arrow_downwardViedoklis

Tas tiešām ir tiešs jautājums, jo šķiet, ka tiešām +30 grādos ir iespējams tikai eksistēt. Un, kamēr Latvijā oficiālas siestas mums nav ieviestas, esam spiesti pārvarēt sevi un meklēt maģiskos veidus, kā saglabāt veselo sparātu, kad šķiet, ka "smadzenes kūp". Burtiski.

Jāņi jau tepat aiz stūra. Un šie svētki nav iedomājami bez garda siera, alus, un, protams, šašlika! Manuprāt, cik cilvēku, tik daudz un dažādu šašlika marinādes recepšu.

Lai gan šogad mūs vasara īsti nelutina (taču ticu un ceru, ka viss vēl priekšā), piekritīsiet, ka mēs tomēr cenšamies dzīvot tā vasarīgi - bikses nomainām pret šortiem un karstos dzērienus pret aukstajiem.

Jūnijs man vienmēr asociējies ar visnestabilāko vasaras mēnesi. Pērn gan tas uzreiz "iemeta" absolūtā vasarā, bet šogad jau ar pirmajām dienām tas atkal ir vecais, pazīstamais jūnijs.

Es neesmu tipiska saldummīle, kurai bieži vien kārojas kaut kas salds. Man labāk pie sirds iet dažādi sāļi našķi. Tomēr, kā jau visiem, reizēm arī man gribās kaut ko saldu.

Teju neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa ir pastaigas. Ne jau uz darbu vai uz veikalu, bet apzināta staigāšana (vēlams tuvāk dabai) aptuveni stundas garumā. Es ticu pastaigu "maģiskajam spēkam" un vēlos, lai notici arī Tu.

Pamazām piemājas dārzos sāk rosīties cilvēki un ķerties pie pirmajiem darbiem, lai vasarā dārzs plauktu un ziedētu. Gribas teikt, ka esmu, ja ne uzaugusi dārzā, tad noteikti pie dārza. Ar vienu bet...

Jauniem ieradumiem ir liels spēks! Vai ne? Pēdējā laikā es atkal esmu pārliecinājusies par šī apgalvojuma patiesību.

Ne reizi vien ir dzirdēts, ka nātres sauc par pavasara "brīnumaugu". Tās ir ne tikai viens no pirmajiem pavasarīgajiem zaļumiem, bet īsta dažādu mūsu veselībai nepieciešamo vielu krātuve.

Arī es agrāk runas par pilnmēnešiem uztvēru kā tādas "pļāpas" - kāda tur ietekme? Bet paliekot vecākai, sāku saskatīt sakarības.

Jāņos - siers, vainags, alus. Ziemassvētkos - eglīte, dāvanas, Ziemassvētku vecītis. Lieldienām - OLAS!

Viens no pavasari raksturojošiem elementiem, ja tā var teikt, ir bērzu sula. Pat tie, kuriem šis dabas eliksīrs negaršo, noteikti ir redzējuši pie kokiem piesietus maisus vai noliktas burkas, kannas, kurās tecina sulu, nu vai vismaz tirgū gājuši garām pudelēm ar uzrakstu "Bērzu sula".

Tieši šāds vēstījums pievienots video izaicinājumam soctīklos, kurā cilvēki ar "aizkaitinātām" sejas izteiksmēm braši soļo dažādās vietās un laika apstākļos.

Pagājušajā svētdiena iezīmējās ar patīkamu notikumu - sākās astronomiskais pavasaris. Bet par šīs svētdienas galveno notikumu, vismaz es, nespēju priecāties. Atkal būs nepieciešams pagriezt pulksteni!

Kafija ir daudzu jo daudzu cilvēku dienas neatņemama sastāvdaļa. Iespējams, kādu tā uzmundrina no rītiem, kad acis pašas negrib vērties vaļā (vai vismaz rada mundruma ilūziju), iespējams, kāds vāra kafiju, lai tikai sajustu tās aromātu, vai kādam tā ir kļuvusi par dienas skaistāko un gardāko rituālu. Es dievinu kafiju ar pienu. Pēc garšas, pēc krāsas, kā rituālu un mundruma dzērienu.

Vispirms tie bija banāni - pankūkās, kēksiņos un mājas saldējumā, bet tad sagribējās ko līdzīgu šokolādes kūkai "bez sirdsapziņas pārmetumiem" - un desertu dzīvē ienāca dateles.

Trešdien, 2. martā, sākas gavēnis. Tas nozīmē to, ka straujiem soļie tuvojas Lieldienas. Bet, kas tad īsti ir Lielais gavēnis?

Zinu, ka ar vārdu salikumiem "lielākais atklājums", "neparasts gardums" noteikti vismaz daļu esmu ieintriģējusi, lai atvērtu rakstu un izlasītu, par kādu tad brīnumu ir runa. Atvainojos jau iepriekš, jo, iespējams, ka daļai nāksies vilties.

Pagājušajā nedēļas nogalē, dodoties pastaigā pa mežu, pārsteidza sajūta, ka pavasaris ir tepat. Jau pamazām laužas pa ziemas sētas durvīm iekšā.

Svētku nevar būt par daudz, vai ne? Jau pavisam drīz, pirmdien, visā pasaulē atzīmēs Valentīna dienu. Lai arī man patīk svētki, par šiem man ir dalītas jūtas.

Šī ziema laikapstākļu ziņā nu tiešām ir pārsteigumiem bagāta - gan skaistiem, sniegbaltiem un gluži vai pasakainiem (ja iedomājamies, piemēram, skatus ar apsingušajiem kokiem mežos), gan ne tik skaistiem skatiem, kad vienā dienā pēkšņi viss sāk kust un baltā pasaka pārvēršas par plūdu draudiem un slideniem ceļiem, pa kuriem pārvietoties ir īsts pārbaudījums.

Kovida pandēmija iemācīja to, ka pat pašas pierastākās lietas pēkšņi var nebūt tik pašsaprotamas. Taču ar radošu pieeju iespējams savu dzīvi padarīt interesantāku, pat nekur neejot.