Sestdiena, 20.aprīlis

redeem Mirta, Ziedīte

arrow_right_alt Izklaide

Aija Zariņa: Sprīdīša tēls raksturo ne tikai latvieti, bet cilvēku kā tādu

© F64

«Sešdesmit gadi ir maz. Tā ir kā pilngadības sasniegšana, kad cilvēks sāk apzināties, cik svarīgi ir būt atbildīgam par sevi un savu darbību,» saka māksliniece Aija Zariņa. No šodienas, 15. janvāra, Rīgas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā būs apskatāma viņas 60 gadu jubilejas izstāde Sprīdītis. Savukārt no 18. janvāra katru sestdienu muzejā notiks pasākumi ģimenēm.

Tajos apmeklētājiem būs iespēja kopā ar mākslinieci lasīt un pārrunāt milžu pasakas un teikas, zīmēt to varoņus viņu dabiskajā lielumā. Pirmā pulcēšanās notiks šo sestdien pulksten 12 un būs veltīta Lielajam Kristapam.

Sprīdītis ir Aijas Zariņas jubilejas izstāde, kas veltīta identitātes meklējumiem. Tā ir latviska no pirmā līdz pēdējām darbam, un par to, kādēļ svarīgi saglabāt mūsos latvietību un veltīt tai uzmanību, māksliniecei ir savs skatījums. «Zinātnes un tehnikas atklājumi fundamentālajās zinātnēs brīnumainā kārtā sakrīt ar mitoloģiju, ziņām par kosmosu. Tas ir tas, kā cilvēki saprot, ka mūsu senču mantojumā ir ziņas par Zemes izskatu no kosmosa, un šie jaunatklājumi zinātnē apstiprina, ka mūsu priekšgājējiem bijusi taisnība,» viņa spriež un tūlīt min otru iemeslu, kādēļ viņa pievērsusies šai tēmai. «Latvijas pievienošanās eirozonai ir pārbaudījums, vai Latvija kā tauta spēj pastāvēt; vai cīņa par mūsu desu nav lielāka par mūsu kultūras cīņu.» Viņa uzskata, ka pēdējais laiks ir apzināties par šīs cīņas esamību, ja vēlamies pastāvēt kā tauta, nevis «bioroboti, kuri mēģina dzīvot, kā viņiem izdevīgi». «Visas ziņas, ko glabā mitoloģija un sevišķi mūsu dainas, liecina, ka te ir Saules kults, pretēji tam, ka pasaulē šobrīd ir Mēness un nāves. Tās visas liecina par augstu vērtību apzināšanos.»

Pēc mākslinieces domām, 60 gadi ir apzināšanās laiks. Viņa uzskata, ka mūsu dzimtas mirušo pārstāvju darbības laiks uz Zemes ir beidzies un ir pienācis mūsu laiks viņus pārstāvēt. «Visi simti un tūkstoši cilvēki, kuriem esam ģenētiskais turpinājums, gara acīm skatās uz vienu konkrētu personu – mums, tiem, kas esam dzīvi. Un pēkšņi sajūtam atbildību, ka šis ir mūsu laiks, kaut neliels, bet atbildīgs,» Aija Zariņa dalās savās pārdomās. Atskatoties uz aizritējušiem gadiem, par lielāko gandarījumu māksliniece sauc savus trīs bērnus. Viņa neslēpj, ka audzinājusi viņus grūtos apstākļos – bez regulāriem ienākumiem un valsts apmaksāta darba. Šodienā tas šķiet nepaveicams uzdevums, bet, jautāta, kas tolaik sniedza spēku to paveikt, viņa nedomājot atbild: «Bērni! No viņiem nāk tāda enerģija, ka jebkurš cilvēks, kam piedzimis bērns, ir svētīts ar to.»

Turpinot Sprīdīša – pasaules meklētāja – tēmu, māksliniece saka: «Cilvēkā ir daudz resursu. Jau piedzimstot viņš sāk sevi apzināties un vēlas izzināt pasauli, bet bieži sistēma ir aprobežota un atbildes nesniedz. Taču, neskatoties uz to, tiem, kuri ir nemierīgi savā garā, meklējums turpinās līdz mūža galam. Arī es esmu nemierīga savā garā, esmu meklētāja.» Viņa ir pārliecināta – Sprīdīša tēls raksturo ne tikai latvieti, bet cilvēku kā tādu.

Aija Zariņa izstādi veidojusi kopā ar ģimenes locekļiem un tuvākajiem domubiedriem (Tīnu Zariņu, Mārtiņu Gaušu, Katrīnu Veitu, Zuzannu RunkovskuStansofu, Nikolasu Stansofu), kas radījuši instalācijas, video darbus, skaņu ierakstus un fotogrāfijas, kopā ar mākslinieces lielformāta gleznām veidojot pasaules ceļojumu un iekšēju meklējumu karti. Savu izvēli viņa pamato šādi: «Cilvēks ir radīts, lai darbotos, dzīvotu un attīstītos sabiedrībā. Viens viņš nevar pastāvēt. Tāpat kā daudziem dzīvniekiem, kuriem pastāv tādas īpašības kā apziņas veidošanās, nevis vienam esot, bet kopā, arī sabiedrībai tāda piemīt. Tai ir svarīgi evolucionēt, un, manuprāt, tas ir pamats individuāla cilvēka attīstībai. Šobrīd, kad privātīpašums mums kļuvis par zelta teļu, izveidojusies nepareiza doma, ka cilvēks var attīstīties viens pats. Bet, manuprāt, tikai darbojoties kopā un palīdzot cits citam, mēs spējam kaut ko paveikt. Pirms divdesmit gadiem, kad sākās kapitālisms, mēs daudzos pārbaudījumus varējām pārvarēt tikai tāpēc, ka palīdzējām cits citam. Mūsu privātums pēc vērtības nebija augstākā rangā par otru cilvēku.