ASTROLOĢIJA:As­tro­lo­ģis­ki as­tro­no­mis­kas saul­grie­žu va­ri­āci­jas

Lai arī dzī­vo­jam li­ne­ārā lai­kā, ar li­ne­āru uz­ska­tu sis­tē­mu, to­mēr cik­li da­bā pa­stāv, un dau­dzas tau­tas at­zī­mē arī īpa­šus cik­lis­kus no­ti­ku­mus, tos­tarp – saul­grie­žus. Vai tie ir zī­mī­gi arī as­tro­lo­ģis­kā zi­ņā? Saul­grie­žu as­tro­lo­ģis­kās in­ter­pre­tā­ci­jas sniedz as­tro­logs Di­dzis Šķi­la.

Ga­du no ga­da kopš ne­at­mi­na­miem lai­kiem tiek svi­nē­ti gads­kār­tu svēt­ki, kas sais­tī­ti ar īpa­šu Sau­les stā­vok­li de­bes­ju­mā un ie­zī­mē arī ga­da­lai­ku mai­ņas. Mūs­pu­sē par saul­grie­žiem dē­vē­jam četr­us – Lie­lo die­nu, Jā­ņus, Mi­ķe­ļus un Ziem­svēt­kus, lai gan as­tro­no­mis­ki Mi­ķe­ļus un Lie­lo die­nu (ru­dens un pa­va­sa­ra ek­vi­nok­ci­jas) par saul­grie­žiem īs­ti ko­rek­ti ne­bū­tu dē­vēt. To­mēr vien­al­ga šie ir brī­ži, kas ie­zī­mē pār­eju uz kaut ko jaun­u – jaun­a lai­ka, se­zo­nas sā­ku­mu, un se­nat­nē ga­da­lai­ku mai­ņai bi­ja daudz bū­tis­kā­ka no­zī­me ne­kā mūs­die­nās. Tā tie­šā vei­dā ie­spai­do­ja ik­vie­na cil­vē­ka dzī­vi. 

Jā­at­gā­di­na, ka saul­grie­ži, pēc ku­riem arī mū­su sen­či va­dī­jās, skai­tot lai­ku, ne­sa­krīt ar ka­len­dā­rā at­zī­mē­ta­jiem da­tu­miem – pie­mē­ram, Jā­ņus ofi­ci­āli svi­nam kat­ru ga­du 23. jū­ni­jā, ta­ču šo­gad at­bil­sto­ši as­tro­no­mis­ka­jam ka­len­dā­ram tie būs 21. jū­ni­jā. Tas pats at­tie­cas uz ga­da­lai­ku sā­ku­mu – pie­mē­ram, va­sa­ra mums, šo­lai­ku «li­ne­āra­jiem ka­len­dā­ra cil­vē­kiem», sā­kas 1. jū­ni­jā.

Sen­cil­vē­ka ap­zi­ņā un zem­ap­zi­ņā bi­ja ie­ko­dē­ta šo ro­bež­pun­ktu no­zī­mī­ba; svēt­ki ti­ka svi­nē­ti īpa­ši, vei­cot no­teik­tas ri­tu­ālas dar­bī­bas, kas bi­ja sais­tī­tas ar svē­tī­bas, aug­lī­bas pie­sais­tī­ša­nu, ar gais­mas uz­va­ru pār tum­su (da­žā­dās no­zī­mēs). Arī mū­su zem­ap­zi­ņā šie pir­mat­nē­jie ko­di ir sa­gla­bā­ju­šies, to­mēr, ja pie­vēr­ša­mies as­tro­lo­ģi­jai – vai arī as­tro­lo­ģis­ki saul­grie­ži (un it īpa­ši va­sa­ras saul­grie­ži, kas šo­brīd tu­vo­jas) ir īpa­ši un ie­zī­mē, vēs­ta ko jaun­u?

Dzī­vī­bas spē­ku vi­du­cī

Saul­grie­žu svi­nē­ša­na rak­stu­rī­ga ļo­ti dau­dzām tau­tām, lai gan, pro­tams, ir lie­lā­kas vai ma­zā­kas at­šķi­rī­bas. Ir kul­tū­ras, pie­mē­ram, se­na­jā Per­si­jā (tag. Irā­nā) lai­kā, kad val­do­šā re­li­ģi­ja tur bi­ja zo­ro­as­trisms, ku­rās lie­lā­ka no­zī­me bi­ju­si pa­va­sa­ra ek­vi­nok­ci­jai – pa­va­sa­ra sā­ku­mam, kad die­nas un nakts ga­rums ir pil­nī­gi vie­nā­di. Arī ga­da skai­tī­ša­na sā­kas ar šo brī­di.

Sa­vu­kārt va­sa­ras saul­grie­ži no­zī­mī­gā­ki ir tau­tām, kas at­ro­das tā­lāk no ek­va­to­ra un ir vai­rāk pa­kļau­tas svār­stī­bai va­sa­ra–zie­ma. Tie ir bal­ti, slā­vi, ģer­mā­ņi, ja­ku­ti u.c.

