Intervija ar Alfu Vanagu - Visas problēmas ir atrisināmas

Saruna ar Latvijā dzimušo, bet Anglijā uzaugušo ekonomistu, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra direktoru Alfu Vanagu.

– Nesen Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs kārtējo reizi paslavēja Latvijas valdību par padarīto krīzes pārvarēšanā. Kā mums vajadzētu šādas uzslavas uztvert?

– Nevajag klausīties tikai teiktajos vārdos, bet jāpadomā, kāpēc viņš to saka. Protams, Zviedrijas finanšu ministrs tā runās. Ja mēs skatāmies uz visu to budžeta konsolidāciju, kas vēl nav pabeigta, daudziem Eiropā var likties, ka padarīts neiespējamais. Bet, ja skatāmies uz visu, kas ir noticis, tad jāatzīst, ka Latvijā bija vislielākais IKP kritums Eiropā, otrs augstākais bezdarba līmenis aiz Spānijas un nezināms, bet noteikti liels emigrācijas apjoms. Vai tas tiešām ir kaut kas tāds, ko var apsveikt?

– Ne mazums cilvēku Latvijā to apsveic un skaļi priecājās. Valdis Dombrovskis katrā iespējamā vietā uzsver, ka esot izvedis valsti no krīzes. Viņš ir arī teicis, ka kļūdas esot novērstas un līdzīgas krīzes atkārtošanās esot novērsta. Vai piekrītat, ka krīzes celoņi ir novērsti un pēc pieciem, septiņiem gadiem atkal nekāpsim atpakaļ uz tā paša grābekļa?

– Šaubos, vai vēsture tik vienkārši atkārtosies. Tagad nopietni tiek runāts par fiskālās disciplīnas likumu. Taču, tāpat kā daudzas citas lietas, to ir ļoti grūti ieviest. Par šo likumu runā jau otro gadu, bet vēl nekas uz priekšu nevirzās. Pat, ja šis likums tiks pieņemts, tikpat labi cita valdība šo likumu var atcelt. Varētu fiskālās disciplīnas normas ielikt Satversmē, bet šaubos, vai tas notiks.

– Sabiedriskā doma pret fiskālo disciplīnu ir ļoti labvēlīga. Bet valdības parāds jau bija ļoti mazs. Krīzes dziļumu izraisīja milzīgais privāto parādu apjoms.

– Jā, bet budžeta politika noteikti veicināja kreditēšanās bumu. Valdības politika nekādi šo privāto parādu izaugsmi neiegrožoja. Jau 2006. gadā bija skaidrs, ka briest lielas ziepes. Valdība vienkārši negribēja redzēt, klausīties un darīt, līdz bija par vēlu. Un nevar izslēgt tādu iespēju, ka līdzīgas valdības kļūdas tiks atkārtotas nākotnē.

– Iedomāsimies, ka fiskālās disciplības likums ir pieņemts un valdība strikti pie tā turas. Bet vai kaut kas tiek darīts, lai neatkārtotos privātā patēriņa kreditēšanas pārmērības? Vai vispār tas ir vajadzīgs?

– Pagaidām šajā jomā nekas nav darīts. Tolaik, protams, kreditēšanas ierobežošana bija vajadzīga, taču nebija vēlmes to darīt. Arguments neko nedarīt bija – ja ierobežosim kreditēšanās iespējas šeit, cilvēki ies kreditēties citur. Tā ir tikai tāda pustaisnība. Galvenā problēma, kas mums šeit ir, tā varbūt nav kļūda, ir saistīta ar mūsu augstākās izglītības sistēmu. Tā līdz šim ir pilnīgi nereformēta. Tur valda milzīgs konservatīvisms. Katrai augstskolai ir milzu vara, un tā var apturēt jebkuras reformas. Piemēram, Latvijas Universitāte.

– Kāpēc jums un citu augstskolu mācībspēkiem ir tāda greizsirdība uz Latvijas Universitāti?

– Tāpēc, ka valdība dod viņiem milzīgas priekšrocības. Visa izglītības sistēma dod valsts augstskolām milzu priekšrocības.

– Tas, jūsuprāt, nav pareizi?

– Ja tiek ierobežotas iespējas nevalsts institūcijām pieteikties uz ES fondiem, tas kropļo visu sistēmu. Tagad šādu ierobežojumu vairs nav, bet tādi bija. Pieteikties uz ES strukturālajiem fondiem varēja tikai valsts augstskolas vai valsts pētniecības institūti.

– Atgriežoties pie ekonomikas. Vai valdībai šobrīd ir kaut kādi instrumenti stimulēt ekonomiku un vai tas vispār ir vajadzīgs?

