Savulaik Rietumiem lielākās galvassāpes sagādāja Serbijas satraps Slobodans Miloševičs. Šajā kontinentā palicis tikai viens viņa sekotājs. Citiem viņš – "Eiropas Fidels Kastro", citiem – mūsu pašu Ulmaņkārļa spoguļattēls. Runa ir par Aleksandru Lukašenko. Par patvaldnieku, kurš pērn 19. decembrī vēlreiz pārvēlēts Baltkrievijas prezidenta amatā. Kas tālāk?
Ja saglabājas vecā inerce, mūsu kaimiņvalstī nostiprinās režīms pēc Lukašenko piegrieztnes, uz ko daudzas Eiropas valstis vienkārši piever acis. Tomēr šoreiz varētu būt arī citādi.
Šī valsts (10 miljoni iedzīvotāju) atrodas robežpozīcijā starp autoritāri iesīkstējušiem postpadomju Austrumiem un liberālās demokrātijas Rietumiem. Un tā nav tikai ģeogrāfija. Pārāk ātri bijām noticējuši, ka, 2008. gadā atbrīvojot pēdējos politieslodzītos, mainījusies arī Eiropas pēdējā diktatora daba. Vēl novembrī Vācijas un Polijas ārlietu ministri bija ieradušies Minskā, lai runātu par Baltkrievijas caurrāvienu uz Eiropu jau plašākā koridorā, ieskaitot 3 miljardu eiro palīdzību kā ES Austrumu partnerības valstij, padziļinot politiskās attiecības, solot lielāku robežu atvērtību utt., u.tml.
Tikai ar nosacījumu, ka prezidenta vēlēšanas tiks aizvadītas atklātā un godīgā cīņā. Pēc EDSO novērotāju atzinuma, "tās joprojām neatbilst [neatbilda] šīs organizācijas standartiem".
Šoreiz gan šķiet, ka Eiropa mazāk centrējas uz jautājumu, bija vai nebija tās likumīgas. Vēl vairāk tā satraukta par vardarbības ekscesiem pēcvēlēšanu naktī, par opozīcijas aizstāvju izdzenāšanu un masveida arestiem.
Tiem, kas dedzīgi piebalso kārtības uzturētāju paštaisnībai, vērts savā atmiņā paturēt dažas aizdomīgas sakritības. Lukašenko jau balsošanas priekšvakarā bija devis mājienus, ka "pēc velēšanām nodarbosies ar opozīcijas līderiem"(Global Post). "Nodarbojās" arī – ne sliktāk kā pēc 2006. gada vēlēšanām. Toreiz drošībnieki nežēlīgi izrēķinājās un iemeta cietumā Aleksandru Kozuļinu. Šoreiz smagi tika piekauts Vladimirs Ņekļajevs. Abi prezidenta kandidāti, abi drosmīgi, godīgi un, iespējams, arī perspektīvi politiķi. Izsist no tālākas spēles potenciālus sāncenšus ir tirānu taktika, kuras nolūks iebiedēt sabiedrību un atsaldēt jebkādu brīvdomības garu.
Pēc Baltkrievijas likumiem, par masu nekārtību izraisīšanu var piespriest cietumsodu no 5 līdz 15 gadiem. Kurš pateiks – taisnīgi vai netaisnīgi tieši tāds likumpants piemērots? Vēl ciniskāk izskan pieļāvums, ka tagad Lukašenko var sākt kaulēšanos ar Rietumiem, kā politiskos ķīlniekus izmantojot tādu skaitu aizturēto opozicionāru.
"Eiropa ir naiva, cerot uz situācijas maiņu Baltkrievijā caur dialogu ar Aleksandru Lukašenko," šajās dienās sacījis Staņislavs Šuškevičs. Kad bijušais baltkrievu valstsvīrs viesojās Rīgā pāris mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām, viņš ar piesardzīgu cerību runāja par prasīgākiem novērotājiem (t.sk., no Krievijas) un šā procesa lielāku caurskatāmību. Viņa verdikts post factum ir gana skarbs, gana adekvāts: opozīcijas pārstāvji izraisīja prezidenta dusmas ar to vien, ka nenoklusēja par daudzajām iespējām falsificēt nodoto biļetenu skaitu. Tātad valstī, kura it kā vēlas iekļauties eiropeiskās sadarbības telpā, aizvien vēl valda feodāliska patvaļa no augšas līdz pat varas zemākajām struktūrām. EDSO misijas slēgšana Minskā aizvadītā gada pašā nogalē ir vēl viens režīma solis šajā virzienā.
