PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Anekdotes, kas atklāj astroloģijas būtību

 
NE PUBLICĒT, BET PARĀDĪT JOKUS par zvaigžņu ietekmi uz cilvēkiem žurnāla «Praktiskā Astroloģija» iznākšanas piektās gadadienas pasākumā centās žurnāla galvenā redaktore Guna Kārkliņa un rakstu autors Arnis Kluinis. ©F64 Photo Agency

Kā gan visvarenais, zinošais un žēlīgais Dievs varēja radīt tik aplamu pasauli, ka tajā pat ar zināšanām par nākotni nepietiek, lai astrologi vai burvji kļūtu par valdniekiem vai vismaz par bagātniekiem?

Jā, kaut kas nav kārtībā ar pasauli, kurā vieni prasa sev tikai niecīgu varas, bagātības un galu galā laimes daļiņu pretēji tai pilnajai laimei, par kuras iegūšanu viņi sniedz padomus otriem, bet otri uzskata par pašsaprotamu to, ka pirmajiem nav citu iespēju, kā vien savas zināšanas par nākotni pārdot kaut par taisnīgu, bet mazu atlīdzību. Vienmēr ir arī atradušies entuziasti šādu pasauli labot un ieviest kārtību, cik nu tas cilvēku spēkos. Vienmēr - tas nozīmē tos gadus tūkstošus, kopš lietots viens un tas pats kārtības ieviešanas trafarets. Proti, astrologiem, zīlniekiem, pareģiem pajautāts, kas ar viņiem notiks nākamajā mirklī. Vismaz 99% gadījumu viņi uz to nav spējuši atbildēt un tāpēc nonākuši ne vien kapā, bet arī anekdotēs.

Pirmo reizi anekdotes par astrologiem tagadējā Latvijā publicētas 1836. gadā vācu valodā Rīgā izdotajā avīzē «Zuschauer» (latviešu valodā tas būtu «Vērotājs», iznāca no 1807. līdz 1856. gadam). Anekdotēm un astroloģijai pienācīgā vieta bija pēdējā, desmitā lappuse avīzes 7. līdz 19. jūlija numurā jeb 494. lpp. kopējā 1836. gada numerācijā. Lai nu par ko, bet par to taču nav iespējams nesmieties, ka kaut kāds astrologs pareģojis drīzu nāvi Milānas hercogam un uz hercoga jautājumu, cik ilgi nodzīvos pats astrologs, atbildējis, ka zvaigznes solot viņam ilgu mūžu. «Zvaigznes melo,» hercogs secinājis pilnīgi pamatoti, jo astrologs pēc viņa pavēles tūlīt pat pakārts. Turpat tālāk nākamā variācija šim pašam stāstam, kā kāds turku karaspēka pavēlnieks licis nocirst galvu astrologam atbilstoši tādai domu gaitai, ka karavadonis uzskatot astroloģiju par ārkārtīgi diženu zinātni un tāpēc gribot, lai astrologs arī citā pasaulē sniedz viņam tikpat patiesus un derīgus paredzējumus, kādus jau sniedzis šajā pasaulē.

Bija vajadzīgi simt un vēl pāris gadu, kamēr pirmā anekdote tika latviskota, turklāt izstāstīta rūpīgāk nekā pie vāciešiem. Proti, no anekdotes publikācijas avīzes «Latvijas Kareivis» 1938. gada 5. jūlija numura 4. lpp. varam uzzināt Milānas hercoga vārdu un tādējādi arī aptuveno notikuma laiku. Šis valdnieks bijis Žuans Galeaco Viskonti (Gian Galeazzo Visconti, 1351-1402), kurš pratis vispirms sagrābt Milānā varu un pēc tam naudu, par ko 1395. gadā nopircis sev hercoga titulu no Vācijas karaļa. Nav ziņu, cik ilgi vai neilgi pirms hercoga nāves no mēra notikusi viņa saruna ar astrologu.

