MĀJOKLIS UN ASTRODIZAINS. Āde­res. Kas jāzina, būvējot un iekārtojot mājokli

Zem­ē, glu­ži kā cil­vē­kā cir­ku­lē asi­nis, at­ro­das ve­se­la dzīs­lu sis­tē­ma ar sa­viem mez­gla pun­ktiem, kas ir ar īpa­šu ener­ģē­ti­ku pil­dī­ti: ūdens āde­res un to krust­pun­kti. Vie­tas, uz ku­rām la­bāk mā­ju ne­celt un jo īpa­ši – ne­gu­lēt. Lai no tā­dām vie­tām iz­vai­rī­tos, jā­lūdz pa­lī­gā rīkst­nieks – cil­vēks, kurš ir īpa­ši ju­tīgs un spēj no­teikt, kas no­tiek zem ze­mes.

Tāds ir arī Mā­ris Gar­gur­nis, kurš jau ga­du des­mi­tiem ne ti­kai no­sa­ka āde­res, bet arī dzie­di­na ļau­dis. Viņš teic, ka tas ir vi­sai da­bis­ki - ja reiz esi ju­tī­gāks ne­kā ci­ti, spēj sa­just ne ti­kai Ze­mes mā­mu­ļas, bet arī ci­tu dzī­vu ra­dī­bu, tajā skai­tā cil­vē­ka, vib­rā­ci­jas. Bi­jis da­žā­dās mā­jās un pie da­žā­diem ļau­dīm. Arī pie sa­bied­rī­bā ļo­ti pa­zīs­ta­miem. Pie­mē­ram, Gu­nā­ra Ci­lin­ska un Vel­tas Lī­nes. Arī pie Iman­ta Zie­do­ņa, ku­ram Mur­jā­ņos me­di­tā­ci­jas vie­ta bi­ju­si āde­ru zo­nā. Fil­mē­jies Rod­ri­go Ri­kar­da re­ži­sē­ta­jā fil­mā «Po­ēma par ūde­ni», kas ie­gu­vu­si pir­mo vie­to starp­tau­tis­ka­jā fil­mu fes­ti­vā­lā «Cil­vēks un jū­ra». Lie­tas, ko viņš zi­na, ne­slēpj, bet par to, ko ne­zi­na - tā arī pa­sa­ka. Esot vai­rāk prak­ti­ķis ne­kā zi­nāt­nieks, kas iku­rāt par vi­su vē­lo­ties tikt skaid­rī­bā - kā­pēc tā un ne ci­tā­di.

Sā­kums - skud­ru pūz­nis

Sā­kot­nē­ji āde­ru mek­lē­ša­na gan vi­ņam bi­ju­si tā­da kā iz­klai­de. Bet tad 80. ga­dos sa­kus­tē­ju­šies šīs jo­mas gran­di un sā­ku­ši or­ga­ni­zēt rīkst­nie­ku se­mi­nā­rus. VEF Kul­tū­ras pils zā­le, kur šie pa­sā­ku­mi no­ti­ku­ši, bi­ju­si pil­na, dau­dzi uz­stā­ju­šies un stās­tī­ju­ši, kā vi­ņi to da­ra, kas aiz­sar­gā un kas ne. Par lai­mi, nav bi­jis ne­vie­na tā­da, kas bū­tu no­lie­dzis ci­ta pie­eju un kā pa­rei­zā­ko iz­vir­zī­jis ti­kai sa­vu. Va­rē­jis ti­kai pa­brī­nī­ties par to me­to­žu un rī­ku da­žā­dī­bu, ar ko cil­vē­ki strā­dā­ju­ši, un arī kā skaid­ro­ju­ši šīs pa­rā­dī­bas ra­ša­nos. Tā pa­ša pa­sā­ku­ma ie­tva­ros or­ga­ni­zē­ti arī iz­brau­ku­mi da­bā, un arī tas bi­jis in­te­re­san­ti: kā, ko un cik il­gi katrs mek­lē­jis.

