PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Mitoloģiskie arhetipi Bībeles tēlos. Dievi, planētas, zodiaks
 
©Pixabay

Mitoloģiskās domāšanas pamatā ir panteistiskais* pasaules redzējums. Tā dēvētās jaunās reliģijas izmantoja vecos mītus, un tie ieplūda, piemēram, kristīgajā mitoloģijā. Tāpēc arī Vecās un Jaunās derības tēlos varam skaidri redzēt seno, mitoloģisko arhetipu jau konkrētāku atspoguļojumu. Vienas vienīgās patiesības nav, arī visu izstāstīt un pat uzskaitīt nav iespējams, tikai garāmejot pieskarties un rosināt interesentus šo ārkārtīgi aizraujošo tēmu pētīt dziļāk.

Mītu un pirmsmītu laika arhetipi ir vissenākie un glabājas kā pirmtēli mūsu bezapziņā, rodot izpausmi un saglabājot jēgu un nozīmi arī mūsdienās. Arī katra zodiaka zīme ir vienots, dziļš arhetipiskais tēls, kas glabājas cilvēces kopīgās apziņas dzīlēs. Mūsu dvēsele ir kosmosa atspulgs. Arhetipi, no kā tā sastāv, savās pirmsākuma formās ir vienkārši dabas tēli, parādības. Tie kļuva par simboliem tad, kad cilvēks tos saka izcelt no vispārīgās ainavas un noformēt savu pasaules redzējumu ar šo ārējo orientieru palīdzību. Dabas parādību un to lomas apzināšanās rezultātā tika radīti mīti par dieviem. Taču to pamatā ir ne tikai tā brīža cilvēka vajadzības, bet arī viņa saprāta iepriekšējā, daudzus tūkstošus gadu ilgā vēsture. Dievi cēlušies no arhetipu pirmformām.

Mitoloģiskās domāšanas pamatā paliek panteistiskais pasaules redzējums - balstīšanās uz centrālo, Saules, arhetipu, kas attiecīgi piedāvā bagātīgu un sazarotu dzīves ainu. Jaunās reliģijas izmantoja dzīvo audumu, ko audusi cilvēces mitoloģiskā domāšana, kura aiz dažādām dabas parādībām un funkcijām saredzēja dievus. Dievišķo funkciju daudzveidību kristietībā atklāj arī apustuļu vēstnešu tēli (līdzīgi vēstnešiem eņģeļiem). Divpadsmit apustuļu ideja atspoguļo universālo visaptveramības ideju.

Vecās derības mitoloģijā MARSA arhetipu ilustrē Jahve, kas pirmsākumos bija dievs karavadonis. Pēc tam viņš kļūst par tautas aizbildni, valdnieku saviem praviešiem, iemiesojot Saturna un Jupitera un, visbeidzot, uzņemoties demiurga** funkcijas.

Sākotnējais karojošā Jahves tēls un akcents uz AUNA mitologēmu*** saistīts ar to, ka ebreji senatnē bija klejojoši lopkopji. Kā gana tēlu, kas atspoguļo idealizētu priekšstatu par klejotājtautu, kura cieši saistīta ar dabu, var minēt Ābelu, kas ir tāda «auniski» tīra un tieša dvēsele (salīdzinot ar Kaina viltīgajiem domu līkločiem).

Tautas vadoņa tēlu no Jahves manto Mozus un Jēzus Navīns, un vēlāk mesijas ideja kļūst par kristietības atskaites punktu. Aunam raksturīgā ideja - sākt iet jaunus ceļus - iemiesota ne tikai Kristū, bet arī viņa zemes vietniekos - svētajos un apustuļos (kā «labsirdīgā gana» iezīme). Viens no agrīnajiem šā tipa tēliem ir Dāvids, dziesminieks un psalmu sacerētājs, otrais pēc Saula un pirmais taisnīgais jūdu valdnieks, kas ilgu laiku dzīvoja starp saviem ganāmpulkiem tālu no sabiedrības un atgriezās pie kolektīvās dzīves jau kā Dieva iesvaidītais.

