Kad vakari kļūst aizvien garāki, koki atvadās no savas krāšņās rotas, vējš gaudo skaļi un skaudri, bet pār klajumiem veļas balti miglas vāli, viņsaules vārti ir vaļā. Ir klāt gada mistiskais veļu laiks. Velēnieši, ēni, māžekļi, iļģi, vecajie, ķauķi – tā mūsu senči dažādos novados dēvēja mirušo senču garus, kas rudeņos nāk apciemot dzimtas ļaudis. Mūsu senči zināja, kā pielabināt veļus, bet kā sazināties ar senču gariem mūsdienīgos pilsētas mājokļos?
Senču garu godināšana
Veļu laiks ir no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, bet dažos novados veļu mielastus rīkoja līdz pat Ziemassvētkiem. Arī Meteņi, Lieldienas un Jurģi saistīti ar senču garu pietuvošanos šai pasaulei. Senie latvieši uzskatīja, ka mirušie tuvinieki seko līdzi šīs pasaules notikumiem, spēj sniegt viedu padomu, kā rīkoties, un zina atbildes uz daudziem jautājumiem. Un ne jau latvieši vien - visas senās indoeiropiešu tautas viņsaulē aizgājušos tuviniekus uzskatīja par ģimenes locekļiem, ar kuriem reizi gadā veidojas īpaša saikne. Tradīcija ir radusies pirms Kristus dzimšanas, un to īpaši piekopa senie ķelti un balti. Ķeltu priesteri ugunskurā meta ziedojumus - upurus nāvei, jo uzskatīja, ka tā ir visa sākums. Pēc ugunskura rakstiem un zīmēm viņi zīlēja nākotni.
Latvieši uzskatīja, ka mirušais cilvēks turpina dzīvot citā dimensijā - Veļu valstī, bet reizi gadā, kad tumsa nolaižas pār pasauli, viņpasaules vārti paveras un dvēseles nāk apciemot tuviniekus. Lai garu pielabinātu, tas ar cieņu jāsagaida, jāuzrunā un jāpamielo. Līdz mūsdienām no bagātīgā veļu laika rituālu klāsta palikusi vien svecīšu iedegšanā kapos Mirušo piemiņas dienā.
Baznīcas aizliegumi nelīdz
Ir saglabājušās liecības par to, ka veļu sagaidīšanas tradīcijas bija tik noturīgas, ka pat stingrie baznīcas likumi tās nespēja iznīdēt. Piemēram, ģermāņu nacionālā sinode 743. gadā izdeva īpašu rīkojumu, kas aizliedza rīkot svinības mirušajiem. Pret mirušo garu piesaukšanu stingri iestājās svētais Augustīns. 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumos bija teikts, ka mācītāji un priekšniecība vairs necietīs šīs zemes zemnieku māņticību, kuras laikā notiek bezdievīga dvēseļu mielošana. Savukārt Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendants Pauls Einhorns savos pierakstos šo laiku dēvē par Dieva dienām jeb zemlikām un sūdzas, ka latvieši tikai «svētījot veļu laiku», ēdot un dzerot, un nemaz negribot strādāt. 1649. gada izdevumā «Historia Lettica» detalizēti aprakstīta veļu mielošana. Ēdienu esot likuši uz klona grīdas labi izkurinātā istabā. Tad saimnieks ar skalu rokā apstaigājis telpas un saucis mirušo garus vārdos, aicinot ēst un dzert. Ja saimnieks skalu gaismā pamanījis veļus nākam, tā bijusi droša zīme, ka tajā gadā viņam jāmirst. Kad veļi bija paēduši, saimnieks skalu sacirta ar cirvi un pavēlēja veļiem atgriezties viņsaulē. Ja nākamajā gadā raža bija slikta, to skaidroja ar to, ka veļi nav tikuši labi pabaroti, tāpēc sadusmojušies.