Bet kur bi­ja pa­ši pirm­sā­ku­mi? Šo lie­tu ie­rā­dī­jis mam­mas brā­lis. Iz­mē­ģi­nā­jis sa­vu ro­ku, do­do­ties pie skud­ru pūž­ņa. Kā­pēc tur? Nu zi­nā­ma lie­ta - jo šīs sī­ka­li­ņas sa­vu mā­ju ceļ tie­ši āde­ru krust­pun­ktos, bet ta­kas - uz ūdens dzīs­lām, tā­pēc, ja pa­ska­tās, var re­dzēt, ka tās ie­mī­tas te­ju di­vu centi­met­ru dzi­ļu­mā. Tie­ši šā­dā vie­tā viņš iz­ju­tis, kā rīk­ste grie­žas. Kā­du rī­ku lie­to sa­vā dar­bā? Iz­liek­ta me­tā­la stiep­li, jo tā vi­ņam la­bāk tīk - pa­ro­cī­gāk arī zie­mā strā­dāt. Bet vis­pār jau ir da­žā­di in­duk­to­ri, jo prin­ci­pā ma­te­ri­ālam īpa­šas no­zī­mes ne­esot. Ja nu var­būt mek­lē ko tie­šām spe­ci­fis­ku. «Gal­ve­nais ir mek­lēt to, ko kon­krē­ta­jā rei­zē va­jag. Pre­tē­jā ga­dī­ju­mā rīk­ste rā­dīs vi­su ko. Jau­tā­jums jā­uz­dod ļo­ti pre­cī­zi. Sā­kot­nē­ji to ne­sa­pra­tu un bi­ja grū­ti no­teikt, ko tad tie­ši rīks rā­da. Ja gri­bi at­rast akas vie­tu, tad tā arī jā­pra­sa. Ja ne­zi­ni uz­de­vu­mu, tad tā ir tā­da bez­jē­dzī­ga da­rī­ša­na,» teic Mā­ris Gar­gur­nis. Bi­jis reiz ga­dī­jums, kad vi­su pļa­vu no­sprau­dī­jis ar mie­tiem, āde­ru vie­tas at­zī­mē­dams, bet iz­rā­dī­jās, ka cil­vē­kam va­ja­dzē­jis akas vie­tu at­rast. Bi­jis puk­tīgs: kā­pēc uz­reiz ne­pa­tei­ca?!

Vai vi­si var būt rīkst­nie­ki? Prin­ci­pā ne­va­rot gan, bet, ja ļo­ti gri­bē­tu - tad ļo­ti jā­tre­nē­jas. Arī viņš sā­kot­nē­ji no šā dar­ba mā­jās nā­cis pār­gu­ris, jo tā esot mil­zī­ga kon­cen­trē­ša­nās. Jo ne­ba jau nu ik rei­zi, ap­sē­žo­ties kaut kur, sāk­si iz­vēr­tēt: ir vai nav āde­res? Rei­zēm drau­gi pat brī­no­ties: kā viņš tā mie­rī­gi sē­ž un ne­zi­na, vai tur nav kas ne­lāgs apakš­ā? Bet viņš tās no­sa­ka ti­kai tad, kad uz to fo­ku­sē­jas, jo vi­su lai­ku jau ne­var pie­slēg­ties in­for­ma­tī­va­jam lau­kam.