Apustuļu vidū spilgtākais Marsa tēls ir Pāvils (Sauls no Tarsas), no sākuma - karojošs kristiešu vajātājs, pēc tam - tikpat kaislīgs sludinātājs. Sākotnēji Pāvils nav iekļauts divpadsmit apustuļu vidū, vēlāk tiek tiem pieskaitīts, pateicoties personiskajiem nopelniem. Jaunais ceļš viņam atklājas, kad viņu līdz aklumam apžilbina spilgts gaismas stars (Saules eksaltācijas Aunā psiholoģiskā nozīme). Pāvils ir Romas pilsonis, un, pievēršot pagānus kristīgajai ticībai, viņš iziet ārpus izredzētās tautas līdzšinējā jēdziena rāmjiem ar to, ka liek sirdsapziņu augstāk par likumu.

*

VĒRŠA arhetipu tik spilgti tēli nepārstāv. Ar to saistās aiziešana, un var atrast spilgtus tai piemītošo negatīvo iezīmju aprakstus, vispirms jau «zelta teļa» veidolā. «Zelta teļš» sāk simbolizēt materiālo bagātību bez Aunam raksturīgās garīgās pašuzupurēšanās jēgas. Rīta zvaigznes Veneras (Vērša aizbildne) vārds «Lucifer», kas nozīmē - «gaismu nesošā», agnostiķu**** tradīcijā kļūst par kritušā eņģeļa epitetu, apliecinot nepamatoto pretenziju uz varu pār dabas stihisko varenību.

Vērša zīme atspoguļo arī sievietes Ievas tēlu. Viņas vārds nozīmē «dzīve», un loma ir tā pati, kas nereti arī panteona dievietēm - pavedinātāja. Pie šīs pašas mitologēmas var pieskaitīt arī Marijas Magdalēnas tēlu kā zemes mīlestības stihisko sievišķā sākuma atspoguļojumu. Pēc tam šī zemes mīlestība transformējas dievišķajā, kas salīdzināma ar mātes mīlestību. Viņas stāsts atgādina dievietes Izīdas tēla evolūciju.

No vīriešu tēliem te var pieminēt evaņģēlistu Lūkasu, kura simbols ir vērsis. Lūkasu tradicionāli attiecina uz Vērša zīmi, un viņam piedēvē pirmo ikonu kristietības vēsturē - Vērsis saprot īstenu skaistumu.

*

DVĪŅU tēli Vecajā derībā ir plaši atainoti. Tie attēlo mīta pāreju eposā, kad cilvēks, pārliecinājies par saviem spēkiem, sāk domāt, ka spēj aptvert arī dievišķas zināšanas. Tas ir kultūras varonis Enohs, ebreju alfabēta izgudrotājs un hronists. Tas ir arī cits zināšanu devējs cilvēkiem - Noas jaunākais dēls, astroloģijas pirmatklājējs, kam tika dota zināšana par to, ka cilvēce tiks divreiz iznīcināta, un kurš tika aplaimots ar vīziju par visas pasaules uzbūvi.

Aizliegumu pārkāpšanas moments visdramatiskāk izpaužas cilvēku pirmsenču Ādama un Ievas stāstā. Līdzīgi citiem mitoloģiskajiem dvīņiem, viņi noņem plīvuru starp pretējiem dzimumiem, atkailinot pretrunu cīņas likumu cilvēka dabā.

Ir arī citi mitoloģisko dvīņu atveidi - Jēkabs un Ēzavs, Ābels un Kains.

Kristietībā cilvēka cīņa par zināšanām atainojas spējā apšaubīt acīmredzamo, un to atklāj apustulis Toms. Viņa simbols ir stūrenis, rīks, ar kuru veikt precīzus mērījumus. Merkuriskās vēstnešu iezīmes izpaužas eņģeļu tēlos. No viduslaiku tradīcijas zināma eņģeļa dziedinātāja Rafaela asociācija ar planētu Merkurs. Rafaels aizsargāja ceļiniekus, kas pavadīja Tobiju ceļā pēc zālēm slimajam tēvam (to var attiecināt uz Cereras, dziedniecības aizgādnes, eksaltāciju Dvīņos, kas arī dzīvē saista Merkuru ar medicīnu).