Vidzemes pusē pierakstīts veļu laika rituāls. Sestdienā saimniece cepa maizi, darīja alu, tika nokauts kāds lops. No ēdieniem, ar ko tika cienātas senču dvēseles, dažādos avotos pieminēta veļu putra, kuru gatavojot nedrīkstēja bilst ne vārda. Veļu putru vārījušas meitas, cerot sapnī ieraudzīt izredzēto. Tad tika izmēzta māja un sakurināta pirts. Pēc saulrieta saimnieks ar veļu cienastu trīs reizes gājis apkārt mājai, tad pirtī uz galda nolicis cienastu veļiem. Katrā pirts kaktā ticis iesprausts pa degošam skalam un uzmests gars. Saimnieks ar un saimniece trīs reizes aicinājuši veļus pie galda. Pēc kāda laika saimnieks gājis skatīties, vai gari atstājuši kādu zīmi, kas liecinātu par to klātbūtni. Kad saimnieks zīmi ieraudzījis, viņš trīsreiz vicinājis pirsslotu, tā apmaisīdams gaisu, bet pēc tam nesis ēdienu uz mājām, kur ar to mielojusies visa saime.
Velis jāsasauc un jāaizraida
Kā mūsu senči tulkoja to, ka veļi nenobaudīja mielastu? Veļi jutās paēduši, baudot ar aci neredzamo ēdiena enerģiju. Sencim, kurš mīlējis grādīgos, tuvinieki parasti ielējuši kādu šņabja glāzīti, lai šis nenāk sapņos prasīt brandavīnu. Uzskatīja, ka pāragri jaunos gados prom aizsauktās dvēseles mājās izdara kādu nebēdnību - apgāž piena krūzi vai izbārsta istabā pelnus. Tāpat domāja, ka jaunie veļi palīdz zīlēšanā. No pašnāvnieku dvēselēm piesargājās, jo tās varēja spokoties un pārbiedēt mājiniekus.
Obligāts veļu laika nosacījums bija gulētiešana pirms pusnakts. Pēc pusnakts nedrīkstēja atstāt iedegtu gaismu, lai tā veļus netramdītu. Veļu vakaros nedrīkstēja vērpt, lai ļautu veļiem mierīgi klejot apkārt. Toties veļu laikā varēja stāstīt teikas, pasakas, minēt mīklas.
Lai gan dažādos novados veļus sagaidīja atšķirīgi, kopīga iezīme ir rituāla secīgums, proti, sākumā saime rūpīgi gatavojās dvēseļu sagaidīšanai, tad aicināja tās mājās, mieloja un aizraidīja. Veļus nedrīkstēja atstāt mājās, tāpēc tie noteikti bija jāraida projām, piemēram, sitot plaukstas un skaitot: «Prom, velīši, uz savām mājām! Prom, prom!» Dažās vietās, veļus sagaidot, uz galda klāja baltu galdautu un istabā izkarināja baltus dvieļus.
Veļi palīdz ieraudzīt nākotni
Tumšajos, garajos rudens vakaros bija grūti atteikties no vilinājuma pazīlēt nākotni. Zīlēšanu parasti praktizēja jaunas sievietes, kas nepacietīgi gribēja uzzināt, vai drīz tiks pie vīra.
Dažus rituālus varam pamēģināt arī mēs - tas nudien ir labāk nekā dirnēt pie televizora.
* Pusnaktī skala gaismā meitai bija jānostājas pie spoguļa, jānolaiž acis un trīs reizes jāizsukā mati. Tad viņai bija strauji jāpaceļ acis un jāielūkojas spogulī. Aiz muguras viņai vajadzēja pamanīt stāvu - topošo vīru, ar kuru gada laikā apprecēsies.
* Kad meitene veļu laikā mizo ābolu, viņai jāmizo viena gara miza, kas ar labo roku jāmet pār kreiso plecu. Zemē nokritusī miza izveidos nākamā vīra iniciāļus.
* Veļu laikā meitenei jānovāra vistas ola, jāsagriež gareniski uz pusēm un jāliek iecerētajam pagalvī - tad būs laba kopā dzīvošana.
* Meitai slepus no puiša biksēm jānogriež poga, jāvelk tā pār melna kaķa muguru un jāpiešuj vietā. Tad viņa to puisi dabūs par vīru.
