IZ­ZI­NĀM: Āde­res. Ze­mes mā­mu­ļas spē­ka vie­tas

Mā­ris Gar­gur­nis ir arī dzied­nieks. Tas ne­esot ne­kas pār­stei­dzošs – dzied­nie­ki ir sa­vā zi­ņā rīkst­nie­ki, jo var no­teikt sli­mo vie­tu ar to sa­jū­tu pa­lī­dzī­bu, ku­ras sa­ņem, dar­bo­jo­ties ar ro­kām. © f64

Zem­ē, glu­ži kā cil­vē­kā cir­ku­lē asi­nis, at­ro­das ve­se­la dzīs­lu sis­tē­ma ar sa­viem mez­gla pun­ktiem, kas ir ar īpa­šu ener­ģē­ti­ku pil­dī­ti: ūdens āde­res un to krust­pun­kti. Vie­tas, uz ku­rām la­bāk mā­ju ne­celt un jo īpa­ši – ne­gu­lēt. Lai no tā­dām vie­tām iz­vai­rī­tos, jā­lūdz pa­lī­gā rīkst­nieks – cil­vēks, kurš ir īpa­ši ju­tīgs un spēj no­teikt, kas no­tiek zem ze­mes.

Tāds ir arī Mā­ris Gar­gur­nis, kurš jau ga­du des­mi­tiem ne ti­kai no­sa­ka āde­res, bet arī dzie­di­na ļau­dis. Viņš teic, ka tas ir vi­sai da­bis­ki – ja reiz esi ju­tī­gāks ne­kā ci­ti, spēj sa­just ne ti­kai Ze­mes mā­mu­ļas, bet arī ci­tu dzī­vu ra­dī­bu, tai skai­tā cil­vē­ka vib­rā­ci­jas. Bi­jis da­žā­dās mā­jās un pie da­žā­diem ļau­dīm. Arī pie sa­bied­rī­bā ļo­ti pa­zīs­ta­miem. Pie­mē­ram, Gu­nā­ra Ci­lin­ska un Vel­tas Lī­nes. Arī pie Iman­ta Zie­do­ņa, ku­ram Mur­jā­ņos me­di­tā­ci­jas vie­ta bi­ju­si āde­ru zo­nā. Fil­mē­jies Rod­ri­go Ri­kar­da re­ži­sē­ta­jā fil­mā «Po­ēma par ūde­ni», kas ie­gu­vu­si pir­mo vie­to starp­tau­tis­ka­jā fil­mu fes­ti­vā­lā «Cil­vēks un jū­ra». Lie­tas, ko viņš zi­na, ne­slēpj, bet par to, ko ne­zi­na – tā arī pa­sa­ka. Esot vai­rāk prak­ti­ķis ne­kā zi­nāt­nieks, kas iku­rāt par vi­su vē­lo­ties tikt skaid­rī­bā – kā­pēc tā un ne ci­tā­di.

Sā­kums – skud­ru pūz­nis

Sā­kot­nē­ji āde­ru mek­lē­ša­na gan vi­ņam bi­ju­si tā­da kā iz­klai­de. Bet tad 80. ga­dos sa­kus­tē­ju­šies šīs jo­mas gran­di un sā­ku­ši or­ga­ni­zēt rīkst­nie­ku se­mi­nā­rus. VEF Kul­tū­ras pils zā­le, kur šie pa­sā­ku­mi no­ti­ku­ši, bi­ju­si pil­na, dau­dzi uz­stā­ju­šies un stās­tī­ju­ši, kā vi­ņi to da­ra, kas aiz­sar­gā un kas ne. Par lai­mi, nav bi­jis ne­vie­na tā­da, kas bū­tu no­lie­dzis ci­ta pie­eju un kā pa­rei­zā­ko iz­vir­zī­jis ti­kai sa­vu. Va­rē­jis ti­kai pa­brī­nī­ties par to me­to­žu un rī­ku da­žā­dī­bu, ar ko cil­vē­ki strā­dā­ju­ši, un arī kā skaid­ro­ju­ši šīs pa­rā­dī­bas ra­ša­nos. Tā pa­ša pa­sā­ku­ma ie­tva­ros or­ga­ni­zē­ti arī iz­brau­ku­mi da­bā, un arī tas bi­jis in­te­re­san­ti: kā, ko un cik il­gi katrs mek­lē­jis.