*

Viduslaikos ar Mēnesi saistīja erceņģeļa Gabriela tēlu, kas Mātei Marijai nes vēsti no Svētā Gara un paredzēja zīdaiņa likteni. Gabriels paredz arī Jāņa Kristītāja atnākšanu, kas pievērš VĒŽA mitologēmai - te paveras ārkārtīgi sens mitoloģiskais vasaras saulgriežu sižets, kas pagānisma tradīcijās saistīts ar auglības rituāliem, ūdeni. Jānis Kristītājs iemieso Mēness ideju par aiziešanu tumsā jaunas dzīves manifestācijas (Mēness fāzes) dēļ. Kristīšana ar ūdeni mūžīgās dzīvības dēļ nes ideju par paša dzīvības procesa attīrīšanu, bet šo procesu iemieso nemirstīgā upe Sarasvati.

Vēža arhetipa būtība - mātes, kura visu atdod bērna labā, mitoloģiskā ideja atklājas Dievmātes tēlā, kurš uzsūcis sevī arī dievietes Izīdas iezīmes. Kristietiskais pašaizliedzīgās beznosacījumu mīlestības tēls turpina ideālā sievišķā pirmsākuma koncepciju.

Negatīvo Vēža arhetipa pusi atspoguļo Ahasvēra, nemirstīgā klaiņotāja, kas nerod vietu starp cilvēkiem, tēls. Tas ietver sevī iegremdēšanos Mēnesī - dvēselē, tās mainību un neapzināto nodevību, un attēlo senos mītus par individuālās nemirstības nožēlojamību, jo tas nozīmē pilnīgu vientulību.

*

LAUVAS arhetips nav pārāk raksturīgs Bībelei, jo ietver šīs pasaules spēku. Taču pats Saules cikls tomēr attēlots kristietībā - kā Kristus Piedzimšanas svētki (Ziemassvētki), Lieldienas (atbilst pavasara atmodai).

Vecajā derībā solāras iezīmes piemīt varonim Samsonam. Viņa varenības spēks slēpjas matos - staros, kas viņu savieno ar Dievu. Pirmais no viņa varoņdarbiem - sekmīga cīņa ar lauvu. Viņam gan nepiemīt lepnība, kas ir lielākais Lauvas zīmes trūkums, bet par bojāejas cēloni kļūst cita šai zīmei raksturīga vājība - kaislīga mīlestība (filistiete Dalila izdibina viņa spēka noslēpumu un nodod viņu).

Jēkabs, kurš radīja divpadsmit izraēļu ciltis, iemieso Saules visaptveramības ideju. Turklāt divpadsmit Izraēla ciltis tradicionāli saista ar divpadsmit zodiaka zīmēm (visdažādākajās variācijās).

Lauvas zīmi saista arī ar pašu spilgtāko bezmiesīgās pasaules tēlu - erceņģeli Mihailu, kurš rokās tur liesmojošu zobenu un cīnās ar tumšo spēku eņģeli Samaelu.

No apustuļiem Lauvas zīmei atbilst evaņģēlists Marks, kura simbols bija lauva. Četri evaņģēlisti tradicionāli tiek attiecināti uz četrām fiksētajām zodiaka zīmēm.

*

Tā kā ebrejiem nebija zemkopības tradīciju, Mātes Zemes tēls ir palicis ārpus Bībeles vēstījuma. Vēlāk to kompensēja Dievmātes tēls, kas ietvēra zemes - barotājas, dziednieces un ļaužu aizstāves pret dabas dusmām iezīmes. Tāpēc Dievmāte daļēji ietver JAUNAVAS arhetipu. Taču to pārstāv arī Jāzeps, kas lēnprātīgi pieņem viņam uzlikto pienākumu aizsargāt Jaunavu Mariju. Uz Jaunavas arhetipu pastarpināti attiecas arī cits Jāzeps, Jēkaba dēls, kuru brāļi iemeta bedrē un pēc tam pārdeva uz Ēģipti - valsti, kas ebrejiem tās mirušo kulta dēļ bija arī tikpat kā aizsaule. Tuvinieki Jāzepu uzskatīja par mirušu, bet viņš «augšāmcēlās», kad sausums pārņēma zemi. Pieņemot racionālu lēmumu, Jāzeps glāba tautu no bada, bet viņa ieviestā kārtība veicināja valsts uzplaukumu.