Glu­ži kā caur­vējš

Sa­vu­laik viņš lie­lā­ko­ties gā­jis no­teikt āde­res mā­jās, jo cil­vē­ki, kas ta­jās slik­ti ju­tu­šies, vē­lē­ju­šies, lai no­skaid­ro, vai tur nav kā­da āde­ru ie­tek­me. «Ir vie­tas, kur ne­drīkst gu­lēt. Cil­vē­ku tur mo­ka mur­gi, mē­tā­jas no­svī­dis, ir smak­ša­nas sa­jū­ta, kau­li no rī­ta kā svi­na pie­lie­ti. Nu glu­ži kā lie­tu­vēns vi­su nak­ti bū­tu mo­cī­jis. I die­nā tāds no­mo­cīts cil­vēks kna­pi kust,» ie­spai­dī­gu ainu ie­ski­cē rīkst­nieks. Bū­tu ti­kai jā­pār­bī­da gul­ta uz lab­vē­lī­gu vie­tu, un - skat, cil­vēks pēc trim die­nām jau ju­tī­sies la­bi. Ir no­vē­rots, ka or­ga­nisms pa trim nak­tīm aiz­mirst to kai­tī­go ie­tek­mi. Cil­vē­ki gan at­šķi­ras: ir ļo­ti ju­tī­gi un ir tā­di - no az­bes­ta jeb ne­de­go­ša ma­te­ri­āla vei­do­ti, ku­ri il­gi ne­ko ne­jūt. Ma­zi bēr­ni ir ļo­ti la­bi in­di­ka­to­ri. Rei­zēm ve­cā­ki pa­ši guļ la­bā vie­tā, bet ma­zu­li no­liek bla­kus, kur ir āde­re. Un viņš tie­šām tur ne­guļ - gro­zās, bļaus­tās vi­su nak­ti. Līdz­ko no­ceļ no tās vie­tas, tā viss ir kār­tī­bā.

Tā­da āde­re ir kā caur­vējš - ja nav pro­blē­mas šo­dien, tad tā var pa­rā­dī­ties rīt­dien, līdz­ības sa­ska­tī­jis Mā­ris Gar­gur­nis. Pie­mē­ram, ja āde­re iet pār­i par ceļ­ga­liem, tad var ga­dī­ties, ka da­būs trau­mu vai kā­du ie­kai­su­mu. Sva­rī­gi arī, lai dar­ba vai mā­cī­bu vie­tās ne­bū­tu āde­res. Ir pat tā, ka bēr­ni, kas ap­gūst kla­vier­spē­li, pie­skrien pie in­stru­men­ta, pa­plink­šķi­na un pēc brī­ža ir prom, jo jū­tas no­gu­ru­ši. Jo iz­rā­dās, ka beņ­ķis ir uz dzīs­las. Šā­da vie­ta sā­kot­nē­ji sti­mu­lē ra­do­šo dar­bī­bu, bet cil­vēks ātr­i zau­dē uz­rā­vie­nu. Tas pats var būt ar rak­stām­gal­du. Kā­pēc bērns ne­grib pie tā il­gāk pa­sē­dēt? Bet ļo­ti ie­spē­jams, ka tur ir šis ne­lā­gais sta­ro­jums un bērns tur ne­jū­tas la­bi, tā­pēc la­bāk iet ci­tur, bie­ži vien ma­zāk pie­mē­ro­tā vie­tā, un tur pil­da mā­jas­dar­bus.