Bet kur bi­ja pa­ši pirm­sā­ku­mi? Šo lie­tu ie­rā­dī­jis mam­mas brā­lis. Iz­mē­ģi­nā­jis sa­vu ro­ku, do­do­ties pie skud­ru pūž­ņa. Kā­pēc tur? Nu zi­nā­ma lie­ta – jo šīs sī­ka­li­ņas sa­vu mā­ju ceļ tie­ši āde­ru krust­pun­ktos, bet ta­kas – uz ūdens dzīs­lām, tā­pēc, ja pa­ska­tās, var re­dzēt, ka tās ie­mī­tas te­ju di­vu centi­met­ru dzi­ļu­mā. Tie­ši šā­dā vie­tā viņš iz­ju­tis, kā rīk­ste grie­žas. Kā­du rī­ku lie­to sa­vā dar­bā? Iz­liek­ta me­tā­la stiep­li, jo tā vi­ņam la­bāk tīk – pa­ro­cī­gāk arī zie­mā strā­dāt. Bet vis­pār jau ir da­žā­di in­duk­to­ri, jo prin­ci­pā ma­te­ri­ālam īpa­šas no­zī­mes ne­esot. Ja nu var­būt mek­lē ko tie­šām spe­ci­fis­ku. «Gal­ve­nais ir mek­lēt to, ko kon­krē­ta­jā rei­zē va­jag. Pre­tē­jā ga­dī­ju­mā rīk­ste rā­dīs vi­su ko. Jau­tā­jums jā­uz­dod ļo­ti pre­cī­zi. Sā­kot­nē­ji to ne­sa­pra­tu un bi­ja grū­ti no­teikt, ko tad tie­ši rīks rā­da. Ja gri­bi at­rast akas vie­tu, tad tā arī jā­pra­sa. Ja ne­zi­ni uz­de­vu­mu, tad tā ir tā­da bez­jē­dzī­ga da­rī­ša­na,» teic Mā­ris Gar­gur­nis. Bi­jis reiz ga­dī­jums, kad vi­su pļa­vu no­sprau­dī­jis ar mie­tiem, āde­ru vie­tas at­zī­mē­dams, bet iz­rā­dī­jās, ka cil­vē­kam va­ja­dzē­jis akas vie­tu at­rast. Bi­jis puk­tīgs: kā­pēc uz­reiz ne­pa­tei­ca?!

Vai vi­si var būt rīkst­nie­ki? Prin­ci­pā ne­va­rot gan, bet, ja ļo­ti gri­bē­tu – tad ļo­ti jā­tre­nē­jas. Arī viņš sā­kot­nē­ji no šā dar­ba mā­jās nā­cis pār­gu­ris, jo tā esot mil­zī­ga kon­cen­trē­ša­nās. Jo ne­ba jau nu ik rei­zi, ap­sē­žo­ties kaut kur, sāk­si iz­vēr­tēt: ir vai nav āde­res? Rei­zēm drau­gi pat brī­no­ties: kā viņš tā mie­rī­gi sē­žot un ne­zi­not, vai tur nav kas ne­lāgs apakš­ā? Bet viņš tās no­sa­kot ti­kai tad, kad uz to fo­ku­sē­jas, jo vi­su lai­ku jau ne­var pie­slēg­ties in­for­ma­tī­va­jam lau­kam.

