Svētdien, 23. oktobra vakarā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Hernhūtiešu saiešanas namā un Vidzemes sētā, notiks Veļu vakars folkloras kopu Grodi un GaraTaka vadībā.
Kad naktis kļūst garākas par dienām, lauku darbi ir padarīti un pār zemi itin bieži nolaižas migla, klāt ir veļu laiks, kas dažādos Latvijas novados saukts arī par Zemlikām, Dievainēm, Dvēseļu dienām, Ķauķu laiku, Iļģu laiku un vēl citādi. Parasti tas turpinājies no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, dažviet īsāku laiku, citviet - ilgāku. Veļu laikā mūsu senči godināja mirušo tuvinieku dvēseles, uzskatīja, ka pēc nāves dvēsele (velis) nonāk veļu valstībā, kur turpina dzīvot, tikai citā dimensijā, tomēr noteiktā laikā veļi atkal ieradās šajā valstībā, lai apraudzītu tuviniekus.
«Veļu laiks ir tāds laiks, kas cilvēkiem tiek dots, lai viņi varētu paplašināt savas garīgās robežas, arī līdzsvarot un harmonizēt sevi - tā ir viena no veļu laika galvenajām nozīmēm,» uzskata folkloras kopas Grodi vadītājs Andris Kapusts. Šis ir arī laiks, kad mazinās dzīves temps un ritms, jo rudens iet uz izskaņu, lielie zemes darbi galvenokārt ir jau paveikti, sākas tumšais periods. «Šis ir arī laiks, kad mēs vairāk uzturamies kopā ar ģimeni un dzimtu, līdz ar to mums ir iespēja apjaust to pozitīvo, ko dod ģimenes un mājas sajūta, bet būtiski ir tas, ka uzmanība nav tikai uz dzīvajiem, bet arī tiem, kas viņā saulē. Šajā laikā mēs apzināmies dzimtas spēku, dižumu un vērtību, notiek svētvakari - veļu vakari, kad visi arī cenšas sapulcēties vienkopus, kad notiek saskarsme ar pārpasaulīgo, kad atceramies aizgājušos senčus, viņu darbus un arī nedarbus, un apzināmies idejas, kas vieno un satur kopā dzimtu. Notiek arī, kā jau latviešu svētvakariem pienākas, dziedāšana, svētku galds un arī rotaļas, mīklu minēšana jeb prāta asināšana. Daļu no rudenīgi bagātīgā mielasta simboliski nolika rijās, klētīs, pirtīs, mūsdienās nereti atstāj virtuvē - simbolisku mielastu senčiem.» Folkloras kopas vadītājs atgādina, ka mielasts, kas ticis izmantots veļiem, pēcāk vairs nav izmantojams cilvēka uzturā. «Jāņem vērā, ka tas bijis saskarsmē ar sakrālo, ar viņsauli, tāpēc cilvēku uzturā tas nav lietojams, tas savā ziņā savu funkciju ir veicis, ir iztukšots. Zināmā mērā, tas pat varētu būt bīstams, nemaz nerunājot par higiēniskiem apstākļiem. Protams, to nevar tā vienkārši izmest atkritumos, un viens no risinājumiem - to var atdot dzīvniekiem.»
Andris Kapusts uzskata, ka 21. gadsimta cilvēks patiesībā nekur tālu nav aizgājis no šīm tradīcijām. «Vai tad kaut kur ir pazudusi ģimenes un dzimtas vērtība un nozīme? Ikdienā, iespējams, tam netiek pievērsta uzmanība, bet cilvēkam tam ir jāatrod laiks, lai kļūtu stiprāki, garīgi bagātāki un līdzsvarotāki.» .