Jau desmit gadus iepriekš izdevuma ««Brīvās Zemes» Ilustrētais pielikums» 1928. gada 9. augusta numurā gada numerācijas 231. lpp. bija piešķirta vieta daudz plašākam krājumam «Pareģu un zīlnieku anekdotes», kurā Milānas gadījums nav iekļauts, toties kārtības ieviešanas trafareta lietojums aizbīdīts līdz Kristus dzīves laikam. Ar to nodarbojies vēlākais Romas imperators Tibērijs (dzimis 42. gadā pirms un miris 37 gadus pēc Kristus dzimšanas, tronī no 14. līdz 37. gadam). Pirms viņam radās iespēja pārņemt varu valstī, viņš bija pareizi izlēmis attālināties no intrigu un slepkavību pārņemtās Romas un apmeties tagadējās Grieķijas salā Rodā, kur, kā rakstīts «Brīvajā Zemē», «domāja pajokot ar pareģiem. Viņš lika tiem vienam pēc otra ierasties uz sava nama balkona jūras kraujā. Redzēdams astrologu esam vienkāršu krāpnieku, viņš lika to nogrūst bezdibenī,» t.i., lika nogrūst bezdibenī katru nākamo kaut kādā veidā pareģot nākotni sološo cilvēku, kurš nebija sapratis savu nākotni sakarā ar uzaicinājumu pie romiešu augstmaņa. Bet: «Tālāk Rodā dzīvoja kāds Trasils, veikls un mācīts zvaigžņu pētnieks. Nonācis pie Tibērija, viņš tam pareģoja imperatora godu un laimīgas dienas nākotnē. Tad Tibērijs smaidīdams jautāja: «Bet vai savu likteni tu zini?» Trasils, neredzējis atgriežamies nevienu savu biedru, bailīgi ievēroja Tibērija draudošo smaidu un bezdibeņa stāvo krauju, ātri attapies, paraudzījies uz debesīm, it kā vērodams zvaigznes, pēkšņi izbijās, nobālēja un šausmās izsaucās: «Kungs! Man draud nāve!» Tibērijs, pārsteigts un izbrīnījies, sāka ticēt astroloģijai. Viņš apkampa Trasilu, apmierināja to un paturēja pie sevis» gan Romā, gan vēsturisko personu uzziņu krājumos, kur astrologs un Tibērija draugs no Rodas Trasils (?-36) tiek pieminēts.

Nākamā variācija tam, kā astroloģijas vai citu prasmju un spēju dēļ nākotni paredzēt spējīgais cilvēks no nāves izvairās, ir «Brīvās Zemes» krājumā iekļautais gadījums, kad «kāds Parīzes astrologs Ludviķa XI [1423-1483, tronī no 1461.] mīļākajai pareģoja nāvi. Dāma nomira. Karalis, domādams, ka nāves iemesls tiešām bija pareģošana, lika atsaukt pie sevis astrologu. «Klausies, ja tu esi tik gudrs, tad pasaki, kāds liktenis tevi gaida.» Pareģis, neparedzēdams neko labu, atbildēja: «Majestāte, es miršu trīs dienas pirms jums.» Bezrakstura valdnieks, noticēdams blēdim, neuzdrošinājās to sodīt ar nāvi, kā bija nodomājis.»

Nav visi valdnieki ir tik cietsirdīgi kā līdz šim minētie, kas pavēl nogalināt vai vismaz gribētu nogalināt, ja paši nenobītos. Graudus no pelavām nākotnes paredzēšanas druvā iespējams sijāt arī ar daudz maigākām metodēm, kādām paraugu atstājis Anglijas karalis Henrijs jeb Indriķis VII (1457-1509, tronī no 1485.). Pēc «Brīvās Zemes» stāsta, šis karalis «reiz jautāja astrologam, kur viņš svinēšot Ziemas svētkus. Tas atbildēja, ka nezinot. «Nu, tad es esmu gudrāks par tevi,» teica karalis. «Es zinu, ka tu būsi Londonas cietuma tornī.» Un lika astrologu aizvest uz Taueru.»

