PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Kā sadzīvot ar "čekas maisu" saturu. Saruna ar Robertu Ķīli

 
©F64

«Čekas maisiem» gals ir vaļā. Ir publiskota aģentu un konspiratīvo dzīvokļu turētāju kartotēka, vismaz tas, kas no tās saglabājies Latvijā. Maijā varēsim iepazīties ar aģentu ziņojumiem. Daļa cilvēku piedzīvo nepatīkamu pārsteigumu, ieraugot kartotēkā sev tuvu cilvēku uzvārdus. Viņiem gribas gandrīz hrestomātiski iekliegties: arī tu, Brut?! Citiem tas ir vienaldzīgi. Viņi saka: es pagātnē vairs nedzīvoju.

«Praktiskā Astroloģija» 2018. gada 5. numurā publikācijā ««Čekas maisu» ēnu spēles» pētīja tā dēvēto stukaču vai par VDK ziņotājiem uzskatītu cilvēku numeroloģisko portretu. Tolaik vēl nebija pierādījumu, ka viņi visi ir bijuši VDK aģenti, par dažu bija tikai aizdomas, citi jau bija atzinušies. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kālab vieni atzīstas, bet otri klusē par savu sadarbību ar padomju drošības iestādi.

Tagad, kad «čekas maisu» saturs vairs nav noslēpums, sarunā ar sociālantropologu Robertu ĶĪLI vēlamies saprast, ko ar šo informāciju iesākt. Jo raganu medības degradētu pašus medniekus.

- Kāpēc cilvēki, izņemot Atmodas laikā un vēlāk dzimušos, čekas maisu tēmu uztver saasināti?

- Viens no iemesliem varbūt ir triviāls, bet nozīmīgs - katra paaudze (un nav runa par vecuma grupām) izdzīvo noteiktu socializācijas procesu un pieņem noteiktus notikumus, un vismaz daļēji aizmirst vai neinteresējas par to, kas notika iepriekšējās paaudzēs, ja vien tas neskar ģimenes locekļus, ar kuriem ir īpašas attiecības. Tas nav nekas neparasts. To sauc par sociālo amnēziju, un tā ir daļa no sociālās atmiņas mehānisma, jo atmiņa ir selektīva. Vienmēr ir kas tāds, ko cilvēks aizmirst. Tas ir būtisks mehānisms, lai pastāvētu sabiedriskās vai kolektīvās reprezentācijas.

Pēdējo divdesmit gadu laikā diezgan aktīvi tika kultivēta citāda versija par Latvijas pagātni. Atliek paskatīties Satversmes preambulas trešo un citas pozīcijas*, kurās ir fiksēts, ka Latvijas tauta ir cīnījusies pret padomju varu, ka Latvijas zemes ir no senlaikiem vēsturiskās teritorijas. Lai gan nav bijis nekāda septiņsimt gadu jūga, latvieši kā nācija ir deviņpadsmitā gadsimta produkts. Tādā veidā tika izveidota versija, kas no zinātniskā un vēsturiskā viedokļa ir fikcija.

Satversmes preambula lielā mērā ir fikcija. Nav tā cīņa pret padomju varu bijusi tāda. Kāpēc tad mums nav tūkstošiem disidentu? Ir tikai daži desmiti, mazāk nekā simt, kurus var uzskatīt par disidentiem - viņi ir aktīvi pretojušies padomju varai. Un ir bijis laiks identificēt tos cilvēkus. Es nerunāju par pēckara laiku, par mežabrāļu kustību, kas bija nozīmīga. Tomēr vēlākajos gados ir grūti runāt par milzīgu disidentu skaitu. Manuprāt, tāpēc tas ir sensitīvs jautājums vecākajai paaudzei, pie kuras es nepiederu.