Glu­ži kā caur­vējš

Sa­vu­laik viņš lie­lā­ko­ties gā­jis no­teikt āde­res mā­jās, jo cil­vē­ki, kas ta­jās slik­ti ju­tu­šies, vē­lē­ju­šies, lai no­skaid­ro, vai tur nav kā­da āde­ru ie­tek­me. «Ir vie­tas, kur ne­drīkst gu­lēt. Cil­vē­ku tur mo­ka mur­gi, mē­tā­jas no­svī­dis, ir smak­ša­nas sa­jū­ta, kau­li no rī­ta kā svi­na pie­lie­ti. Nu glu­ži kā lie­tu­vēns vi­su nak­ti bū­tu mo­cī­jis. I die­nā tāds no­mo­cīts cil­vēks kna­pi kust,» ie­spai­dī­gu ainu ie­ski­cē rīkst­nieks. Bū­tu ti­kai jā­pār­bī­da gul­ta uz lab­vē­lī­gu vie­tu, un – skat, cil­vēks pēc trim die­nām jau ju­tī­sies la­bi. Ir no­vē­rots, ka or­ga­nisms pa trim nak­tīm aiz­mirst to kai­tī­go ie­tek­mi. Cil­vē­ki gan at­šķi­ro­ties: ir ļo­ti ju­tī­gi un ir tā­di – no az­bes­ta jeb ne­de­go­ša ma­te­ri­āla vei­do­ti, ku­ri il­gi ne­ko ne­jūt. Ma­zi bēr­ni ir ļo­ti la­bi in­di­ka­to­ri. Rei­zēm ve­cā­ki pa­ši guļ la­bā vie­tā, bet ma­zu­li no­liek bla­kus, kur ir āde­re. Un viņš tie­šām tur ne­guļ – gro­zās, bļaus­tās vi­su nak­ti. Līdz­ko no­ceļ no tās vie­tas, tā viss ir kār­tī­bā.

Tā­da āde­re ir kā caur­vējš – ja nav pro­blē­mas šo­dien, tad tā var pa­rā­dī­ties rīt­dien, līdz­ības sa­ska­tī­jis Mā­ris Gar­gur­nis. Pie­mē­ram, ja āde­re iet pār­i par ceļ­ga­liem, tad var ga­dī­ties, ka da­būs trau­mu vai kā­du ie­kai­su­mu. Sva­rī­gi esot arī, lai dar­ba vai mā­cī­bu vie­tās ne­bū­tu āde­res. Ir pat tā, ka bēr­ni, kas ap­gūst kla­vier­spē­li, pie­skrien pie in­stru­men­ta, pa­plink­šķi­na un pēc brī­ža ir prom, jo jū­tas no­gu­ru­ši. Jo iz­rā­dās, ka beņ­ķis ir uz dzīs­las. Šā­da vie­ta sā­kot­nē­ji sti­mu­lē ra­do­šo dar­bī­bu, bet cil­vēks ātr­i zau­dē uz­rā­vie­nu. Tas pats var būt ar rak­stām­gal­du. Kā­pēc bērns ne­grib pie tā il­gāk pa­sē­dēt? Bet ļo­ti ie­spē­jams, ka tur ir šis ne­lā­gais sta­ro­jums un bērns tur ne­jū­tas la­bi, tā­pēc la­bāk iet ci­tur – bie­ži vien ma­zāk pie­mē­ro­tā vie­tā, un tur pil­da mā­jas­dar­bus.