Ne­re­ti cil­vēks tī­ri in­tui­tī­vi iz­vē­las tie­ši šā­du ple­ķī­ti. «Tas pats ir ar akas vie­tu - ie­dod da­žai la­bai saim­nie­cei mie­tu un sa­ki, lai ie­sprauž to tur, kur do­mā, ka tai va­ja­dzē­tu būt. Kad to pār­bau­di, iz­rā­dās, ka tur­pat jau ir, va­jag ti­kai maz­liet pie­re­gu­lēt. Vien­reiz at­kal, ie­ejot dār­zā, vai­cā­ju - kas tos ko­kus stā­dī­ja? Sie­va to da­rī­ju­si. Tei­cu, lai ne­ļauj to vi­ņai turp­māk da­rīt, jo vi­si ir tie­ši dzīs­lām pa virs­u. Ci­tur at­kal ot­rā­di - ska­tos, dārzs sa­mie­tots. Pra­su, kas tur būs? Nu dār­ze­ņi da­žā­di! Cil­vēks ne­zi­not sa­ju­tis tie­ši vis­la­bā­kās vie­tas,» par prak­sē no­vē­ro­to stās­ta rīkst­nieks. Ir arī tā­di, kas ti­kai pēc il­gā­ka lai­ka no­jauš - kaut kas nav tā! Kā­diem pa­zi­ņām bi­jis abo­ne­ments uz te­āt­ri, ta­ču te­ju ik rei­zi pēc pirm­ā cē­lie­na gā­ju­ši uz mā­jām, jo tir­pu­šas kā­jas, paš­sa­jū­ta bi­ju­si iz­teik­ti slik­ta. Kad reiz tur bi­jis ko­pā ar vi­ņiem, abi te­āt­ra mī­ļo­tā­ji jau bi­ja no­mai­nī­ju­ši sa­vas ve­cās vie­tas, bet gri­bē­ju­ši zi­nāt - vai tur tie­šām bi­ju­šas āde­res. Pa­ska­tī­jies - tās tie­šām tur bi­ju­šas.

Ju­tī­gums at­šķi­ras

Arī pa­šam reiz ga­dī­ju­sies līdz­īga li­ga. Brī­nī­jies, kā­pēc, tajā gul­tā gu­ļot, kā­jas salst. Uz­vil­cis ze­ķes - jo­pro­jām nav la­bi. Pa­ras­ti tā ne­kad ne­esot no­ti­cis. Kā­pis ār­ā no gul­tas un ska­tī­jies, kas tur īs­ti ir. Jā, tie­šām! Rik­tī­ga āde­re! Sa­grie­zis gu­ļam­o prom no tā stū­ra, un tik un tā vi­su nak­ti nā­cies pa­tu­rēt ze­ķes kā­jās, jo tās tā arī īs­ti ne­ie­si­lu­šas. Redz, cik ilg­sto­ša ie­dar­bī­ba! Tā­pēc viņš vēl­reiz uz­sver - āde­res ir no­piet­na lie­ta.

Ga­do­ties arī tā, ka cil­vēks slik­ti jū­tas, aiz­ved uz slim­nī­cu, pa­guļ tur un pēc pār­is die­nām ir kriet­ni spir­gtāks. Kā mā­jās at­pa­kaļ - tā at­kal viss pa ve­cam. Bet vai­na ti­kai vie­na - ne­pa­rei­zā vie­tā no­likts dī­vāns.

Ju­tī­gums tie­šām at­šķi­ras. Un ve­cu­mam ša­jā zi­ņā nav no­zī­mes. «At­nāk tan­tuks ar vi­sā­dām vai­nām - i tur sāp, i tur arī. Bet, kā sme­jos, ar vi­ņu ne­kāds biz­ness ne­sa­nāks: pār­is rei­zēs būs ve­se­la, jo vien­kār­ši ļo­ti re­aģē uz da­žā­diem kai­ri­nā­ju­miem. Bet ci­tam or­ga­nisms ir kā zā­bi­ķis. Zem­a ener­ģē­ti­ka. Tā­dus at­ve­se­ļot ir ļo­ti grū­ti. Vi­ņam tas caur­vējš pūš uz kā­du kon­krē­tu vie­tu il­gi jo il­gi - sir­di, kā­jām, plau­šām. Līdz ar to pro­blē­ma sa­milst daudz lie­lā­ka,» skaid­ro Mā­ris Gar­gur­nis. Tie, kas esot ju­tī­gi, sā­kot rī­ko­ties ātr­āk - smē­rēt, tē­jas dzert, mē­ģi­na gul­tu pār­gro­zīt. Viņš gan ie­sa­ka tiem, kas mek­lē la­bā­ku at­pū­tas vie­tu - ne­vis uz­reiz to ska­pi iz­jaukt vai pār­bī­dīt, bet gan pa­mē­ģi­nāt pie tā pie­bī­dīt gul­tu un trīs nak­tis no­gu­lēt. Ja ir la­bi, ti­kai tad ir vērts ko mai­nīt.