1998. gadā man bija divdesmit gadu, es mācījos Latvijas Universitātē. Es piederu paaudzei, kam ir citāda perspektīva par notikušo. Bet tiem, kuri dzimuši agrāk, visdrīzāk ir kognitīvā disonanse, ko psihologi lieto, lai aprakstītu pretrunas starp to, kā katrs no mums redz faktus un kā interpretējam tos attiecībā pret dominanto versiju. Izvēlējos piemēru no manas ģimenes pieredzes. Mana vecmamma un mamma bija izsūtītas uz Sibīriju. Kad biju tīneidžers, varēju ar viņām par to runāt. Īpaši ar mammu, kas tagad ir jau viņsaulē. Pirms Atmodas viņa man stāstīja, ka izvešana nebija cilvēkiem draudzīga, bet dzīvi Sibīrijā no 1949. gada līdz piecdesmito gadu otrajai pusei viņa neatcerējās kā baisu pārdzīvojumu. 1941. gadā izsūtītajiem bija cits konteksts, viņus veda uz lēģeriem. Es to stāstu tāpēc, ka tad, kad sākās dažādu avotu publiskošana par Sibīrijā pārdzīvoto, manas mammas versija mainījās. Tas, ko viņa stāstīja man pēc tam, atšķīrās. Tas nozīmē, ka kolektīvie priekšstati, kā jārunā par Sibīriju, iespaidoja cilvēku personiskās atmiņas. Savā maģistra darbā es to saucu par atmiņu kolektivizāciju. Tā ir atmiņu izmaiņa, atmiņas tiek strukturētas citādi. Psiholoģijā tas ir pazīstams fenomens.

Es ieguvu apstiprinājumu šim fenomenam Sibīrijā, kad intervēju deportētos latviešus, un runāju ar viņu radiniekiem Latvijā. Viņi ir piedzīvojuši vienus un tos pašus notikumus, bet viņu skatupunkts ir būtiski atšķirīgs. Tas liek domāt, ka kolektīvas versijas, kas plaši tiek izplatītas medijos, mācītas skolās, atkārtotas oficiālās runās, iespaido to, kā redzam saistību ar savu dzīvi. Un pēkšņi uzrodas fakti, kas liek pārdomāt līdzšinējos uzskatus. Tas izraisa kognitīvo disonansi.

- Cik ilgi, jūsuprāt, Latvijā nāksies pārslimot «stukaču» sindromu? Vācija ar savu kolektīvās vainas sindromu par holokaustu joprojām mokās.

Versija, kas tiek publiskota tagad, ir lielā mērā vecākās paaudzes sponsorēta. Tai ir jāiegūst sociālā attaisnojuma sajūta par to, kas varbūt nav bijis patīkams vai nesaskan ar oficiālo ideoloģiju. Jaunāku paaudzi, kas nav piedzīvojusi tos notikumus, tas varbūt mazāk interesē.

Atbildot uz jūsu jautājumu, cik ilgi tas turpināsies, domāju, ka tik ilgi, kamēr nenotiks paaudžu nomaiņa. Pēc tam jaunākā paaudze piedāvās savas ideoloģijas versijas. Tas nav jautājums par gadu desmitiem. Tagadējie četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki kādā brīdī kļūs dominējoši, un viņi noteikti piedāvās revidētu skatījumu, un Latvijai tas būtu vērtīgi. Tas novedīs pie vēsturnieku pētījumiem par kolaboracionismu Latvijā. Kaut kad tiem ir jānāk klajā. Kad tie tiks uzkrāti un sabiedrībai piedāvāti lielā vairumā, tad versija par padomju laiku varētu mainīties. Pēdējo piecdesmit sešdesmit gadu laikā ir bijuši dažādi notikumi, un katra paaudze kaut ko pārskata un pārvērtē.

- Vēsturnieks Kaspars Zellis kādā raidījumā «Krustpunktā» sacīja, ka franči sevi pozicionē kā lielus pretošanās kustības dalībniekus, kaut fakti to neapstiprina. Jūs iepriekš man teicāt, ka lielākā daļa Padomju Savienības iedzīvotāju pieņēma režīmu un tam nepretojās, bet izmantoja un patērēja režīma nodrošinātās iespējas. Kālab tagad gribas to laiku atcerēties citādi - fū, viss bija slikti?