Kopš Henrija VII laikiem Eiropā un visā pasaulē piedzīvotas ļoti daudzas un dažādas kampaņas ar bargiem sodiem - jā, arī ar nāves sodiem - par pretenzijām paredzēt nākotni, bet biežāk draudošās nepatikšanas pareģiem ir mazākas. Divu gadu garumā 2014. un 2015. gadā «Praktiskā Astroloģija» deva vietu Latvijas astroloģijas vēstures aprakstiem par laika posmu no 1791. līdz 1990. gadam. Atradās arī Latvijā, t.i., 20. gadsimta Latvijā, nevis viduslaikos vai kādos citos aizlaikos, vismaz viens tieši par zīlēšanu ar nāvi sodīts cilvēks Jūlijs Detenhofs (1880-1941). Nesalīdzināmi labāk zināmais Latvijas gaišreģis Eižens Finks (1885-1958) tajā pašā laikā izgrozījās ar viņam piespriestu, bet neizpildītu nāves sodu. Vēl citos gadījumos pareģiem piemēroti cietumsodi, naudas sodi un ķengāšana avīzēs. Latviešu astroloģijas pamatlicējs Kārlis Līcītis (arī Čunčiņš, arī Bethors, 1889-1976) Latvijas Republikā piedzīvoja ūtrupi par nodokļu parādiem, naudas sodu «par nicinošu izturēšanos» un varbūt arī cietumsodu (Valsts vēstures arhīva Rīgas apgabaltiesas fondā saglabāts katalogs ar viņa lietas numuru, taču ne pati lieta) vairāk gan saistībā ar homeopātiju nekā tieši ar astroloģiju. Briesmu brīžus padomju okupācijas laikā pārlaidis ar nāves bailēm un slēpšanos siena šķūnī.

Gadu desmitiem tuvākā Kārļa Līcīša domu un darbu biedrene tagadējās astroloģijas ieviešanā Latvijā bija viņa sieva Paula Līcīte (1889-1966), kuras meita Rita, dzimusi Skrastiņa (1914-2004), Otrā pasaules kara beigās devās trimdā un kļuva ne tikai par Liepu un Medoku laulībās, bet arī par Paiju presē. Ņujorkas latviešu avīzē «Laiks» viņa iekārtoja nedēļas apskatu «Raibā dzīve», kurā ik pa brīdim pievērsās jautājumiem par nākotnes paredzēšanu. Avīzes 1986. gada 5. novembra numura 8. lpp. viņa sniedza savu formulējumu visa šā rūpala pamatjautājumam, «kālab nākotnes psihiskās nojaudējas, citiem piešķirot padomu un bagātību, joprojām liek kārtis palētos lokālos, nopelnot pa 10 dolāriem? Cik cilvēkiem dienā laime jāizzīlē, lai pašas spētu samaksāt dzīvokļa īri?» Turpat arī atsauce uz kādu Ņujorkas pilsētas slepenpolicisti, kura «apmeklējusi simtiem nelikumīgu gaišreģu, noklausījusies tūkstošiem nākotnes zīlējumu, bet neviena vienīga nekad neesot uzminējusi, ka tai pretim sēd apcietinājumam sagatavojusies likuma burta sargātāja».