*

SVARU arhetips, kas ataino labiekārtotu dzīvi aiz pilsētas sienām, arī nav attīstīts klejotājtautas mitoloģijā. Kā evolucionāra pāreja no klejotāju pie nometnieku dzīvesveida tiek traktēta lopkopja Ābela noslepkavošana, ko pastrādā zemkopis Kains. Taču Bībelē netiek pozitīvi akceptēts, ka cilvēks rada savu īpašu, ar dabu tieši nesaistītu dzīvesveidu.

Svaru raksturs piemīt valdniekam Zālamanam, taču viņam ir arī Lauvas iezīmes kā šīs pasaules pārvaldītājam (še Svaru arhetips atkal saplūst ar Sauli idejā par savām rokām veidotu civilizāciju). Tas ir visu laiku gudrākais ķēniņš un labākais tiesnesis, kas prot harmonizēt zemes dzīvi un uzcēlis templi Jeruzalemē (Saturna eksaltācija Svaros). Par negatīvu iezīmi kļuva Hīronam raksturīgais plurālisms: Zālamans atļāva savām sievām kalpot dažādiem kultiem, tāpēc viņa mantojums tika sadalīts un uzceltais templis - sagrauts.

Vēl viens tēls, kurā saplūst Lauvas un Svaru arhetipi, ir pravietis Daniels - viņš savalda lauvu, kuram nomests apēšanai. Šī uzvara simbolizē ne tik daudz spēku, cik saprāta lomu miera uzturēšanā.

*

SKORPIONA arhetipa būtību atklāj pastarā tiesa un ugunīgā elle. Nāves eņģelis sākotnēji bija Samaels, kas cīnījās ar Dievu (kaut arī pēc viņa gribas). Kristietībā viņš ieguva «kritušā eņģeļa» negatīvo apzīmējumu un viņa tēls «noslīd» līdz sātanam.

Priekšstatu par pazemes pasaules krišanu bezdibenī līdz loģiskam noslēgumam noved Jūda Iskariots, ko tradicionāli saista ar Skorpiona zīmi. Viņa tēlā pasvītrots grēka un tā izpirkšanas moments. Skorpiona raksturam atbilst arī Jūdas rakstura mūsdienīga interpretācija - māceklis kaislīgi mīlējis Kristu un uzņēmies visu ļaunāko patiesības manifestācijas vārdā.

Bizantiešu tradīcijā Jūda parādās kā apustuļa Jāņa, Kristus mīļotā mācekļa, negatīvais dubultnieks. Kā evaņģēlistam, Jānim ir savs simbols - ērglis, un tas ir viens no senajiem Skorpiona nosaukumiem. Caur svēto Jāni visspilgtāk tiek aprakstīta kristietības attieksme pret nāves arhetipu. Viņš ir apokalipses autors, pasaules gala sludinātājs, kurš par to redzējis vīziju. Viņa tēlā visspilgtāk izpaužas motīvs par nāves pārvarēšanu - uz viņu neiedarbojas ne nāve, ne verdoša eļļa, un pēc viņa nāves kaps ir tukšs. Viņš uzstājas kā Kristus pēctecis, kas «pataupīts» mocekļa nāvei apokalipses laikā.

Vēlīnajā kristietības mitoloģijā, kas sevī uzsūkusi tautas tradīciju elementus, pazemes dieva (astroloģijā - Plūtona) iezīmes pārņem svētais Nikolajs, slāvu tradīcijā saukts par Nikolaju Brīnumdari, kas aizstāv arājus, vēlāk - arī bērnus un ieslodzītos u.c.