- Cilvēki, dzīvojot režīmā, masīvi nepretojās. Vismaz ne visi. Cilvēki mēģināja dzīvot un izdzīvot, un tas nav negods un kauns. Sešdesmito gadu beigas un septiņdesmito sākums ir padomju patērētāju sabiedrības laiks, kad dzīve uzlabojās, tika celtas tā dēvētās Hruščova mājas un cilvēki no komunāliem dzīvokļiem pārgāja dzīvot uz atsevišķiem dzīvokļiem, viņiem beidzot bija iespēja iegādāties automobiļus un braukt uz Padomju Savienības atpūtas vietām. Padomju Savienībā tualetes papīru sāka ražot sešdesmito gadu beigās. Tas tagad var šķist neticami, bet tolaik cilvēkiem vajadzēja instrukcijas, kā to lietot. Šis laiks nav deficīta laiks ļoti klasiskā izpratnē. Diezgan daudz kas bija pieejams. Parādījās televizori, veļasmašīnas. Tas noteikti uzlaboja dzīves kvalitāti un līmeni. Ar to gribu teikt, ka tolaik pastāvēja patērētāju sabiedrība. Un ir grūti iedomāties, ka uzplaukuma gados cilvēki masīvi pretotos režīmam.

- Velns nav tik melns, kā to mālē?

- Tagad runā par to, ka bija nepieciešamība sadarboties ar VDK. Ja brauca uz ārzemēm individuāli vai darba komandējumos, ir visnotaļ ticami, ka pārrunas ar VDK darbiniekiem notika gan pirms, gan pēc tam. Tika rakstīti ziņojumi par pieredzēto un ne vienmēr iesniegti VDK, bet, piemēram, Izglītības ministrijā. Padomājiet. Jūs uzrunā Federālais izmeklēšanas birojs. Vai tad jūs neiesiet uz sarunu? Vai tad ir pareizie un nepareizie drošības dienesti? Visdrīzāk nē. Labi, FIB neīsteno represijas, bet vai jūs arī citās valstīs drošības dienestam teiksiet: nē, es nesadarbojos. Cik daudz tādu cilvēku būs? Es neaizstāvu VDK, bet tas bija sava laika drošības dienests, cita jau nebija.

Domāju, ka padomju laikā noteikti bija cilvēki, kas sapinās šajās slidenajās «formās», viņi saprata, ka viņu karjera vai turpmākā karjera ir atkarīga no sadarbības ar VDK, un sadarbība nešķita nekas ekstraordinārs. Jā, tā bija nosacīti svešā vara, bet kā svešā vara tā bija definēta vēlāk. Es nedomāju, ka tajā laikā vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskatīja padomju režīmu par svešu. Mums to grūti tagad pieņemt, jo ir notikušas izmaiņas, kā skatāmies uz vēsturi. Bet tolaik tā bija varbūt ne parasta un normāla prakse, tomēr arī nekas ekstraordinārs vai baisi dramatiski briesmīgs. Un kurš ticēja sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados, ka notiks izmaiņas? Padomju Savienība bija otrā lielvalsts pasaulē. No kurienes varētu rasties pārliecība, ka tas kaut kad mainīsies? Tikai astoņdesmito gadu vidū radās sajūta - viss varētu mainīties, jo tad bija perestroika, Gorbačovs un tautas kustības.

- Tomēr kad vai, pareizāk sakot, kāpēc radās bailes no čekas? Tās bija iracionālas? Kā tad ar represijām, cietumiem, izsūtīšanu, pratināšanām?