Ir gan tā­di mā­jok­ļi, kur grū­ti at­rast bez­āde­ru vie­tu. Ja tā ir daudz­stā­vu mā­ja, tad nav sva­rī­gi, ku­rā stā­vā ir dzī­vok­lis, jo ze­mes ener­ģē­ti­ka ie­spai­do vi­su na­mu. Un to­mēr - ja la­bi mek­lē, var at­rast kā­du lab­vē­lī­gā­ku ple­ķī­ti is­ta­bā. Gul­ta pa­ras­ti ir pie sie­nas, bet var iz­rā­dī­ties, ka vie­nī­gā nor­mā­lā te­ri­to­ri­ja ir is­ta­bas vi­dū. Ne­ko da­rīt - va­jag ie­gā­dā­ties gu­ļam­o ar ri­te­nī­šiem un pa nak­ti aiz­vilkt uz la­bo vie­tu, bet no rī­ta aiz­vilkt at­pa­kaļ. Ir cil­vē­ki, kas šā­dā vei­dā arī iz­glāb­jas no ne­ga­tī­vā sta­ro­ju­ma.

Lī­da­kas as­te ne­līdz

Kā ir ar nei­tra­li­zē­ša­nu? Var­būt var zem gul­tas no­likt ko tā­du, kas no­ņem šo ie­tek­mi? «Ak! Nu kat­ram savs stāsts! Ko ti­kai ne­iz­do­mā - vi­sā­dus ak­me­ņus liek, dzin­ta­ru, pa­par­des. Vien­reiz uz­stū­mām lī­da­kas as­ti ar vi­su po­du uz gal­da, kur bi­ja āde­re, un mē­ru - jā, nav. Pēc 15 mi­nū­tēm at­kār­to­ju - to­mēr ir. Vie­na pa­zi­ņa, kas ar to aiz­rā­vu­sies, reiz zva­na - esot pa­li­ku­si sī­po­lus zem gul­tas, viss kār­tī­bā. Pēc di­vām die­nām zva­na - to­mēr ne­līdz! Tad mē­ģi­nā­ju­si ot­rā­di ap­griez­tus spo­gu­ļus no­vie­tot, bet iz­rā­dās - at­kal ne­kā,» pa­smai­da rīkst­nieks. Bi­jis gan ga­dī­jums, kad ju­tis - āde­re it kā ir, bet kaut kā ne­rā­da. Pra­sī­jis, kas ir no­ti­cis. Iz­rā­dās, ka kun­dzī­te ik va­ka­ru pār­me­tot spil­ven­ti­ņam krus­tu, lai bū­tu labs miegs. Pēc šā­das dar­bī­bas - at­ka­rī­bā no tā, cik spē­cīgs esi, rīk­ste var arī ne­uz­rā­dīt ne­ko.