Ne­re­ti cil­vēks tī­ri in­tui­tī­vi iz­vē­las tie­ši šā­du ple­ķī­ti. «Tas pats ir ar akas vie­tu – ie­dod da­žai la­bai saim­nie­cei mie­tu un sa­ki, lai ie­sprauž to tur, kur do­mā, ka tai va­ja­dzē­tu būt. Kad to pār­bau­di, iz­rā­dās, ka tur­pat jau ir, va­jag ti­kai maz­liet pie­re­gu­lēt. Vien­reiz at­kal, ie­ejot dār­zā, vai­cā­ju – kas tos ko­kus stā­dī­ja? Sie­va to da­rī­ju­si. Tei­cu, lai ne­ļauj to vi­ņai turp­māk da­rīt, jo vi­si ir tie­ši dzīs­lām pa virs­u. Ci­tur at­kal ot­rā­di – ska­tos, dārzs sa­mie­tots. Pra­su, kas tur būs? Nu dār­ze­ņi da­žā­di! Cil­vēks ne­zi­not sa­ju­tis tie­ši vis­la­bā­kās vie­tas,» par prak­sē no­vē­ro­to stās­ta rīkst­nieks. Ir arī tā­di, kas ti­kai pēc il­gā­ka lai­ka no­jauš – kaut kas nav tā! Kā­diem pa­zi­ņām bi­jis abo­ne­ments uz te­āt­ri, ta­ču te­ju ik rei­zi pēc pirm­ā cē­lie­na gā­ju­ši uz mā­jām, jo tir­pu­šas kā­jas, paš­sa­jū­ta bi­ju­si iz­teik­ti slik­ta. Kad reiz tur bi­jis ko­pā ar vi­ņiem, abi te­āt­ra mī­ļo­tā­ji jau bi­ja no­mai­nī­ju­ši sa­vas ve­cās vie­tas, bet gri­bē­ju­ši zi­nāt – vai tur tie­šām bi­ju­šas āde­res. Pa­ska­tī­jies – tās tie­šām tur bi­ju­šas.

Ju­tī­gums at­šķi­ras

Arī pa­šam reiz ga­dī­ju­sies līdz­īga li­ga. Brī­nī­jies, kā­pēc, tai gul­tā gu­ļot, kā­jas salst. Uz­vil­cis ze­ķes – jo­pro­jām nav la­bi. Pa­ras­ti tā ne­kad ne­esot no­ti­cis. Kā­pis ār­ā no gul­tas un ska­tī­jies, kas tur īs­ti ir. Jā, tie­šām! Rik­tī­ga āde­re! Sa­grie­zis gu­ļam­o prom no tā stū­ra, un tik un tā vi­su nak­ti nā­cies pa­tu­rēt ze­ķes kā­jās, jo tās tā arī īs­ti ne­ie­si­lu­šas. Redz, cik ilg­sto­ša ie­dar­bī­ba! Tā­pēc viņš vēl­reiz uz­sver – āde­res ir no­piet­na lie­ta.

Ga­do­ties arī tā, ka cil­vēks slik­ti jū­tas, aiz­ved uz slim­nī­cu, pa­guļ tur un pēc pār­is die­nām ir kriet­ni spir­gtāks. Kā mā­jās at­pa­kaļ – tā at­kal viss pa ve­cam. Bet vai­na ti­kai vie­na – ne­pa­rei­zā vie­tā no­likts dī­vāns.

Ju­tī­gums tie­šām at­šķi­ras. Un ve­cu­mam ša­jā zi­ņā nav no­zī­mes. «At­nāk tan­tuks ar vi­sā­dām vai­nām – i tur sāp, i tur arī. Bet, kā sme­jos, ar vi­ņu ne­kāds biz­ness ne­sa­nāks: pār­is rei­zēs būs ve­se­la, jo vien­kār­ši ļo­ti re­aģē uz da­žā­diem kai­ri­nā­ju­miem. Bet ci­tam or­ga­nisms ir kā zā­bi­ķis. Zem­a ener­ģē­ti­ka. Tā­dus at­ve­se­ļot ir ļo­ti grū­ti. Vi­ņam tas caur­vējš pūš uz kā­du kon­krē­tu vie­tu il­gi jo il­gi – sir­di, kā­jām, plau­šām. Līdz ar to pro­blē­ma sa­milst daudz lie­lā­ka,» skaid­ro Mā­ris Gar­gur­nis. Tie, kas esot ju­tī­gi, sā­kot rī­ko­ties ātr­āk – smē­rēt, tē­jas dzert, mē­ģi­na gul­tu pār­gro­zīt. Viņš gan ie­sa­ka tiem, kas mek­lē la­bā­ku at­pū­tas vie­tu – ne­vis uz­reiz to ska­pi iz­jaukt vai pār­bī­dīt, bet gan pa­mē­ģi­nāt pie tā pie­bī­dīt gul­tu un trīs nak­tis no­gu­lēt. Ja ir la­bi, ti­kai tad ir vērts ko mai­nīt.