– Ir grūti pateikt, vai ir vajadzīgs. Izskatās, ka IKP izaugsme ir atsākusies. Kaimiņos tas noticis vēl straujāk, un mūsu ekonomikas ir cieši saistītas. Varbūt vairs nav vajadzības stimulēt ekonomiku. Vienīgā iespēja ir stimulēt ar fiskālo politiku, un šobrīd tas nav nepieciešams. Vairāk vajag domāt par efektivitāti un produktivitāti. Par ilgtermiņa attīstību atsevišķās nozarēs.

– Ko šajā jomā var izdarīt valdība?

– Tāpat kā citās ES dalībvalstīs, mums ir nacionālo reformu programma. Tur ir dažādas politikas, kas veicina izglītību, uzņēmējdarbību un līdzīgas lietas. Ir instrumenti. Ir likumdošanas instrumenti, un var veidot nodokļu politiku, kas veicina nevis patēriņu, bet uzņēmējdarbības aktivitātes.

– Jūs pieskārāties nodokļu jautājumam. Daudzi eksperti norāda, ka darbaspēka nodokļi Latvijā ir nesamērīgi.

– Jā, tā ir.

– Vai šeit ir kādas manevra iespējas, ņemot vērā, ka darbaspēka nodoklis veido pašvaldību lielāko ieņēmumu daļu?

– Latvijā iekasēto nodokļu īpatsvars IKP ir viens no mazākajiem Eiropā. Tas nozīmē, ka ir iespējas nodokļus palielināt. Citās valstīs iekasē vairāk nodokļus, bet tur šie nodokļi ir loģiski. Var samazināt darbaspēka nodokļus un pacelt citus, gūstot dubultu labumu. Tas var veicināt gan nodarbinātību, gan iekasēt vairāk. Problēma ir – kā tikt no esošās nodokļu sistēmas uz kādu labāku sistēmu. No loģikas viedokļa tas ir iespējams, taču šis ceļš nav tik viegls.

– Nemitīgi tiek runāts par investīcijām. Savulaik bija ļoti lielas investīcijas banku sektorā, nekustamajos īpašumos, visu Latviju noklāja ar bēdīgi slavenajām «laimētavām», tagad uzradušās neskaitāmas ātro kredītu firmiņas. Vai ir kāda iespēja vērtēt un dalīt šīs investīcijas labākās un sliktākās un optimizēt to plūsmu?

– Kas attiecās uz laimētavām, tās varbūt varētu aplikt ar lielākiem nodokļiem, bet tad ir bažas, ka šī nozare varētu noiet ēnu ekonomikā. Kas attiecas uz ātrajām kredītiestādēm, tas ir signāls, ka dzīvojam nabadzīgā valstī. Tie, kas šajās iestādēs aizņemas, ir cilvēki, kuriem naudu vajag tūlīt un tagad. Tie ir kredīti, kuri ir atrodami visnabadzīgākajās pasaules valstīs. Lielbritānijā tādu kredītiestāžu nav. Kādreiz bija. Es reiz paskatījos – vietējā lombardā procentu likme ir 0,5% par dienu. Tā ir milzīga procentu likme. Kopumā ņemot, iejaukties investīcijās nevajag, izņemot atsevišķus gadījumus.

– Konsolidācija pārsvarā tika veikta uz iedzīvotāju rēķina, pazeminot viņu labklājību. Vai nebūtu bijis lietderīgi sadalīt šo atbildību arī uz banku sektoru, kā, piemēram, to izdarīja Ungārija, uzliekot papildu nodokli bankām?

– Nē, es nedomāju, ka bankas bija īpaši vainīgas. Bankas bija tikai instruments, kā viss notika. Bija valdība, Latvijas Banka un uzraugošā institūcija [Finanšu un kapitāla tirgus komisija], kur cilvēki saņēma ļoti smukas algas. Viņiem vajadzēja kaut kā iejaukties. Ja runājam par nodokļiem, vismaz tagad ir 10% nodoklis dividendēm un ienākumiem no noguldījumu procentiem. Daudzās valstīs visi ienākumi tiek aplikti ar vienādu nodokli. Neatkarīgi, vai tā ir darba alga vai ienākumi no dividendēm. Pirms dažiem gadiem no dividendēm nodokļos nebija vispār jāmaksā ne santīma. Tagad vismaz ir tie 10%, bet normāli būtu, ja nodoklis būtu tāds pats, kā saņemot algu. Šeit ir iespējas palielināt nodokļu bāzi, visus apliekot ar vienādām likmēm.

– Latvijā ekonomisko domu veido tieši banku sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri gan dēvējas par ekonomistiem. Vai šī banku ideoloģijas dominante nedeformē sabiedrības uztveri?

