Sociālie tīkli kūp, bet uz ielām - klusums; cik pamatots ir satraukums par agresiju sabiedrībā?

Pēdējās nedēļās gan Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, gan premjerministre Evika Siliņa (JV) runā par pieaugošu agresiju sabiedrībā. Sociālie mediji kūp, sabiedriskās diskusijas pārvēršas par cīņas ringiem, bet uz ielām - pamatā klusums. Kur tad īsti vārās šī dusmu putra – cilvēku galvās vai sabiedrībā?

Antropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks un klīniskais psihologs, sertificēta mediatore, “Training Lab” komunikācijas un konfliktu vadības trenere Ginta Gaumala podkāsta “Kas tas vispār bija?!” epizodē piekrīt: dusmas ir īstas, bet stāsts par agresiju ir sarežģītāks, nekā šķiet.

Raugoties uz dažādiem datiem, kas raksturo agresīvu un vardarbīgu uzvedību, redzams, ka situācija dažādās sabiedrībās ir atšķirīga. Latviešu sabiedrību var raksturot kā tādu, kur vardarbība tiek diezgan labi tolerēta, atzīst Sedlenieks. Viņš akcentē, ka arī diskusiju kultūra un populārie naratīvi veicina sāncensīgu, reizēm vardarbīgu saskarsmi. Savukārt gadījumā ar suņu nošaušanu sabiedrībai vairāk nepatika nevis pati agresija, bet veids, kā tā tika izpausta. Viņaprāt, tas parāda, ka sabiedrībā nepieņemama nav vardarbība kā tāda, bet gan vardarbība pret kādu konkrētu - jo “mežā mežacūkas var šaut”. Turklāt arī pašas sabiedrības reakciju uz notikušo nevarētu vērtēt kā īpaši miermīlīgu.

Gaumala skaidro, ka dusmas no cilvēka psihes viedokļa ir normāla emocija, kas signalizē, ka kaut kas apkārtējā vidē vai domās nav kārtībā. Viņa uzsver, ka dusmas vienmēr ir īstas un tām var būt pamatots vai nepamatots iemesls. “Ja cilvēks dusmu uzplūdā var saskaitīt līdz desmit, tas ir pirmais solis, lai dusmas nepāraugtu agresijā,” norāda eksperte, uzsverot, ka dusmas ir aktivējoša emocija, kas var radīt vēlmi rīkoties agresīvi. Savukārt vardarbība rodas tad, kad persona izjūt dusmas un impulsu izpaust agresiju - un attiecīgi rīkojas. “Tā ir rīcība, kad grib tikt vaļā no savām emocijām un, iespējams, vēl kādam parādīt, ka viņam nav taisnība,” pauž speciāliste.

“Neviens cilvēks nepiedzimst ļauns. Sākumā nav ļaunuma,” uzsver psihoterapeite. Bērns iemācās to, ko redz apkārtējā vidē - ģimenē, bērnudārzā, skolā. Tas, kā pieaugušie risina konfliktus, lielā mērā nosaka, kāds bērns izaug un kā risina attiecības nākotnē. “Ir divi ceļi - ja tēvs sita māti, tad vienā gadījumā bērns var uzskatīt, ka tas ir ok, vai otrā - nolemj nekad dzīvē to nepieļaut,” skaidro Gaumala.

Kontekstā ar sabiedrībā esošajiem strīdiem par Stambulas konvenciju Sedlenieks uzsver, ka objektīvi fakti ir jānošķir no sajūtām, kas izriet no iemācītām normām. Apgūt un mainīt normas ir grūti, tomēr ne neiespējami. “Stambulas konvencijas pamatā ir ideja, ka vardarbība pret sievietēm neizriet no vīriešu hormoniem, ģenētiskā materiāla, instinktiem, bet no sociāli apgūtām normām. Varbūt sievietes kopā ar vīriešiem izveidojušas šādu modeli, kur sievietes biežāk dabū pa ādu un vīrieši biežāk ir tie, kas to dara,” sacīja antropologs.

Gaumala vaicā: “Cik labi jūtamies, kad mūs iespiež stūrī un saka, ka jāmaina domas?” Nevienam nepatīk, kad kāds nāk un mēģina pārliecināt. Cilvēka psihē “iestrādāts pretpārliecināšanas radars” - cilvēks nemitīgi skenē notiekošo, vai kāds nevēlas viņu kritizēt, jo tas rada apdraudējuma sajūtu. Konfliktu vadības prakse paredz prasmi ieklausīties pretējā pusē, to sadzirdēt un kopīgi vienoties par to, kas der abām pusēm. “Pārliecināt otru ir diezgan slidens ceļš, jo otrs pie zināma spēka pielikšanas var piekrist, bet tikai līdz brīdim,” skaidro Gaumala, uzsverot, ka šajā gadījumā otra puse pie pirmās izdevības izstāsies, jo neviens negrib būt piespiests. “Tas, ko tagad izdarīja Zaļo un zemnieku savienība? Pie pirmās iespējas izstājās,” ironizē Sedlenieks.