Ir gan tā­di mā­jok­ļi, kur grū­ti at­rast bez­āde­ru vie­tu. Ja tā ir daudz­stā­vu mā­ja, tad nav sva­rī­gi, ku­rā stā­vā ir dzī­vok­lis, jo ze­mes ener­ģē­ti­ka ie­spai­do vi­su na­mu. Un to­mēr – ja la­bi mek­lē, var at­rast kā­du lab­vē­lī­gā­ku ple­ķī­ti is­ta­bā. Gul­ta pa­ras­ti ir pie sie­nas, bet var iz­rā­dī­ties, ka vie­nī­gā nor­mā­lā te­ri­to­ri­ja ir is­ta­bas vi­dū. Ne­ko da­rīt – va­jag ie­gā­dā­ties gu­ļam­o ar ri­te­nī­šiem un pa nak­ti aiz­vilkt uz la­bo vie­tu, bet no rī­ta aiz­vilkt at­pa­kaļ. Ir cil­vē­ki, kas šā­dā vei­dā arī iz­glāb­jo­ties no ne­ga­tī­vā sta­ro­ju­ma.

Lī­da­kas as­te ne­līdz

Kā ir ar nei­tra­li­zē­ša­nu? Var­būt var zem gul­tas no­likt ko tā­du, kas no­ņem šo ie­tek­mi? «Ak! Nu kat­ram savs stāsts! Ko ti­kai ne­iz­do­mā – vi­sā­dus ak­me­ņus liek, dzin­ta­ru, pa­par­des. Vien­reiz uz­stū­mām lī­da­kas as­ti ar vi­su po­du uz gal­da, kur bi­ja āde­re, un mē­ru – jā, nav. Pēc 15 mi­nū­tēm at­kār­to­ju – to­mēr ir. Vie­na pa­zi­ņa, kas ar to aiz­rā­vu­sies, reiz zva­na – esot pa­li­ku­si sī­po­lus zem gul­tas, viss kār­tī­bā. Pēc di­vām die­nām zva­na – to­mēr ne­līdz! Tad mē­ģi­nā­ju­si ot­rā­di ap­griez­tus spo­gu­ļus no­vie­tot, bet iz­rā­dās – at­kal ne­kā,» pa­smai­da rīkst­nieks. Bi­jis gan ga­dī­jums, kad ju­tis – āde­re it kā ir, bet kaut kā ne­rā­da. Pra­sī­jis, kas ir no­ti­cis. Iz­rā­dās, ka kun­dzī­te ik va­ka­ru pār­me­tot spil­ven­ti­ņam krus­tu, lai bū­tu labs miegs. Pēc šā­das dar­bī­bas – at­ka­rī­bā no tā, cik spē­cīgs esi, rīk­ste var arī ne­uz­rā­dīt ne­ko.

Te gan esot jau­tā­jums – vai mēs ap­mā­nām se­vi vai da­bu? Viņš gan šau­bo­ties, vai da­bu var ap­mā­nīt. Tad ir ļo­ti no­piet­ni tam jā­pie­iet. Pie­mē­ram, mil­zī­gu āde­ru dēļ is­ta­ba tiek no­klā­ta ar fo­li­ju, kam va­ra va­du ie­pin iek­šā si­nu­so­īdas vei­dā un ie­ze­mē. Pa­zi­ņa tei­ku­si, ka esot ļo­ti la­bi, ti­kai vie­nā vie­tā sta­ro­ju­mu to­mēr jū­tot. Kas nu? Iz­rā­dī­jies, ka, bī­dot pa­klā­ju, klā­ju­mā pa­vē­ru­sies sprau­ga, un pa tu­rie­ni lau­žas iek­šā āde­res ie­tek­me. Esot arī mat­ra­či ar sud­ra­ba pi­nu­miem. Ta­ču arī tad – ja ne­lie­lā augs­tu­mā virs gul­tas sta­ro­jums nav jū­tams, tad jau pus­met­ra vai met­ra augs­tu­mā viss no­tiek. Iz­nāk, ka tas ap­lie­cas kā lies­ma ap­kārt un augš­ā sa­vie­no­jas. Esot pat kā­da fir­ma, kas pie­dā­vā­jot ra­dīt māk­slī­gu mag­nē­tis­ko lau­ku ap­kārt guļ­vie­tai. Ta­ču jau­tā­jums jo­pro­jām pa­liek: kā tas ie­tek­mē te­vi pa­šu? Vai ne­iz­nāk tā, ka no kā­jām ne­pār­dzen to sta­ro­ju­mu uz vē­de­ru, vai var­būt pār­sū­ti to vi­su kai­mi­ņam? «Mans priekš­li­kums – nav ko eks­pe­ri­men­tēt. To var da­rīt ti­kai tad, ja ir bez­iz­eja. Ja tā­das nav – la­bāk pa­bī­dīt gul­tu nost, ne­vis mē­ģi­nāt vi­sā­dus tri­kus. Ja to ie­tek­mi ne­var no­vērst, nav jē­gas ne ār­stē­ties, ne dzie­di­nā­ties – lie­las jē­gas ne­būs,» strik­ti bilst rīkst­nieks.