Te gan esot jau­tā­jums - vai mēs ap­mā­nām se­vi vai da­bu? Viņš gan šau­bās, vai da­bu var ap­mā­nīt. Tad ir ļo­ti no­piet­ni jāstrādā. Pie­mē­ram, mil­zī­gu āde­ru dēļ is­ta­ba tiek no­klā­ta ar fo­li­ju, kam va­ra va­du ie­pin iek­šā si­nu­so­īdas vei­dā un ie­ze­mē. Pa­zi­ņa tei­ku­si, ka esot ļo­ti la­bi, ti­kai vie­nā vie­tā sta­ro­ju­mu to­mēr jū­t. Kas nu? Iz­rā­dī­jies, ka, bī­dot pa­klā­ju, klā­ju­mā pa­vē­ru­sies sprau­ga un pa tu­rie­ni lau­žas iek­šā āde­res ie­tek­me. Esot arī mat­ra­či ar sud­ra­ba pi­nu­miem. Ta­ču arī tad - ne­lie­lā augs­tu­mā virs gul­tas sta­ro­jums nav jū­tams, bet jau pus­met­ra vai met­ra augs­tu­mā viss no­tiek. Iz­nāk, ka tas ap­lie­cas kā lies­ma ap­kārt un augš­ā sa­vie­no­jas. Esot pat kā­da fir­ma, kas pie­dā­vā­ ra­dīt māk­slī­gu mag­nē­tis­ko lau­ku ap­kārt guļ­vie­tai. Ta­ču jau­tā­jums jo­pro­jām pa­liek: kā tas ie­tek­mē te­vi pa­šu? Vai ne­iz­nāk tā, ka no kā­jām ne­pār­dzen to sta­ro­ju­mu uz vē­de­ru, vai var­būt pār­sū­ti to vi­su kai­mi­ņam? «Mans priekš­li­kums - nav ko eks­pe­ri­men­tēt. To var da­rīt ti­kai tad, ja ir bez­iz­eja. Ja tā­das nav - la­bāk pa­bī­dīt gul­tu nost, ne­vis mē­ģi­nāt vi­sā­dus tri­kus. Ja to ie­tek­mi ne­var no­vērst, nav jē­gas ne ār­stē­ties, ne dzie­di­nā­ties - lie­las jē­gas ne­būs,» strik­ti bilst rīkst­nieks.

Dau­dzi jaun­ie ze­mes īpaš­nie­ki, kas grib bū­vē­ties, vē­las no­skaid­rot, kur la­bāk celt. Mā­ris Gar­gur­nis pa­ras­ti ap­se­ko­ ti­kai no­lū­ko­tās mā­jas vie­tu, jo ne­esot jē­gas ap­skrai­dīt vi­su grunts­ga­ba­lu. Tad iz­pē­tot to un at­zī­mē­jot, no ku­rām jos­lām va­ja­dzē­tu iz­vai­rī­ties. Tad nu iz­nāk tāds stū­rī­tis, ku­rā bū­tu vē­lams to na­mu ie­gro­zīt. Un tad var sākt bī­dīt mā­jas plā­nu - ie­kār­to­jot tel­pas tā, lai pār­i slik­ta­jām zo­nām cau­ri ie­tu ko­ri­dors vai kā­das pa­līg­tel­pas. Ja to­mēr kaut kur ēkā ir āde­re, tad ta­jā vie­tā va­jag lie­lā­ku izo­lā­ci­ju, lai mit­rums ne­tiek klāt tik ļoti. Gal­ve­nais - ne­tai­sīt slik­ta­jās vie­tās gu­ļam­is­ta­bu. Vies­is­ta­bu vēl var, lai cie­mi­ņi il­gi ne­aiz­ka­vē­jas. Vai arī - lai pie vie­sī­bu gal­da ta­jā vie­tā pie­sē­di­na kā­du, ku­ru grib ātr­āk pie­dzir­dīt. Pats esot pār­bau­dī­jis, ka reib­stot tie­šām ātr­āk. Tur­klāt pa­ģi­ras arī tie­kot pa­ma­tī­gas, pa­smīn rīkst­nieks.