- Tas saistīts ar VDK brendu. Tas bija viens no jaudīgākajiem drošības dienestiem pasaulē un kā tāds tika masīvi piedāvāts. Otrkārt, slepenība. Man ir mazliet anekdotisks piemērs no paša pieredzes Sibīrijā, kas paskaidro, kā tāds priekšstats varēja veidoties. Strādāju latviešu ciemā Augšbebri jeb Bobrovka. Runāju ar cilvēkiem, jo pētīju sociālo atmiņu. Vienlaikus braucu arī uz arhīviem netālajā pilsētā Tarā. Kad pēc tam gāju pie cilvēkiem un stāstīju nevis to, ko atradu arhīvā, bet ko diezgan detalizēti ir citi teikuši par viņiem, viņi domāja, ka viss ir rakstīts arhīvos. Kaut gan tādu datu tur nebija.

Šī asimetrija pastāvēja arī starp to, ko cilvēki domāja, cik daudz informācijas ir VDK rīcībā, un cik daudz faktiski tās bija. To taču nezināja. Viņi ticēja, ka visu noklausās, visu mēģina uzzināt. Ik pa brīdim ar to tiešām saskārās. Taču pastiprināta slepenība, noslēpumainība arī rada bailes, piesardzību un ticību, ka šī organizācija ir visvarena.

Priekšstati par deportācijām, 1937. gadu nebija milzīgs noslēpums arī padomju laikā. Man, piemēram, visu laiku autobiogrāfijā bija jāraksta, ka mani vecāki un vecvecāki ir izvesti. Tas tika aktualizēts, kaut arī es biju divdesmitgadīgs jaunietis. Deportācijas skāra samērā lielu cilvēku skaitu Latvijā, un, es domāju, tas baroja mītu par to, ka VDK ir visur.

- Runāju ar saviem vienaudžiem, kuri tāpat kā es nav tikuši savervēti. Mums ir līdzīga sajūta - publiski tiek veidots viedoklis, itin kā mēs būtu neveiksminieki, jo čekas aģenti taču neko sliktu nav darījuši, nevienu nav nodevuši vai dzīvi citiem sabojājuši, bet bijuši aktīvi zinātniskajā darbā un citās jomās. Gandrīz vai grāvuši nīsto sistēmu no iekšienes. Diemžēl pašlaik nav daudz pretējās puses liecību. Mēs nezinām, kurš par kuru ir ziņojis, ko rakstījis, kā tas ietekmējis «nostučīto» cilvēku turpmāko dzīvi, privāto un profesionālo.

- Šis nav viegls jautājums. Domāju, ka tas ir darbs profesionāliem vēsturniekiem, kuri spēj ne tikai strādāt arhīvos, bet arī intervēt cilvēkus. Ja var uzklausīt un pierakstīt cilvēku atmiņas, tam noteikti būs kāds efekts. Es nedomāju, ka viss norims. Mums ir jāgaida, ka nāks vēl viens vilnis, būs cilvēki, kuri rakstīs atmiņas. Kartotēkā esošie cilvēki bijuši un ir sabiedrībā redzami - kultūras darbinieki, mediju cilvēki. Tas nav mazsvarīgi. Viņiem ir kolēģi. Nevar būt, ka nevienam kolēģim vai kolēģei nav ko pastāstīt. Vai nu cilvēki paši, vai radinieki nāks klajā ar saviem stāstiem.

Seko jautājums, kas šīs atmiņas sistemātiski apkopos. Nav jau tā, ka Latvijā nebūtu profesionālu vēsturnieku, kuri ir neideoloģiski domājoši. Tagad saduramies ar anekdotiskiem gadījumiem. Tas gan nav labs vārds, jo skar cilvēku dzīves. Bet zinātnē to lieto, kad runā nevis par sistemātiskiem faktu apkopojumiem, bet gadījumiem, piemēriem. Sistemātiska apkopojuma pagaidām nav.