Dau­dzi jaun­ie ze­mes īpaš­nie­ki, kas grib bū­vē­ties, vē­lo­ties no­skaid­rot, kur la­bāk celt. Mā­ris Gar­gur­nis pa­ras­ti ap­se­ko­jot ti­kai no­lū­ko­tās mā­jas vie­tu, jo ne­esot jē­gas ap­skrai­dīt vi­su grunts­ga­ba­lu. Tad iz­pē­tot to un at­zī­mē­jot, no ku­rām jos­lām va­ja­dzē­tu iz­vai­rī­ties. Tad nu iz­nāk tāds stū­rī­tis, ku­rā bū­tu vē­lams to na­mu ie­gro­zīt. Un tad var sākt bī­dīt mā­jas plā­nu – ie­kār­to­jot tel­pas tā, lai pār­i slik­ta­jām zo­nām cau­ri ie­tu ko­ri­dors vai kā­das pa­līg­tel­pas. Ja to­mēr kaut kur ēkā ir āde­re, tad ta­jā vie­tā va­jag lie­lā­ku izo­lā­ci­ju, lai mit­rums ne­tiek klāt tik stip­ri. Gal­ve­nais – ne­tai­sīt slik­ta­jās vie­tās gu­ļam­is­ta­bu. Vies­is­ta­bu vēl var, lai cie­mi­ņi il­gi ne­aiz­ka­vē­jas. Vai arī – lai pie vie­sī­bu gal­da ta­jā vie­tā pie­sē­di­na kā­du, ku­ru grib ātr­āk pie­dzir­dīt. Pats esot pār­bau­dī­jis, ka reib­stot tie­šām ātr­āk. Tur­klāt pa­ģi­ras arī tie­kot pa­ma­tī­gas, pa­smīn rīkst­nieks.