Aku pun­ktu īpa­šās iz­jū­tas

Aku mek­lē­ša­na esot pa­vi­sam kas cits. «Es sa­vu­laik fil­mē­jos Rī­gas ki­no­stu­di­jas fil­mā, ko re­ži­sē­ja Rod­ri­go Ri­kards. Tur es skais­ti stai­gā­ju ar rīk­stī­ti, un, lai bū­tu tā­da kā mig­li­ņa, man lai­da vir­sū dū­mus. Es to­reiz mek­lē­ju krust­pun­ktus. Sa­pro­tams, bed­ri iz­ra­ka, bet ūdens tur ne vel­na ne­bi­ja. To­mēr pēc tam pie­nā­ca zi­ņa, ka pēc pār­is ga­diem tas tur uz­ra­dies. Tas no­zī­mē, ka ne vien­mēr krust­pun­kti ir akas pun­kti,» sa­ka rīkst­nieks. Ša­jā dar­bā viņš esot ie­ma­nī­jies strā­dāt kā lo­ka­tors. (Tas dar­bo­jas arī at­tie­cī­bā uz ci­tiem jau­tā­ju­miem - pie­mē­ram, no­sa­kot, vai dzē­riens vai ēdiens tev ir pie­mē­rots.) Mek­lē­jot akas vie­tu, jau sā­ku­mā vi­ņam ie­slē­dzas sa­jū­ta, ku­rā vir­zie­nā tā būs. Ejot uz to pus­i, pie­ejot tu­vāk - jā, ir kā­das piec­as se­šas dzīs­las sa­nā­ku­šas ko­pā. Ie­lie­kot mie­tu un ap­ejot tam riņ­ķī. Viņš un arī tie, kas ir ju­tī­gi, uz­reiz sa­ma­na, ka gal­vā kas spiež vai ro­kas tirpst, ci­tam sa­vu­kārt žok­lis at­ka­ras. Esot vi­sā­das ķer­me­ņa re­ak­ci­jas. Vai at­kal - nes smu­ku mei­te­ni klē­pī, un tajā vie­tā, kur vi­ņa kļūst sma­ga - aha, tur tā­tad ir āde­re! Ja ro­das kā­da ne­pa­tī­ka­ma sa­jū­ta, tad, vis­ti­ca­māk, tur kaut kas ir. Tad tik jā­ska­tās dzi­ļums.

Vi­ņa pa­līgs, kas veic ur­bu­mus, ne­sū­dzas, ka bū­tu bi­ju­šas pro­blē­mas ar vi­ņa uz­rā­dī­ta­jām vie­tām. Bi­jis gan viens ga­dī­jums dzelz­ce­ļa tu­vu­mā - spraud, kur gri­bi, lai arī rīk­ste rā­da ūde­ni, bet ne­kā nav. Ga­dās arī, ka grods uz­likts vir­sū, tā­pēc ūdens ne­nāk. Vai at­kal - par dzi­ļu iz­rakts. Nu šā­das tā­das aiz­ķer­ša­nās mēdz būt. Tā­pēc jau uz­reiz brī­di­not, ka rīkst­nie­ku rā­dī­ju­miem ir 80% ti­ca­mī­ba. Rei­zēm arī cil­vē­ki gri­b zi­nāt, kāds tas ūdens būs - cik labs. Tad mē­ģi­na to no­teikt ar to pa­šu rīk­sti (ar svār­stu ne­dar­bo­jo­ties).

Ru­nā­jot par uguns āde­rēm, Mā­ris Gar­gur­nis at­trauc, ka īpa­ši ar tām ne­aiz­rau­jas, bet - ja pra­sa, mē­ģi­na arī tās no­teikt. Teik­sim, skur­ste­ņa, pa­var­da vai ka­mī­na vie­tas at­ra­ša­nai. Ru­nā jau, ka stār­ķi tai­sa lig­zdas uz šīm vie­tām. Rīk­stī­te tur ne­vis slie­cas uz le­ju, bet uz augš­u. «Pa­tie­sī­bā jau jeb­kurš sta­ro­jums var kai­tēt. Ir arī tā­di uz­stā­dī­ju­mi, ka viens cil­vēks ir po­zi­tī­vi, cits ne­ga­tī­vi lā­dēts. Vie­nam pa­tīk būt tā­dā vie­tā, ci­tam ne. Bi­ja vi­sā ma­nā prak­sē vīrs, kurš gu­lē­ja uz āde­ru vie­tas un ju­tās ļo­ti la­bi. Lū­dza, lai es vēl dzī­vok­lī at­ro­du tā­du. Man pa­tie­šām bi­ja zi­li za­ļi brī­nu­mi par šā­du lū­gu­mu,» par to, ka vien­mēr ir iz­ņē­mu­mi, zi­na teikt rīkst­nieks, pie­bil­stot, ka ne­esot zi­nāt­nieks, bet prak­ti­ķis, tā­pēc bries­mī­gi gal­vu ne­lau­za - kā­pēc ir tie­ši tā un ne ci­tā­di? Tā­da prā­to­ša­na pa­ņe­m ti­kai lai­ku un ener­ģi­ju. Viņš tik­mēr la­bāk pa­līdz cil­vē­kiem, kā var un prot.