Atšķirībā no svētā Jāņa, kas tika uzskatīts par noslēpumainu garīgu patiesību zinātāju, apustulis Pēteris, Strēlnieka arhetips, pārstāv uzskatāmu baznīcas mācību. Arī sakrālajā mākslā abi pārstāv pretmetus - askētiskais Jānis ar gareno seju, augsto pieri ir tiešs pretstats Pēterim ar plato, sprogainas bārdas iekļauto, labsirdīgo seju. Kristus Pēteri nosauca par ticības stūrakmeni («petros» - «akmens, klints»). Pēteris ir vecākais no apustuļiem, viņš dibinājis baznīcas sociālo institūtu. Pētera trīskārtējā atteikšanās atspoguļo Hīrona eksaltāciju Strēlniekā, kas liek cilvēkam izturēties atbilstoši ārējiem apstākļiem.

Vecās derības vēsturiskajos vēstījumos Jupitera mitologēmai atbilst Sauls - pirmais jūdu ķēniņš, kuru pēc tam nomaina jaunāks un taisnīgāks valdnieks.

*

Uz STRĒLNIEKA un MEŽĀŽA robežas atrodas ebreju pirmtēvs un ebreju īstenās ticības radītājs Ābrams («daudzu tēvs») - Jahves izredzētais. Šī tēla ideja - visspēcīgākās varas meklējumi; varas, ko mītos simbolizē dievu valdnieks. Sākumā Ābrams to meklē dabas stihijās (mitoloģiski pakļautas pērkoņspērējam), taču redz to ierobežojumus: uguni dzēš ūdens, Saule ir varena tikai dienā utt. Paceļoties pāri dabai, viņš nonāk pie īstenā Dieva (Jupitera arhetipa augstākās izpausmes, kas simbolizē aktīvu pasaules organizāciju «no augšas» un dabas un cilvēka saplūšanu vienotā dievišķās gribas tēlā) izpratnes. Kā sens valdnieks un priesteris, Ābrams kļūst par Debesu gribas vēstītāju un kā Saturna mitologēmas pirmtēvs nostiprina viņam atvērušos pasaules ainu arī starp saviem pēctečiem. Tā kā Mežāža arhetips saistīts ar tiesas tēlu, ar likteņa lemšanu, to izpauž arī izraēļu tiesneši, īpaši pēdējais no viņiem - Samuēls, kurš iesvaidīja Saulu un Dāvidu, nododot valdniekiem tās funkcijas, kas iepriekš bija tikai priesteriem. Saturniskā tipa valdnieks ir arī Jahve, jo viņš ved savu tautu pie tās zemes, kultivējot tādu cilvēku ģenētisko tipu, kas kļūtu par viņa idejas nesējiem (dzimtas arhetips). Tas ir nepielūdzams tiesnesis, kas dod ebrejiem stingri noteiktus likumus un nežēlīgi soda savus izredzētos par to pārkāpšanu. Jūdi nespēja norobežot sevi ar pilsētas kultūras sienām, tāpēc šādas aizsargājošas «sienas» tika veidotas genofondā - dzimtā. Kultūra tika saglabāta, ja tā var teikt, asinīs.

Mozus, kas atveda tautu uz tās zemi, ataino mežāzisko ideju par teritorijas apgūšanu. Mozum, līdzīgi kā Ābramam, piemīt arī jupiteriskās likumdevēja un tautas audzinātāja iezīmes. Arī Ādams, kas zemi apguva tipiski mitoloģiskā nozīmē un pats radies no zemes, attiecas uz Mežāža mitologēmu.

Tomēr kopš Ādama laikiem cilvēkam lielākā daļā zemes palika sveša. Lai padarītu zemi pilnībā par «savu», parādījās Kristus. Mežāzis ir mērķa un noslēguma zīme, noslēdzošā likuma un sava likteņa kodola zīme. Kristus ieradās pasaulē kā personība, pilns ar ideju līdz pašai dziļākajai matērijas būtībai, tādēļ ne tikai viņa jauna ceļa ideja palika cilvēkiem, bet tiek teikts, ka arī viņš pats joprojām dzīvo cilvēku vidū.

*

ŪDENSVĪRA tēls Bībelē ir demiurgs Cebaots, kas ar gara spēku radīja pasauli un septiņās dienās atdalīja zemi no debesīm, radīja spīdekļus, augus, dzīvniekus un, visbeidzot, cilvēku. Kā par visiem citiem senajiem demiurgiem, kas attālinājušies no cilvēkiem, par viņu nekas vairāk nav zināms.