* Meitenei jāpaliek zem spilvena cimdu pāris. Tas, kurš sapnī cimdus uzvilks, būs viņas vīrs.
Kā zīlēja senie ķelti
Ņemot vērā, ka ne vien senajiem baltiem, bet arī ķeltiem tumsas atnākšana bija zīmīgs laiks, kad saskaras dzīvo un mirušo pasaules, dažas senas zīlēšanas tradīcijas varam patapināt no ķeltiem. Ķelti uzskatīja, ka šajā laikā raganas rīko vienu no četriem galvenajiem sabatiem gadā. Senie ķeltu priesteri kūra ugunskurus, pēc kuru izdzišanas katrs cilvēks tam blakus atstāja mazu akmentiņu. Ja no rīta akmentiņš bija pazudis, uzskatīja, ka tā licējam jāsargājas no slimībām, kas var paņemt viņa dzīvību. Ogles no ugunskura vajadzēja cieši saspiest rokās un tad strauji izbērt uz galda. Sveču gaismā pelni veidoja rakstu, kurā varēja nolasīt nākotni. Vēl kāds ķeltu zīlēšanas rituāls - pavarda pelnus izlīdzināja pavisam gludi un devās gulēt. No rīta pēc zīmēm pelnos varēja ieraudzīt nākotni. Savukārt pie degošā ugunskura cilvēki nolika riekstus. Ja divi rieksti blakus rimti dega, tas nozīmēja, ka cilvēkiem, kas tos nolikuši, būs laimīga kopdzīve. Ķelti uzskatīja, ka tumšajā laikā no viņpasaules ierodas visādi dēmoni, nešķīsteņi un ļaunie gari, tāpēc tērpās biedējošās zvērādās, kas atbaidīja mošķus.
Ar garu saukšanu - uzmanīgi!
Tiek uzskatīts, ka tumšajā laikā, kad durvis uz citām pasaulēm stāv pusvirus, iespējams izsaukt garus ar šķīvja vai tā sauktā burvju dēļa palīdzību. Izklaides pēc to nevajadzētu darīt, jo garu izsaukšana ir bīstama nodarbe, kas var nodarīt kaitējumu visiem rituālā iesaistītajiem. Turklāt, lai kontaktētos ar garu pasauli, ir vajadzīgs medijs - cilvēks ar neparastām psihes spējām pietuvoties garu pasaulei. Garu izsaukšanas laikā jāievēro daži nosacījumi: dvēseles nedrīkst izsaukt alkohola reibumā; visiem dalībniekiem ir jāaizlūdz par mirušajiem; nedrīkst uzdot jautājumus, kas garus varētu aizvainot.
*
ASTROLOĢISKĀ REPLIKA
Astrologi uzskata, ka izteiktas medija spējas piemīt Ūdens stihijas pārstāvjiem - Vēzim, Skorpionam, Zivīm. Ekstrasensoras spējas piemīt arī tiem, kuru astroloģiskajā kartē spēcīgs ir Plūtons un Neptūns.
Saskaņā ar popkultūras astroloģijas uzskatiem Jaunavas, ja vien vēlas, var iemācīties pārvaldīt zīlēšanas tehnikas, kurās svarīga precizitāte. Lauva ir īpaši jūtīga pret mīlas maģiju un pat ar nelielu okulto zināšanu bagāžu spēj atbrīvot no «ļaunās acs». Auni nespēj kļūt par medijiem, lai gan viņiem pašiem piemīt spēcīga enerģētika. Vērši prot piesaistīt naudu, pat neapzinoties, ka intuitīvi izmanto maģiskas tehnikas. Dvīņiem nav vajadzīga maģija - viņi tāpat spēj aizraut un pārliecināt publiku. Svarus pozitīvi ietekmē kristālu un akmeņu enerģija, bet Mežāžiem tuva dabas maģija. Strēlnieku pozitīvā enerģija ļauj viņiem kļūt par dziedniekiem, bet Ūdensvīru rīcībā ir visi psiholoģiskās ietekmēšanas paņēmieni.
Eksistē arī uzskats, ka Zivīm no maģijas jāturas pa gabalu, jo bieži vien tās vilina melnā maģija.