Es nepiekristu, ka tagad ir pilnīgi objektīva un vēsa visa notikušā bilde. Bet tāda varētu būt, ja pievienotu dažādas versijas, faktus, atmiņas. Tas provocēs interesi, kas tad konkrēti notika, un tādā veidā uzzināsim vairāk.

- Vēsturi var izvērtēt jau šodien, nav jāgaida gadu desmiti?

- Protams. Bet par to ir jāmaksā. Speciālists nevar to darīt uz sava rēķina. Jautājums ir, cik oficiālā pozīcija būs toleranta pret pētniecībai domātajiem grantiem. Ja finansējums būs no citām valstīm, kaut arī neitrālām, un zinātniskos nolūkos, kā to uztvers? Ja cilvēki no citām pasaules vietām brauks pētīt šo jautājumu, viņi būs citzemnieki. Tomēr mums pašiem laikam ar to jātiek galā.

- Vai jums nerodas iespaids, ka pēc VDK kartotēkas publiskošanas pēcnācēji tiek tiesāti par vecāku grēkiem?

- Tā ir.

- Tāda ir cilvēka daba?

- Nē. Ir dažādas sabiedrības ar kopējām iezīmēm. Pirms desmit gadiem veicām pētījumu par Latvijas sabiedrību. Mums ir egalitāri kolektīviska sabiedrība, un tas ir pretstatā tam, ko paši par sevi domājam. Mums ir kolektīvā interese par to, ko dara kaimiņi.

Hierarhiskas sabiedrības vairāk veidojas austrumos. Tajās ir vairāki slāņi, kas savstarpēji pat nesazinās. Krievijā VDK darbība bija leģitīma, sabiedriski akceptējamā līmenī, un tā ir pilnīgi cita perspektīva uz pagātni. Jā, viņiem bija citāda situācija, sāpīgāka transformācija astoņdesmitajos gados un dramatiski sliktāki materiālie apstākļi. Un viņiem ir cits skatupunkts. Tur ar čekas maisiem neko neizdarītu, nebūtu nosodījuma. Krievijā ir kustība «Pēdējā adrese» - pie represēto cilvēku mājām novieto informatīvu plāksni. Ir iedzīvotāji, kas kategoriski iebilst pret to, viņiem šķiet zaimojoši, ka par to atgādina. Krievijā ir citāda stigmatizācija un pavisam cita reakcija pret represijām un VDK darbību.

Atcerēsimies, ka daudzi «slaveni» latvieši bija VDK veidotāji. Mums ir tas jāaprij un arī ar latviešu strēlnieku stāstu kādā brīdī ir jātiek galā.

- Vairs nav tās paaudzes, kas latviešu strēlniekus varētu atcerēties «no pirmsākumiem». Mēs, katra nākamā paaudze, pret latviešu strēlnieku vai sarkano strēlnieku jautājumu izturamies arvien neitrālāk.

- Bet mēs akceptējam Satversmes preambulu, un latviešu sarkanie strēlnieki kategoriski runā pretī šai preambulai. Tie bija desmitiem tūkstošu cilvēku, sava laika Latvijas armijas pamats, kuri devās uz Krievijas sociālistisko republiku. Mums ir daudz revolucionāru! Mums vēl jāaprij «Jaunā strāva», kas izdomāja, ka mums nevajag dziesmu svētkus, jo tā ir vācu tradīcija, kas tā arī ir.

Vēsture vaicā, kad cilvēki to pārskatīs un paskatīsies uz notikumiem citām acīm. Nesenā pieredze, kas tagad dzīvo mūsu atmiņās, arī «saka», kas viss nav tā, kā izskatās. Šis tas notika citādi un pat būtiski atšķirīgi. Manuprāt, ir būtiski to piedāvāt kā leģitīmu versiju.

- Vēl nedaudz par vecāku grēkiem un nākamajām paaudzēm, kam par tiem jāmaksā. Vai tā ir netolerantas sabiedrības pazīme, ka gribas kādu tiesāt?

