arrow_downwardVoldemārs Hermanis / Viedokļi

Portālā Delfi krievu valodā izlasīju Jeļenas Sļusarevas pārdomas par mierīgo civilistu noskaņām Donbasā, kas daudzu uztverē ir tipisks Ukrainas krievu reģions. Autore lielā mērā balstās uz savām sarunām vēl pirms karadarbības izvērsuma, viņa to dēvē par savu dzimto pusi. Žurnāliste neslēpj, ka tur tā dēvētie banderovieši no Rietumukrainas arī agrāk nav bijuši īpaši mīlēti.

Jo tuvāk 18. februāris – referenduma diena par jaunu statusu krievu valodai Latvijā –, jo vairāk vainas meklējumu, kāpēc tiktāl nonākts. Visbiežāk minēta neveiksmīgā integrācijas politika neatkarības gadu garumā. Taču paliek jautājums: vai visi vēlas nonākt arī pie kādas kopīgas valodas? Un galvenais: caur dialogu vai ultimātiem?

Apceres par personības lomu vēsturē ir tikpat mūžsenas kā cilvēku sabiedrība un pati civilizācija. Lai paceltu valsti, nāciju, tās kopības garu, vajadzīgs vēl kaut kas. Vieni teiks – vadonis, politiskais perpetuum mobile, varbūt stiprā roka. Otri pārcilās variantus, kuros vairākums nav nedz manipulējams, nedz savstarpēji sarīdīts.

Savulaik Rietumiem lielākās galvassāpes sagādāja Serbijas satraps Slobodans Miloševičs. Šajā kontinentā palicis tikai viens viņa sekotājs. Citiem viņš – "Eiropas Fidels Kastro", citiem – mūsu pašu Ulmaņkārļa spoguļattēls. Runa ir par Aleksandru Lukašenko. Par patvaldnieku, kurš pērn 19. decembrī vēlreiz pārvēlēts Baltkrievijas prezidenta amatā. Kas tālāk?

Kādurīt manā pastkastītē kopā ar ierasto rīta avīzi ne pasūtīts, ne gaidīts iespraucies vēl kāds drukas darbs. Šajā reizē runa nav par uzmācīgo komercreklāmu vai kārtējo pakalpojumu piedāvājumu.

Amerikāņu žurnālists Deivids Remniks šādu jautājumu (Can Russia Change, Foreign Affairs) izvirzīja jau 1997. gadā. Tolaik Krievijas vadlīnijas noteica prezidents Jeļcins, premjerministrs Černomirdins un "privatizācijas cars" Čubaiss. Šis sakramentālais vaicājums no jauna kļuvis aktuāls, atbildi gaidot vispirms no tandēma "Putins–Medvedevs".