– Protams, lielajām bankām ir milzīga propagandas mašīna. Bet interesanti, ka es vienmēr esmu uzskatījis, ka [finanšu ministrs Andris] Vilks ir vienkārši bankas propagandists, bet viņš izrādījās labs finanšu ministrs un tagad runā labāk un taisnīgāk nekā tad runāja.

– Vai esošie izaugsmes tempi – 3,4% šogad, aptuveni tikpat nākamgad un 2017. gadā, sasniedzot 2007. gada līmeni, ļauj mums redzēt gaismu tuneļa galā, kas apturētu emigrācijas vilni?

– Ar to vajag sadzīvot. Tiem, kas paliks šeit, vajag izveidot labāku dzīvi. Tas nav vienkārši, bet nav neiespējami. Ilgtermiņā attīstīties straujāk nekā citiem ir diezgan grūti. Ja skatāmies uz visām ES valstīm un to labklājības līmeni, relatīvās pozīcijas ļoti reti mainās.

– Ir viens interesants izņēmums – Īrija.

– Jā, tas bija tas Īrijas brīnums, bet tagad nezinām, kas notiks tālāk. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados viņiem bija viens milzīgs neizmantots resurss – sievietes. Īrijā sieviešu nodarbinātības līmenis bija ļoti zems. Izglītojot un iesaistot sievietes darba tirgū, viņi panāca šo straujo izrāvienu. Tas ir galvenais pamats Īrijas brīnumam. Tagad šis resurss ir izsmelts un viņiem ir tāpat kā citur Eiropā. Toties neizmantoti cilvēku resursi ir Indijā un Ķīnā. Tur ir miljardi cilvēku, kas dzīvo laukos un ir pusnodarbināti. Viņiem ir milzīgas iespējas. Mums laukos tikpat kā neviens vairs nedzīvo.

– Vai pieļaujat, ka tuvāko desmit gadu laikā Latvijā varētu mainīties etniskais sastāvs? Vai trūkstošo darbaspēku ievedīsim no trešās pasaules?

– Tas ir ļoti jutīgs jautājums. Es dzīvoju Londonā 35 gadus. Ir aprēķināts, ka Londonā cilvēki runā 250 valodās.

– Rīgas ekonomiskais potenciāls nav īsti samērojams ar Londonu. Vai mums vispār ekonomikai varētu rasties šāds pieprasījums pēc trešās pasaules darbaspēka?

– Kāpēc gan ne?

– Vai mūsu klimats viņus neatbaidīs?

– Pie tā var ļoti ātri pierast. Daudz būtiskāka ir iedzīvotāju attieksme. Esmu runājis ar šeit dzīvojošiem izglītotiem melnādainajiem, un viņiem ir ļoti negatīva pieredze.

– Kādas jūs redzat Latvijas attīstības perspektīvas?

– Latvijā nav nekā tāda, kas ierobežotu attīstības iespējas. Nav nekā tāda, kas nebūtu principā atrisināms. Galvenais uzsvars jāliek uz izglītību. Viens veids, kā uzlabot izglītības kvalitāti, ir pieļaut īstu konkurenci izglītības lietās. Jaunajā izglītības likumā noteikts, ka augstskolās noteiktai daļai mācībspēku jābūt vieslektoriem. Bet tikai vieslektoriem. Sistēma ir tik neelastīga, ka nav iespējams piešķirt ārzemniekam pilna profesora statusu. Tikai viesprofesora. Tas nozīmē, viņi nāks uz sešiem mēnešiem un tad brauks projām. Būtu pavisam citādi, ja mums būtu profesori no Indijas vai Ķīnas un viņi te strādātu ilgstoši.

– Problēmas rada valodas likuma normas?

– Jā, to vajag mainīt. Dānijā, Zviedrijā universitātēs mācības notiek angļu valodā. Interesants piemērs ir Singapūra. Tur viņi izglītībā un biznesā lieto angļu valodu, bet dzimto valodu lieto mājās. Un Singapūra ir augsti attīstīta valsts.

– Jā, bet tur ilgus gadus bija autoritārais režīms, varbūt arī mums vajag autoritāru vadītāju, kuru vienmēr ievēlē?

– Man ļoti nepatīk autoritāri režīmi. Labāk būtu, ja varētu importēt kādas ierēdņu struktūras, teiksim, no Singapūras vai Honkongas, kur ir efektīvs un lēmumus pieņemt spējīgs menedžments. Un spējīgs pieņemtos lēmumus izpildīt.

– Vai pie mums nevar atrast šādus spējīgus menedžerus? Vai Lembergs neder?

– Jā, viņš ir viens no populārākajiem politiķiem. Biju pirms dažām nedēļām Ventspilī, ne pirmo reizi, un var redzēt, ka Ventspils ir sakārtota pilsēta.