Ūdensvīra zīmei atbilst arī erceņģeļa Uriēla («mana gaisma ir Dievs») tēls. Viņa pārziņā ir Visuma noslēpumi, viņš pavadīja Enohu uz Ēdeni, bet vēlākajā tradīcijā viņu saista ar uguni un siltumu. Kristiešu jēdziens par debesu valstību lielākā mērā atbilst Ūdensvīra tēlam nekā Zemes paradīze Ēdene: pirmām kārtām tā ir neredzama garīgā gaisma, pretstatīta ārējai tumsai. Un tikai tad nāk visi pārējie labumi. Ūdensvīra tēlam atbilstošs bezmiesīgs eņģelis kristīgajā ikonogrāfijā ir evaņģēlista Mateja simbols. Ūdensvīra tēlam atbilst arī svētais Andrejs, kuru uzskata par Krievzemes kristītāju.

*

ZIVJU arhetipu atspoguļo bībeliskais jūras briesmonis Leviatāns, kura vārda aptuvenā nozīme ir «sagriezies, sačokurojies». Tas mūs aizved atpakaļ pie nedalītā, blīvā haosa tēla. Leviatāns ir Dievam naidīgs briesmonis, pār kuru Dievs kopš laiku sākumiem tomēr patur uzvaru. «Ījaba grāmatā» Leviatāns ir kā dievišķās radīšanas noslēpuma piemērs. Arī pats Ījaba tēls attēlo Zivīm piemītošo ticības kvalitāti. Viņu pārbaudīja gan Dievs, gan sātans, viņš cieta ne savas vainas dēļ. Zaudējis visu bagātību, nabaga Ījabs draugu priekšā aizstāv cilvēkiem neizprotamo dievišķo nodomu sarežģītību (un tas vairs nav primitivizēts saturniāniskais «pārkāpums - sods» jēdziens). Dievs, parādījies vētras vidū, apstiprina viņa vārdu patiesumu. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi - tā ir viena no Zivju arhetipa atslēgas idejām.

Zivju arhetipa iezīmes var saredzēt arī Jonā - viņam, gluži pretēji, nebija ticības, lai pildītu Dieva uzlikto misiju. Tieksme aiziet no atbildības un izvairīties no darbības ir Zivīm raksturīga. Jonu ķer Dieva sods, un viņu norij valzivs. Līdzīgi daudziem mitoloģiskajiem varoņiem, kas nonāk citās pasaulēs, valzivs vēderā Jona gūst spēkus, lai savu misiju tomēr veiktu.

Arī Noass, kurš visai tieši saistīts ar Ūdens stihiju, pieskaitāms pie Zivju arhetipa. Izdzirdējis neredzamā Dieva brīdinājumu, viņš būvē šķirstu - tādu saspiestu pasaules minimodelīti, kas rodas pasaules okeāna vidū, aizsākot jaunu dzīvību, nākotni. Plūdu tēma skarta daudzos pasaules mītos.

­__

* Panteisms - reliģiski filozofiska mācība, kas Dievu identificē ar dabu un kas dabu, pasauli uzskata par Dieva iemiesojumu.

** Demiurgs - Visuma radītājs Platona filosofijā un neoplatoniķu mistikā, viens no Dieva apzīmējumiem.

*** Mitologēma - konkrēts, tēlains un simbolisks realitātes attēlošanas paņēmiens, kas nepieciešams tajos gadījumos, kad realitāte neiekļaujas formāli loģiskās un abstraktās atainošanas rāmjos.

**** Gnosticisms - jēdziens, mistisks domāšanas veids, ko attiecina uz vairākām reliģiskajām kustībām un skolām. Daļā no tam, piemēram, valentīniešu teoloģijā, manāmas neoplatonisma pēdas. Šie gnostiķi un arī citi uzskatīja sevi par kristiešiem. Citās mācībās manāma zoroastrisma, jūdaisma ezoterikas ietekme.

Rakstā izmantoti materiāli no Semīras un V. Vetaša grāmatas «Астрология и мифология».