Pāreja uz masu sabiedrību deleģēja sīkai policijas ierēdnītei tiesības eksaminēt gaišreģus ar to pašu jautājumu, kādu senāk bija izmantojis Anglijas karalis Indriķis VII. Kopš viņa laika sākās atteikšanās no nāves soda par izkrišanu šādos eksāmenos, bet vienmēr jārēķinās, ka arī pirmajā anekdotē uzrādītā Milānas hercoga manieres nav pazudušas un nekad nepazudīs. Cilvēkiem tagad tāpat kā vienmēr ir jāapdomā, vai viņi tik tiešām ir droši par savām spējām paredzēt paši savu nākotni, lai izgrozītos no situācijām, kad viņi tieši šādu spēju afišēšanas dēļ var iekrist acīs tiem, kuri gribētu un varētu (drīkstētu uz pašiem sev piešķirtu tiesību pamata) viņus izmantot kā grēkāžus, upurjērus u.tml. cīņā par varas sagrābšanu vai noturēšanu. Padomju un vācu okupācijas režīmu nomaiņa savulaik maksāja dzīvību J. Detenhofam, un arī tagadējā valsts iekārta Latvijā nav mūžīga pēc definīcijas. Lielas nepatikšanas cilvēkiem mēdz radīt ne vien politiskas un militāras katastrofas, bet pavisam jēlas birokrātiskās procedūras, ar kādām tiklab ASV kā šeit un tagad policisti u.c. ierēdņi atļauj vai neatļauj sniegt pakalpojumus, kas balstās uz nākotnes paredzēšanu. Aizņemoties apzīmējumu no Paijas, viņi nošķir «nelikumīgus gaišreģus» no «likumīgiem gaišreģiem». Pirms pāris mēnešiem Rēzeknē tika piespriests sešu gadu cietumsods turienes «melnai maģei» Almazai Čubrevičai. Uz viņu gan neattiecas Paijas jautājums, «kālab» viņa pūlējusies, «citiem piešķirot padomu un bagātību», jo viņa noņēmusi lāstus nebūt ne par 10 ASV dolāriem, bet par 10 tūkstošiem eiro gabalā.

Žurnāla «Praktiskā Astroloģija» autoriem un visam žurnālam «Praktiskā Astroloģija» ir pienākums nevis vienkārši piebilst, bet cēlā sašutumā deklarēt, ka neatkarīgi no tā, cik ļoti praktiska ir 10 tūkstošu x X (jo kurš gan zina maģes klientu pilno sarakstu) eiro iegūšana, lāstu noņemšanai tomēr nav nekāda sakara ne ar praktisko, ne teorētisko, ne akadēmisko, ne vēsturisko, ne ar jebkādā citā veidā pieteiktu astroloģiju. Diemžēl šāda deklarācija ir sevis mānīšana tādā nozīmē, ka sapratīs to labi ja tikai paši astrologi, nevis šejienes iedzīvotāju masa un nevis it kā izglītotas amatpersonas, kurām var nākties lemt par astroloģijas un konkrētu astrologu stāvokli Latvijā.

Tūlīt apritēs tieši 150 gadi, kopš avīzes «Mājas Viesis» 1869. gada 3. (15.) novembra numura gada numerācijas 176. lpp. publicētajam jokam vajadzēja kļūt par oša mietu, ko iedzīt astroloģijai krūtīs, lai tā nekad vairs neceltos no tai jau iepriekš sanaglotā zārka. Bez jokiem bija tā, ka vispirms šī avīze 1857. gada 18. marta numura 84. lpp. stāstīja, kā «vecos tumšos laikos, kad ļaudis maz ko par zvaigznēm zināja, ķīkeŗus nepazīdami, atradušies gudrinieki, kas lielījās, ka protot īpašu gudrību astroloģiju un ar to pelnījuši lielu naudu»; 1858. gada 7. aprīļa numura 110. lpp. atgādināja, kā šajos tumšajos laikos «brīnumstipri cienīja zvaigžņpratīgus jeb astrologus, kam cilvēka likteni vai kādi svarīgi notikumi pasaulē uz priekšu bij jāzin un jāizsludina no zvaigznēm. Ar laiku tikai mācījās atzīt, ka šādas pašpasludināšanas bij tīri nieki vien un ļaužu krāpšana.» Kad avīze guva pārliecību, ka tagad tās lasītāji par astroloģiju zina visu - un viņi patiešām zināja visu to pašu, ko avīzes rakstītāji -, avīzē parādījās sludinājums, ka «jaunekles no 40 līdz 60 gadu vecuma tiek pilnā mutē lūgtas jaunieriktētā astrologu (pareģu) skolā nākt» utt. Publikai jau bija jāsaprot, ka sludinājums ir joks, kas atviegloja iegaumēt formulu astroloģija=pareģošana uz visu latviešu tautai un valodai lemto pastāvēšanas laiku. Ja Rēzeknes maģe vai jebkurš cits spēj pareģot klientam nāvi lāsta dēļ, tad viņš kā jebkurš pareģis ir arī astrologs. Te nav teikts, ka tā tas tiešām ir un ka visi vai gandrīz visi cilvēki tā domā. Tā tas nav, un gandrīz neviens tā nedomā, jo gandrīz neviens vispār nedomā, ja par domāšanu kvalificē vairāk nekā trīs jēdzienu sastatīšanu pēc loģikas likumiem. Te ir teikts jeb brīdināts, ka ar savu tagadējo, vairāk nekā 30 gadus ilgo periodu bez juridiskiem un politiskiem šķēršļiem astroloģisko zināšanu apritei Latvija nav nokļuvusi aiz barjeras, kur vairs principā nebūtu iespējams pasludināt astroloģiju par zīlēšanas, buršanas vai varbūt par spiegošanas paveidu un vismaz kādu no Latvijā atrodamām astroloģēm pievienot A. Čubrevičai Iļģuciema sieviešu cietumā. No tā nekādi neizriet, ka pietiek būt vīrietim vai pietiek nenodarboties ar astroloģiju, lai neiekultos nekādās nepatikšanās.

