas darīt ko citu,» viņš ir godīgs. Šobrīd, paralēli radošajiem darbiem un daudzajiem mēģinājumiem, Ralfs aizrāvies ar domu par hokeja spēli. Lai gan līdz šim bijis īstens futbola fans, pirmo reizi uzkāpjot ar slidām uz ledus, viņš sapratis, ka tā ir lieta, ko vēlas atklāt tuvāk, tomēr aizņemtība šobrīd liedz saplānot laiku, kad veltīt vaļu šai nodarbei. Ralfs ir sakārtojis savas prioritātes un skaidri apzinās, kas pašlaik viņa dzīvē ir svarīgākais. Lai to izdarītu, viņš iemācījies atteikt. «Esmu kļuvis izvēlīgs un nesaku visam jā, bet pats sev godīgi pasaku, vai mani tas interesē. Ja esmu kam piekritis, saplānoju laiku un veltu tam noteiktu vajadzīgo stundu skaitu.» Lielākoties Ralfs vadās pēc principa – neatliec uz rītdienu to, ko vari izdarīt šodien, jo: «Reizēm ar draugiem runājot par kādu tematu, tas man atgādina lietu, ko neesmu izdarījis. Tad sarunas vidū saķeru galvu un saku – ārprāts! Brīžiem man ir gluži tāpat kā jebkuram jaunietim, kurš raksta ZPD vai diploma darbu, iepriekšējā dienā tiek ieslēgts dators, un – aiziet!»
Par aizvadītās vasaras lielāko piedzīvojumu Ralfs sauc Eminema koncerta apmeklēšanu Londonā, Vemblija stadionā. Viņš to aizbrauca baudīt ar ģimeni un tuvākajiem ģimenes draugiem, kas visi ir lieli repera fani. «Tas bija fantastisks koncerts! Tieši tas, ko biju gaidījis!» mūziķis aizgrābti stāsta, joprojām neslēpdams sajūsmu par piedzīvoto. «Lai gan Eminemu klausos no sešu gadu vecuma, kad tētis uzdāvināja viņa albumu, koncertā biju pirmo reizi. Biju ekstāzē!» Turpat Ralfs nenoliedz, ka agrāk Eminemu būtu saucis par to mūzikas industrijas personību, no kura iedvesmojas, taču šobrīd savu muzikālo gaumi dēvē par eklektisku un vairās saukt vienu konkrētu iecienītāko mākslinieku vai grupu, atzīstot dažādību.
Par iekšējo dzinuli, kas mudina neapstāties, bet radīt, Ralfs sauc neapmierinātību. «Pieminēšu Eirovīziju, šo kontroversiālo pasākumu, kas daudziem patīk un tikpat daudziem riebjas. Kādu gadu to skatoties, arī es pie sevis nodomāju, cik nejēdzīgas dziesmas tajā skan. Izjustā nepatika lika man sev pašam pateikt, lai nesēžu, bet sarakstu dziesmu un to mainu.» Domāts – darīts. Viņš uzskata, kas šis piemērs vislabāk raksturo to, kas viņu mudina neapstāties, bet iet uz priekšu. «Neapmierinātība nav laba lieta, bet, ja saviem spēkiem to esi izcīnījis, izjūti baudu un gandarījumu.».
