11.dec 2019
Kā jau daudziem šajos tumšajos rudens vakaros, arī mani pavilka uz filozofēšanu. Daudzi gudri onkuļi un tantes apgalvo, ka dvēsele cilvēkam tomēr ir. To neviens nav redzējis, bet, kas ir interesanti, tai var pieskarties. Taisnību sakot tikai tā – ar pirkstu galiņiem un īsu brīdi, bet tomēr... Dvēselei nav formas, un tai nav vārda, bet tā spēj just. Reizēm tā klusē, saraujas kamoliņā un snauž, retumis tā izlaužas ārā un tad ar to jau var aprunāties. Bet, ja reiz tā ir ar kaut ko pārpilna, tad var būt tāds efekts kā pie plūdu pārrauta dambja. Un tādos brīžos, kad tu staigā pa šāda dambja malu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai nenotiktu nelabojamais.