Daudzi apvainojumi astroloģijai ir nākuši no kristīgās baznīcas cellēm, bet kam vairāk jākaunas? Vai tiešām astrologam, kura spēju reklāma nav viņa vēsturiskajai apkārtnei atbilstoši liela vara vai bagātība, ko viņš ar savām spējām sarausis? Vai tomēr visvarenajam, tajā skaitā visu zinošajam un par visiem visžēlīgākajam Dievam, kura radītajā pasaulē cilvēki griežas kā bēdu un nelaimju atvarā, no kura cenšas tikt laukā, ķeroties kaut vai pie tādiem salmiņiem kā astroloģija? Tātad - kaut kas nav kārtībā ne tikai ar astrologu, bet ar visvarenā Dieva spējām. Anekdotes stilā šo nekārtību atklāj jautājums, vai visvarenais Dievs spēj radīt tik lielu akmeni, kādu viņš pats vairs nespēj pacelt. Atbilde ir tāda, ka jā - Dievs šādu akmeni spēj radīt un ir jau radījis kā cilvēka brīvo gribu rīkoties vai nerīkoties pēc Dieva gribas. Dieva atmešana Rietumu pasaulē dod vietu daudziem variantiem par vienu vienīgo cilvēku rīcības pamatu neatkarīgi no tā, vai cilvēki to zina vai nezina, vai viņi to atzīst vai noliedz. Par šādu pamatu tiek nosaukta gan ekonomika kā bagātību vairošana, gan politika kā varas dalīšana, gan skaistums, kas glābšot pasauli, gan seksuālās dziņas un vēl citi no dzīvnieku valsts mantoti izdzīvošanas instinkti, gan astroloģijas formulētā kosmisko spēku ietekme. Tā iespējams savākt kaut vai simt un vēl vienu piedāvājumu pateikt, kas īsti diktē cilvēkiem viņu rīcību. Jebkuras teorijas piekritēji ir pārāk greizsirdīgi, lai novēlētu citām teorijām tikpat drošus cilvēku rīcības izskaidrojumus un paredzējumus kā savai teorijai, lai gan savas teorijas nespēju kaut ko apgalvot ar 100% garantiju visi normāli cilvēki atzīst. Atliek vienoties, ka šādas neatbilstības rada cilvēku brīvā griba, piemēram, sastādīt horoskopus citiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, ka tas ne vienmēr ir ļoti ienesīgi un pilnīgi droši.

 

Abonē