Lai gan ar da­žā­diem ri­tu­āliem un svēt­ku iz­da­rī­bām ti­ka un tiek at­zī­mē­tas arī ci­tas gads­kār­tas, Jā­ņi jo­pro­jām ir ga­da vi­dus kul­mi­nā­ci­ja, brī­dis, kad gais­ma svin sa­vu uz­va­ru pār tum­su, īs­ti Sau­les svēt­ki, Sau­les un aug­lī­bas go­di­nā­ša­na. Da­ba at­ro­das pa­šā plau­ku­mā, dzī­vī­bas su­las riņ­ķo ar vi­su spē­ku gan da­bā, gan cil­vē­kos, ne vel­ti sen­se­nos lai­kos Jā­ņu nak­tī no­ti­ka da­žā­di aug­lī­bas ri­tu­āli, tos­tarp tā­di, kas ci­vi­li­zē­tam vi­dus­mē­ra mūs­die­nu cil­vē­kam šķiet pa­vi­sam ne­pie­ņe­ma­mi vai ne­sa­pro­ta­mi, pie­mē­ram, sim­bo­lisks grup­vei­da dzi­mum­akts vai sve­šu sie­vu un mei­tu zag­ša­na vi­sai ne­pār­pro­ta­mos no­lū­kos. Nu, šis tas gan ir sa­gla­bā­jies jo­pro­jām, un tē­ma par pa­par­des zie­du vi­jas cau­ri ga­da īsā­ka­jai nak­tij, lie­kot itin vis­iem kaut drus­ciņ sa­just ko pir­mat­nē­ju un īs­tu.

As­tro­lo­ģis­ki ša­jā lai­kā Sau­le ie­iet Vē­ža zī­mē, kas pie­der Ūdens sti­hi­jai. Ūdens ir vi­su sie­viš­ķo īpa­šī­bu esen­ce, vis­a dzī­vā vei­do­ša­nās pa­mats uz Ze­mes. Sau­les ie­ie­ša­na Vē­ža zī­mē ir sim­bo­lis­ki pie­lī­dzi­nā­ma mī­las ak­tam, kad vī­riš­ķais ra­do­šais spēks sa­tie­kas ar sie­viš­ķo, uz­tve­ro­šo, iz­nē­sā­jo­šo, vei­do­jo­šo aug­lī­bu. Lie­la no­zī­me tiek pie­šķir­ta uguns ri­tu­āliem, kā sva­rī­gā­kā uguns­ku­ru fun­kci­ja tiek mi­nē­ta gais­mas ne­pār­trauk­tī­bas no­dro­ši­nā­ša­na no Sau­les rie­ta līdz lēk­tam. Lēk­ša­na pār­i uguns­ku­ram – at­tī­rī­ša­nās un jaun­u iz­ai­ci­nā­ju­mu pie­ņem­ša­na.

Sau­les gai­ta

Pa­vi­sam ne­daudz pie­ska­ro­ties pā­rē­jiem trim no­zī­mī­gā­ka­jiem gads­kār­tu svēt­kiem, jā­sa­ka, ka arī tur ne­kas nav ne­jau­ši. Zie­mas saul­grie­ži as­tro­lo­ģis­ki sa­krīt ar Sau­les ie­ie­ša­nu Me­žā­ža zī­mē. Šī zī­me ir sais­tī­ta ar rū­dī­ša­nos, īs­te­no­ša­nos un pie­pil­dī­ju­mu. Mū­su pus­lo­dē tas ir tum­šā­kais un auk­stā­kais laiks, kad cil­vē­ki gais­mu mek­lē virs­per­so­nī­gās ka­te­go­ri­jās. Kad ār­ējās gais­mas trū­ku­mu kom­pen­sē ar ga­ra gais­mu. Ri­tu­āli un tra­dī­ci­jas no­rā­da uz tiek­smi pār­va­rēt tum­sas va­ru, pie­saukt gais­mu un sil­tu­mu. Tas pa­līdz gan iz­tu­rēt, gan gai­dīt un ti­cēt.

Pa­va­sa­ra ek­vi­nok­ci­jas punkts ir mir­klis, kad Sau­le ie­iet pir­ma­jā ho­ro­sko­pa zī­mē Aunā, kas ir uguns sti­hi­jai pie­de­rī­ga. Bei­dzies sa­stin­gu­ma pe­ri­ods, ir jauns im­pulss jaun­am sā­ku­mam, liels en­tu­zi­asms un dvē­se­les pa­cē­lums, ener­ģi­ja un ap­ņē­mī­ba.

Sa­vu­kārt ru­dens ek­vi­nok­ci­ja ir sais­tī­ta ar ra­žu un re­zul­tā­tu. Sau­le šai mir­klī ie­iet Sva­ru zī­mē, un at­kal viss ir līdz­sva­rā, die­na un nakts vie­nā­da ga­ru­ma, ti­kai ak­cen­ti šo­reiz at­šķi­rī­gi no pa­va­sa­ra ek­vi­nok­ci­jas. Vis­la­bāk šo pe­ri­odu at­spo­gu­ļo tau­tas pa­ru­na – cā­ļus skai­ta ru­de­nī. Tas ir laiks, kad iz­vēr­tē sa­snieg­to un at­si­jā grau­dus no pe­la­vām.