Aku pun­ktu īpa­šās iz­jū­tas

Aku mek­lē­ša­na esot pa­vi­sam kas cits. «Es sa­vu­laik fil­mē­jos Rī­gas ki­no­stu­di­jai fil­mā, ko re­ži­sē­ja Rod­ri­go Ri­kards. Tur es skais­ti stai­gā­ju ar rīk­stī­ti, un, lai bū­tu tā­da kā mig­li­ņa, man lai­da vir­sū dū­mus. Es to­reiz mek­lē­ju krust­pun­ktus. Sa­pro­tams, bed­ri iz­ra­ka, bet ūdens tur ne vel­na ne­bi­ja. To­mēr pēc tam pie­nā­ca zi­ņa, ka pēc pār­is ga­diem tas tur uz­ra­dies. Tas no­zī­mē, ka ne vien­mēr krust­pun­kti ir akas pun­kti,» sa­ka rīkst­nieks. Ša­jā dar­bā viņš esot ie­ma­nī­jies strā­dāt kā lo­ka­tors. (Tas dar­bo­jas arī at­tie­cī­bā uz ci­tiem jau­tā­ju­miem – pie­mē­ram, no­sa­kot, vai dzē­riens vai ēdiens tev ir pie­mē­rots.) Mek­lē­jot akas vie­tu, jau sā­ku­mā vi­ņam ie­slē­dzas sa­jū­ta, ku­rā vir­zie­nā tā būs. Ejot uz to pus­i, pie­ejot tu­vāk – jā, ir kā­das piec­as se­šas dzīs­las sa­nā­ku­šas ko­pā. Ie­lie­kot mie­tu un ap­ejot tam riņ­ķī. Viņš un arī tie, kas ir ju­tī­gi, uz­reiz sa­ma­not, ka gal­vā kas spiež vai ro­kas tirpst, ci­tam sa­vu­kārt žok­lis at­ka­ras. Esot vi­sā­das ķer­me­ņa re­ak­ci­jas. Vai at­kal – nes smu­ku mei­te­ni klē­pī, un tai vie­tā, kur vi­ņa kļūst sma­ga – aha, tur tā­tad ir āde­re! Ja ro­das kā­da ne­pa­tī­ka­ma sa­jū­ta, tad, vis­ti­ca­māk, tur kaut kas ir. Tad tik jā­ska­tās dzi­ļums.

Vi­ņa pa­līgs, kas veic ur­bu­mus, ne­sū­dzo­ties, ka bū­tu bi­ju­šas pro­blē­mas ar vi­ņa uz­rā­dī­ta­jām vie­tām. Bi­jis gan viens ga­dī­jums dzelz­ce­ļa tu­vu­mā – spraud, kur gri­bi, lai arī rīk­ste rā­da ūde­ni, bet ne­kā nav. Ga­do­ties arī, ka grods uz­likts vir­sū, tā­pēc ūdens ne­nāk. Vai at­kal – par dzi­ļu iz­rakts. Nu šā­das tā­das aiz­ķer­ša­nās mēdz būt. Tā­pēc jau uz­reiz brī­di­not, ka rīkst­nie­ku rā­dī­ju­miem ir 80% ti­ca­mī­ba. Rei­zēm arī cil­vē­ki gri­bot zi­nāt, kāds tas ūdens būs – cik labs. Tad mē­ģi­not to no­teikt ar to pa­šu rīk­sti (ar svār­stu ne­dar­bo­jo­ties).

Ru­nā­jot par uguns āde­rēm, Mā­ris Gar­gur­nis at­trauc, ka īpa­ši ar tām ne­aiz­rau­jas, bet – ja pra­sa, mē­ģi­na arī tās no­teikt. Teik­sim, skur­ste­ņa, pa­var­da vai ka­mī­na vie­tas at­ra­ša­nai. Ru­nā jau, ka stār­ķi tai­sa lig­zdas uz šīm vie­tām. Rīk­stī­te tur ne­vis slie­cas uz le­ju, bet uz augš­u. «Pa­tie­sī­bā jau jeb­kurš sta­ro­jums var kai­tēt. Ir arī tā­di uz­stā­dī­ju­mi, ka viens cil­vēks ir po­zi­tī­vi, cits ne­ga­tī­vi lā­dēts. Vie­nam pa­tīk būt tā­dā vie­tā, ci­tam ne. Bi­ja vi­sā ma­nā prak­sē vīrs, kurš gu­lē­ja uz āde­ru vie­tas un ju­tās ļo­ti la­bi. Lū­dza, lai es vēl dzī­vok­lī at­ro­du tā­du. Man pa­tie­šām bi­ja zi­li za­ļi brī­nu­mi par šā­du lū­gu­mu,» par to, ka vien­mēr ir iz­ņē­mu­mi, zi­na teikt rīkst­nieks, pie­bil­stot, ka ne­esot zi­nāt­nieks, bet prak­ti­ķis, tā­pēc bries­mī­gi gal­vu ne­lau­zot – kā­pēc ir tie­ši tā un ne ci­tā­di? Tā­da prā­to­ša­na pa­ņe­mot ti­kai lai­ku un ener­ģi­ju. La­bāk jau viņš tik­mēr pa­līdz cil­vē­kiem, kā var un prot.