Antropologs akcentē, ka mūsdienās ir pieņemts oponentu necienīt un neuzskatīt par cilvēku, ko vērts uzklausīt. “Ir pieņemts uzskatīt, ka oponents ir jāpamāca, un tas izriet no mūsu komunikatīvās vides, kur arvien mazāk vietas paliek argumentētai, apsvērumos un loģikā balstītai spriešanai, priekšplānā izvirzoties emocionālai saskarsmei,” pauda eksperts.

Kāpēc tālāk par dusmīgiem komentāriem Latvijā sabiedrība īsti tālāk netiek? Kur ir daudzskaitlīgi protesti, ja ir tik daudz tēmu, kas izpelnās milzīgas kritikas viļņus interneta plašumos? “Tā ir iemācīta prasme. Kad aizejam uz protesta akcijām, reizēm jūtamies neērti. Tas iet komplektā ar citām lietām - vai iesaistāmies politiskās diskusijās?” teica eksperts.

Cilvēka agresija var būt balstīta dažādos apstākļos. Bieži vien tiek runāts par “resursu stāvokli” - persona, kas ir izgulējusies un paēdusi, ir emocionālā līdzsvarā, daudz retāk “aiziet pa gaisu”, jo tās ķermenis saka, ka tam pietiek resursu tikt ar visu galā. Tomēr, ja cilvēks subjektīvi jūtas nelaimīgs, neizgulējies, nevesels vai ir kādas citas sliktas sajūtas, tad tas var noārdīt personas resursu, kā rezultātā “besī ārā viss”. Ja cilvēks neprot šo impulsu novadīt, tad rodas agresīvas atbildes reakcijas, skaidro Gaumala.

Sarežģītie ģeopolitiskie apstākļi, informācijas apjoma pieaugums rada nenormālu trauksmi. Iespējams, vēl nekad iepriekš vēsturē cilvēki nav tik daudz analizējuši, kā viņi jūtas, domājuši, kā var būt kontaktā ar sevi, kā meklēt mieru, norāda psihoterapeite. Tā ir tendence, kur cilvēks atzīst, ka esošie izaicinājumi pasaulē padara viņu traku, un viņš apzināti veic dažādas darbības, lai kļūtu vieglāk - tiek ieviests lēnais laiks, digitālais detokss, retrīti, dzīves bremzēšana. Par šo vēl pirms gadiem desmit netika runāts. “Mēs ejam atpakaļ uz to, kas ļauj nodibināt kontaktu ar sevi, nevis skriet pakaļ dzīvei.”

Sedlenieks skaidro, ka, neskatoties uz to, ka laiki mainās un nāk dažādas briesmas, kultūra darbojas kā buferējošs mehānisms, saturot cilvēkus rāmjos. Pēdējo gadu krīžu dēļ sabiedrībā būtiski nekas nav mainījies, ir bijušas viļņošanās, taču viss palicis apmēram tā, kā bija. “Joprojām čīkstam par valdību, mums nepatīk politiķi, nekas radikāli nemainās,” norādīja Sedlenieks.

Savukārt sociālo mediju algoritmu uzdevums ir panākt, ka cilvēki arvien vairāk laika pavada sociālajos medijos. Pastāv virkne psiholoģisku mehānismu, kā to izdarīt, tostarp emocijas un dusmas. “Būtu jāuztraucas par to, ko ar cilvēkiem dara aparāts, kas dienu no dienas daudzas stundas dienā veicina agresīvu, uzbrūkošu, aizvainojošu komunikāciju,” akcentēja Sedlenieks.

Gaumala skaidroja, ka cilvēku uzvedība sociālajos medijos un reakcijas uz saturu, tostarp negatīviem komentāriem, var būt dažādas. Piemēram, negatīvi komentāri daļai cilvēku var nozīmēt apziņu “esmu relevants, es esmu”.

Sociālos medijus cilvēki izmanto arī, lai izkautos. “Cilvēki tur jūtas diezgan droši, jo neviens nevar iesist atpakaļ,” piebilda psihoterapeite. Vēl daļa cilvēku sociālos medijus izmanto apzinātai dusmu ģenerēšanai, publicējot viedokļus, jau sākotnēji labi apzinoties, ka tie izraisīs dusmas un viedokļu polemiku. Angļu valodā tam ir jēdziens “rage bite”.

“Mūsu smadzenes tic tam, ko tās dzird,” saka Gaumala, norādot uz tendenci smadzenēm meklēt pierādījumus tam, ko cilvēks saka. Tie, kas gribēs sajusties komfortā un neiet kauties, var neiet kauties. Ir daudz veidu, kā rīkoties, lai sabiedrībā sišana nesāktos. Viņa uzsver, ka lieti noder fiziskas aktivitātes, un arvien populārāks kļūst, piemēram, bokss, kur cilvēks izvada dusmas. Tomēr, ja ir grūti tikt galā paša spēkiem, jāmeklē speciālistu palīdzība.