- Nē. Mums sen nav ienaidnieku. Visi saprot, kas ir ārējie ienaidnieki, bet iekšējo ienaidnieku meklējumi ir nedaudz slidena tēma. Tas atgādina raganu medības. Arī viduslaikos un renesanses laikā vajadzēja atrast iekšēju ienaidnieku, ko vainot mēra, bada, posta izplatībā. Toreiz raganu pēcnācējiem, ģimenes locekļiem nācās par to maksāt ar izstumšanu no sabiedrības. Tā notiek arī tagad, kad sabiedrība iekšēji meklē oponentus. Krievvalodīgie tādi ir nosacīti un tikai nelielai cilvēku daļai.

Es domāju, ka pašlaik tas notiek vienkāršākā formā. Tā ir sociālā stigma, un, paaudzēm nomainoties, nākamajai paaudzei vairs nebūs tik būtiski konkrēti cilvēki kartotēkā.

- Dubultspiega meita Ieva Lešinska kādā intervijā saka: «Izlasot Rokpeļņa atzīšanos, vai es Rokpelni tagad lasu citādāk? Nē.» Savukārt es atzīšos, ka mana attieksme pret labiem paziņām un kolēģiem ir mainījusies, izlasot viņu aģentu kartītes. Protams, tā ir mana problēma. Bet droši vien neesmu vienīgā, kas tā jūtas. Ko mums darīt? Jo gaidu atbildi uz jautājumu «kāpēc tu tā rīkojies?».

- Domāju, tas ir diezgan mokoši. Iespējams, liela daļa no tiem, kuru kartītes ir kartotēkā un kas ir sadarbojušies, nevēlas atcerēties. Viņi varbūt ir pārvērtējuši, ko darīja, un skatās uz notikušo citādi, bet tas tik un tā ir bijis un palicis. Dzīvē taču esam darījuši to, kas mūs nerāda labā gaismā. Ir notikumi, ko izstumjam no atmiņas. Kaut kad jau tas nāks gaismā. Tad ir vietā pajautāt, vai būsim gatavi saviem bērniem un mazbērniem atstāt šo mantojumu. Varbūt tas var likt padomāt, ka darīt var jebko, bet jāapzinās, ka pastāv sabiedrībā nosodāma rīcība.

Arī korupcija deviņdesmitajos gados Latvijā nebija «nekas tāds», bet divtūkstošajos jau veidojās priekšstats, ka korupcija ir slikti. Tas prasīja desmit piecpadsmit gadu. Tagad cilvēkiem ir citi standarti, kā vērtēt deviņdesmitajos darīto.

- Nodarījuma būtība nemainās no tā, vai par to uzzina citi vai tikai tu pats zini. Tomēr sanāk, ka ziņotājiem un aģentiem ir bijis vieglāk noslēgt vienošanos ar sevi...

- …nekā ar sociālo spiedienu. Tiem, kuri ir sadarbojušies, ir sāpīgi, kad par to atgādina. Ja radi, draugi vai paziņas jautā, kas notiek, viņiem nevar pateikt, ka avīzes raksts bija pasūtījums. Ja bērni atnāk mājās no skolas un prasa, kas notiek, tas nav patīkami. Jo skolā bērniem ar to jāsadzīvo, skola nav mīlīgākā un komfortablākā vide, un bērni var būt ļoti nežēlīgi pret saviem klasesbiedriem. Tur neiecietība nereti izpaužas vēl vairāk nekā pieaugušo sabiedrībā, kur cilvēki saprot, ja tu met akmeni, tad esi bez grēka.

__

* 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.

Avots: Latvijas Republikas Satversmes preambula

CV

Sociālantropologs ar Kembridžas universitātes maģistra un doktora grādiem,

Valda Dombrovska valdības izglītības un zinātnes ministrs (2011-2013),

Latvijas ilgtermiņa stratēģijas «Latvija 2030» galvenais redaktors.

 
Turpinājumu lasi nākošajā lapā