Ze­mes spē­ka dzīs­lu vei­di

Ūdens āde­res – ener­ģi­jas plūs­ma, kas vēr­sta no Ze­mes cen­tra uz ār­pu­si. Sais­tī­ta ar tek­to­nis­kiem Ze­mes ie­žu lū­zu­miem un no­sē­du­miem. Bie­ži, bet ne vien­mēr, ša­jās vie­tās ir pa­ze­mes ūdens dzīs­las. Uz šā­das vie­tas cil­vēks guļ no­svī­dis, vi­ņam bie­ži reibst gal­va, ro­das sā­pes plau­šās, smak­ša­nas sa­jū­ta, it kā žņaug­tu lie­tu­vēns.

Uz uguns āde­res cil­vē­kam ener­ģi­jas uz­plū­di mi­jas ar ga­lī­gu ne­spē­ku. Il­gāk tā­dā vie­tā uz­tu­ro­ties, var ras­ties psi­hes trau­cē­ju­mi. Tā ir dzī­vī­bai bīs­ta­ma! Uz tās var pa­sē­dēt ne il­gāk kā pār­is stun­das – īpa­ši vei­cot ga­rī­gu dar­bu: veik­sies do­mā­ša­na, ra­dī­sies ie­dves­ma un jaun­as ide­jas. To­mēr ļo­ti jā­se­ko līdz­i paš­sa­jū­tai.

Uz uguns āde­res krust­pun­kta bū­vēts pa­vards deg gai­ši un dod daudz sil­tu­ma, ļau­jot ie­tau­pīt līdz 30% ku­ri­nā­mā. Uz ūdens āde­res pa­vards dū­mos un būs slik­ta vil­kme.

Uz krus­ta āde­res vis­pār ne­ko ne­drīkst bū­vēt, ne dzī­vot, jo var ne­glāb­ja­mi sa­slimt ar kā­du sma­gu kai­ti, arī bēr­ni tā­dā vie­tā dzimst ar ga­rī­gām no­vir­zēm un hro­nis­kām vai­nām. Tā­dās vie­tās ne­kas ne­grib lā­gā augt.

Tur, kur trej­sta­ru āde­re iz­tek no ak­mens āde­res, dzimst īpa­ši stip­ri cil­vē­ki, kas dzī­vo il­gu mū­žu. Tā­dās vie­tās miegs ir īpa­ši spir­dzi­nošs, kaut vai ti­kai da­žas stun­das garš.

Ādas āde­re da­ra ne­mie­rī­gu. Uz ādas ro­das da­žā­di plan­ku­mi, iz­si­tu­mi. Pa­ras­ti tā ir sa­vie­no­ju­mā ar krus­ta āde­ri vai ir tās tu­vu­mā.

Acs āde­re – ne­liels punkts, tie­šām te­ju plauk­stas lie­lu­mā. Uz tās pat zā­le ne­aug. Ļo­ti spē­cī­ga dzie­di­nā­ša­nas un spē­ku uz­ņem­ša­nas vie­ta. Diem­žēl gan šī, gan trej­sta­ru āde­re ir re­ti sa­sto­pa­ma. To mek­lē­jot, va­jag pie­slēgt in­tu­īci­ju.

Avots: «Āde­res. Ve­se­lī­ba. Mā­jok­lis»

Horoskopi

Seksuālās enerģijas jauda stāsta par cilvēka personību, viņa jutekliskumu un kaislību. Cilvēks, kurš ir kaislīgs dzīvē, būs kaislīgs arī seksā. Jo sekss ir dzīve un dzīve ir sekss. Un magnētiskums, kurš piemīt cilvēkiem ar jaudīgu seksualitāti, ir pievilcīgs un vilinošs. Šo cilvēku klātbūtnē ir patīkami uzturēties un tie ir kā magnēts veiksmei, naudai, brīnumiem un visām dzīves izdevībām.