Kā uz visu to reaģēs Eiropas Savienība, profesionālie cilvēktiesību sargi, starptautiskās organizācijas? Pirmām kārtām valdības un parlamentārieši, kuri citkārt tik augstu pacēluši Tibetas, Čečenijas un citu mazo tautu aizstāvības karogu. Latvijas Saeima pagaidām to vien spējusi kā nominstināties. Toties četru citu valstu (Vācijas, Zviedrijas, Čehijas un Polijas) ārlietu ministri publicējuši rakstu avīzē New York Times. Ar pamatdomu, ka vairs nav iespējams noklusēt problēmas, kādas gulstas pār ES un Lukašenko līdzšinējām attiecībām. De facto, no vienas puses, durvis jau aizcirstas. Vēl priekšā visu Eiropas Savienības valstu ministru apspriede (varbūt pat ārkārtēja), lai formulētu pretreakciju, no otras puses. Savu skaidru pozīciju pret jaunu politieslodzīto rekrutēšanu Baltkrievijā portālā EUObserver paudis Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts. Paliek jautājums, cik nopietnas sviras ir Rietumu demokrātu un Eiropas kluba–27 rīcībā. Tā, lai sodītu šajā atkritienā patiesi vainīgos un nenovestu jaunā izolācijā baltkrievu studentus, neatkarīgo mediju pārstāvjus, pilsoniskās sabiedrības aizmetņus.
Ticamākais, ka prezidents Lukašenko ar visu savu svītu atkal nokļūs melnajā sarakstā. Nebrauks ne uz Viļņu, kur jau bijis 2009. gadā, ne uz Budapeštu, kur šogad plānots ES samits ar postpadomju valstu vadītājiem. Viņa flirts ar domu par caurlaidi uz skaistumkonkursu Briselē noslēdzies. Politikas eksperti gan ir samērā vienisprātis, ka šī nenoliedzami harismātiskā līdera manevrēšanas, vairāksolīšanas un manipulācijas spējas ir apbrīnojamas. Lai panāktu izdevīgākus energoresursu tarifus no Krievijas, tika izmantota eventuālā tuvināšanās Rietumiem. Tagad tādam pretsvaram vēl intensīvāk nāktos izkopt t.s. Austrumu azimutu – Irāna, Ķīna, Venecuēla.
Domājams gan, ka katrai lavierēšanai, tāpat kā sēdēšanai uz vairākiem krēsliem, ir savi limiti.
Pretsoļi demokrātisko tiesību patvaļīgajam traktējumam mūsdienu Baltkrievijā tiek apsvērti visdažādākie. Piemēram, kāpinot palīdzību Eiropas Humanitārajai universitātei Viļņā, kur mācās trimdā nonākušie baltkrievu jaunieši. Rekomendēts arī vērst sankcijas pret Baltkrievijas ieroču ražošanas firmām, ienākumi no kurām lielākoties aiziet pašmāju nomenklatūras nodrošinājumam.
Nesteigsimies ar apbrīnu, ka mūsu kaimiņvalstī krāsainā revolūcija piebeigta iedīglī, jo citādi sekotu grūti prognozējams turpinājums. Tā ir stabilitāte un lietu kārtība, kas pirkta par augstu, 21. gadsimtam nepiedienīgu maksu. Baltkrievijā triumfējis tas, ko varam dēvēt par vienvadonības kultu un valsts terorismu, nevis reprezentatīvu demokrātiju.
Atbildība un tālāka izšķiršanās tagad visnotaļ Eiropas ziņā. Uz Ameriku nav daudz ko paļauties: neraugoties uz valsts sekretāres H. Klintones kundzes sākotnēji aso reakciju un retoriku, ilgtermiņā šī lielvalsts ne pārāk noskaņota ievilkt sevi papildsaistībās pret postpadomju valstīm. Atskaitot eiroatlantiskos partnerus, proti, Baltijas valstis. Tā sakot, pietiek mums rūpju citos planētas nostūros. Vismaz tādā virzienā pašreizējo administrāciju bīda republikāņiem pietuvinātās konservatīvo aprindas.
Baltkrievija pelnījusi būt nevis atstumta radiniece, bet pilntiesīga Eiropas partnervalsts. Tikai tādā gadījumā "Lukašenko ceturtajam" (par prezidentu – ceturto reizi) nāktos atmest arakčejevisko principu: "Kā gribu, tā daru.