Pēteris Skudra: vārtsargi var būt labi treneri

KHL komanda Ņižņijnovgorodas “Torpedo” jau ne pirmo gadu tiek efektīvi turēta Pētera Skudras rokās. Viņš ir emocionāls, prasīgs un gudrs treneris. 2014. gadā intervijā aizrunājāmies par šo tēmu – kādi spēlētāji vispār var kļūt par treneriem?

Īpaši maz dzirdēts par vārtsargiem, kuri kļuvuši par galvenajiem treneriem. Pēteris ir diezgan liels izņēmums, kas viņam pašam šķiet dīvaini.

“Mums kaut kā ie­gā­jies tāds ste­reo­tips, ka bi­ju­šais uz­bru­cējs la­bāk tre­nē uz­bru­cē­jus, aiz­sargs - aiz­sar­gus, bet vārt­sargs pa­liek pie vārt­sar­giem. Man tas šķiet tik ie­ro­be­žo­ti un ne­pa­rei­zi! Ma­nu­prāt, bū­tu jā­kon­cen­trē­jas uz pa­vi­sam ci­tām īpa­šī­bām - to, cik la­bi tu sa­pro­ti ho­ke­ju, kā pro­ti sa­vas ide­jas no­gā­dāt spē­lē­tā­jiem. Var būt iz­cils spē­lē­tājs, ta­ču no­dot šīs ie­ma­ņas tā­lāk ci­tiem ne­sa­nāk - jo vien­kār­ši nav dots. Ta­jā pa­šā lai­kā ska­tos, teik­sim, uz Pits­bur­gu un re­dzu [De­nu] Bil­zmu, kurš sa­vas kar­je­ras lai­kā ne­kad ne­bi­ja pir­mo di­vu mai­ņu spē­lē­tājs. Gudrs, ta­ču tre­šās ce­tur­tās mai­ņas ka­pā­tājs. Bet vi­ņam viss iz­do­das lie­lis­ki. Ma­nu­prāt, tie­ši šā­di ot­rā plā­na spē­lē­tā­ji vis­bie­žāk kļūst par la­biem tre­ne­riem. Ja par vārt­sar­giem - starp ci­tu, arī Ke­vins Kon­stan­tins tāds bi­ja. Ma­nu­prāt, ja tu 20 ga­dus spē­lē pro­fe­si­onā­lā lī­me­nī ar se­ju pret lau­ku­mu, tev 60 mi­nū­tes acu priekš­ā ir vis­a ko­pē­jā bil­de - kā­das nav ne­vie­nam uz­bru­cē­jam vai aiz­sar­gam -, un pēc tam ne­sa­pro­ti ho­ke­ju - nu, tad tu vien­kār­ši esi dumjš cil­vēks. Tad ta­va at­ra­ša­nās ho­ke­jā ir bi­ju­si kļū­da un tu ta­jos vār­tos esi bi­jis mē­be­le. Nav pat jā­būt īpa­ši gud­ram, lai pēc 20 ga­diem ar se­ju lau­ku­mā ne­kļū­tu par la­bu tak­ti­ķi. Ke­vins Kon­stan­tins bi­ja tas, kurš man mā­cī­ja: tev ir jā­va­da spē­le, es no so­li­ņa ne­va­ru kliegt, ma­ni ne­dzir­dēs, bet te­vi vār­tos ir jā­dzird - sa­vā zo­nā, jau vi­dus­zo­nā. Viņš bi­ja tas tre­ne­ris, kurš man uz lau­ku­ma li­ka ru­nāt - tik ska­ļi, lai viņš uz so­li­ņa to dzir­dē­tu.”

Pēteris sarunā izteicās arī par rakstura īpašībām, kādām viņaprāt ir jāpiemīt cilvēkam, kurš uzkāpis galvenā trenera postenī.

“Man šķiet, ka pro­fe­si­onā­la­jā spor­tā vā­ja rak­stu­ra cil­vē­kiem nav vie­tas. No tā­diem ne­kas ne­var sa­nākt. Ir va­ja­dzīgs dzelzs rak­sturs, jo pro­fe­si­onā­la­jā spor­tā ne­kad ne­būs vien­mē­rī­bas un sta­bi­li­tā­tes. Ir augš­ā uz viļ­ņa vai le­jā bed­rē, un tad va­jag rak­stu­ru. Brī­žos, kad esi augš­ā - lai tev ne­aiz­brauc jumts, bet kad le­jā - lai ne­sāk­tu šau­bī­ties un ne­kris­tu de­pre­si­jā... Jā­spēj tu­rēt sa­va lī­ni­ja. Mēs no ma­las to ļo­ti la­bi re­dzam. Ir si­tu­āci­jas, kad kā­dam spē­lē­tā­jam aiziet spē­le - trīs, četr­as, pie­cas spē­les viss iz­do­das, ri­pas krīt vār­tos. Tad re­dzi, kā viņš mai­nās - tre­ni­ņā ķi­ve­rī­te uz pa­kau­ša, smaids pa vi­su se­ju. Tad jā­laiž viņš zem­ē. Vai pre­tē­ji - spē­le ne­iet, tas pats spē­lē­tājs pie­cas se­šas spē­les pēc kār­tas ne­ko ne­var ie­mest, un tad nu viņš skrien, ka­pā, prak­tis­ki vi­su die­nu pa­va­da ģēr­btu­vē. Tad jā­no­mie­ri­na, jā­ie­dro­ši­na. Bai­gi sva­rī­gi, lai spē­lē­tājs pats spē­tu pie­re­gu­lēt šo ba­lan­su un ne­kris­tu ga­lē­jī­bās.”