Ze­mes spē­ka dzīs­lu vei­di

Ūdens āde­res - ener­ģi­jas plūs­ma, kas vēr­sta no Ze­mes cen­tra uz ār­pu­si. Sais­tī­ta ar tek­to­nis­kiem Ze­mes ie­žu lū­zu­miem un no­sē­du­miem. Bie­ži, bet ne vien­mēr, ša­jās vie­tās ir pa­ze­mes ūdens dzīs­las. Uz šā­das vie­tas cil­vēks guļ no­svī­dis, vi­ņam bie­ži reibst gal­va, ro­das sā­pes plau­šās, smak­ša­nas sa­jū­ta, it kā žņaug­tu lie­tu­vēns.

Uz uguns āde­res cil­vē­kam ener­ģi­jas uz­plū­di mi­jas ar ga­lī­gu ne­spē­ku. Il­gāk tā­dā vie­tā uz­tu­ro­ties, var ras­ties psi­hes trau­cē­ju­mi. Tā ir dzī­vī­bai bīs­ta­ma! Uz tās var pa­sē­dēt ne il­gāk kā pār­is stun­das - īpa­ši vei­cot ga­rī­gu dar­bu: veik­sies do­mā­ša­na, ra­dī­sies ie­dves­ma un jaun­as ide­jas. To­mēr ļo­ti jā­se­ko līdz­i paš­sa­jū­tai.

Uz uguns āde­res krust­pun­kta bū­vēts pa­vards deg gai­ši un dod daudz sil­tu­ma, ļau­jot ie­tau­pīt līdz 30% ku­ri­nā­mā. Uz ūdens āde­res pa­vards dū­mos un būs slik­ta vil­kme.

Uz krus­ta āde­res vis­pār ne­ko ne­drīkst bū­vēt, ne dzī­vot, jo var ne­glāb­ja­mi sa­slimt ar kā­du sma­gu kai­ti, arī bēr­ni tā­dā vie­tā dzimst ar ga­rī­gām no­vir­zēm un hro­nis­kām vai­nām. Tā­dās vie­tās ne­kas ne­grib lā­gā augt.

Tur, kur trej­sta­ru āde­re iz­tek no ak­mens āde­res, dzimst īpa­ši stip­ri cil­vē­ki, kas dzī­vo il­gu mū­žu. Tā­dās vie­tās miegs ir īpa­ši spir­dzi­nošs, kaut vai ti­kai da­žas stun­das garš.

Ādas āde­re da­ra ne­mie­rī­gu. Uz ādas ro­das da­žā­di plan­ku­mi, iz­si­tu­mi. Pa­ras­ti tā ir sa­vie­no­ju­mā ar krus­ta āde­ri vai ir tās tu­vu­mā.

Acs āde­re - ne­liels punkts, tie­šām te­ju plauk­stas lie­lu­mā. Uz tās pat zā­le ne­aug. Ļo­ti spē­cī­ga dzie­di­nā­ša­nas un spē­ku uz­ņem­ša­nas vie­ta. Diem­žēl gan šī, gan trej­sta­ru āde­re ir re­ti sa­sto­pa­ma. To mek­lē­jot, va­jag pie­slēgt in­tu­īci­ju.

Avots: «Āde­res. Ve­se­lī­ba. Mā­jok­lis»