Portālā Delfi krievu valodā izlasīju Jeļenas Sļusarevas pārdomas par mierīgo civilistu noskaņām Donbasā, kas daudzu uztverē ir tipisks Ukrainas krievu reģions. Autore lielā mērā balstās uz savām sarunām vēl pirms karadarbības izvērsuma, viņa to dēvē par savu dzimto pusi. Žurnāliste neslēpj, ka tur tā dēvētie banderovieši no Rietumukrainas arī agrāk nav bijuši īpaši mīlēti.
Mierīgam notikumu izklāstam sekoja Krievijas TV impēriskās sejas Vladimira Solovjova garā ieturētas atskaņas. Autores sacerējums «ož pēc atmiņām par Novodvorsku». Tas patapināts no kāda ukraiņu saita, klāt pielipinot Latviju (ne 16. martā, ne 9. maijā te viens uz otru nešaujam). Tāda Sļusarevas «pielīšana latviešiem» acīmredzot jāsaprot kā pietuvinājums skatpunktam, no kura kopējo situāciju Ukrainā vērtē Latvijas ārlietu dienests, valsts un ES amatpersonas, baltiešu un poļu lielumlielais vairākums.
Sanāk, ka krievu lasītājam, skatītājam un vērotājam pazemojoši akceptēt to, kas tūkstoškārt jau apsmaidīts un nopulgots Krievijas propagandas kanālos. J. Sļusarevas rakstā Kā Janukovičs apvieno Ukrainu tādi «klupieni» urrāpatriotu acīs ir mazākais divi. Pirmais: līdz pērnā gada vasarai Donbasā nebija jautājuma par nacionalitāti un to nekad neapsprieda. Otrs: ja ne «brālīgā palīdzība» krievu tanku izskatā, ukraiņi valsts rietumos un austrumos atrastu kopīgu valodu bez viena šāviena. Protams, tādā ietvarā nekādi neiekļaujas jēdzieni «klasisks pilsoņu karš», ««Kijevas huntas» noziedzības» un tamlīdzīgi. Autorei noteikti bijis kāds pasūtījums.
Tik diametrāli atšķirīgas interpretācijas parāda, cik dziļa Latvijas sabiedrībā ir vēl kāda plaisa. Liekas, ka disharmonijai pietika ar vēsturi, ar valodu, ar pilsoņu un nepilsoņu pasēm. Nekā nebija! Mums diendienā nākas skaidroties un strīdēties arī par Ukrainu. Ciktāl respektējam Eiropas Savienības kopkritērijus, ciktāl samierināmies ar faktu, ka daļa mūsu sabiedrības ērti iekārtojusies Krievijas informācijas telpā. Sauklis «Krim naš»*, ja publiski arī skaļi neafišēts, kopš 2014. gada pavasara lidinājies arī virs mūsu galvām. Citiem vārdiem – atradis dzirdīgas ausis balsīm, kas nāk no Kremļa lakstīgalām. Mīļā miera labad tēmas, kurš tajā zemē bijis agresors, kurš taisnās lietas aizstāvis, ar saviem kaimiņiem, kolēģiem vai paziņām postpadomju teritorijā labāk necilājam.
«Nav normālas komunikācijas starp latviešiem un krieviem,» satraukumu Neatkarīgajā pauž Vladimirs Stešenko. Viņš nav vienīgais, kuraprāt, Atmodas gados šāda saskarsme un arīdzan sapratne bijusi augstākajā līmenī. Tagad tas pazaudēts.
Diezin vai vērts sākt auditu, kas no kādreizējā vienotības gara ar vieglu roku izsēts, kas transformācijas virāžās politiskām ambīcijām upurēts. Vienlaikus nav īsta pamata rainiski «tur burvīgā gaismā» skatīt arī visus patālos Atmodas gadus, kad latvieši un krievi gan stāvēja barikāžu vienā pusē, gan sadūrās starpnacionālos klinčos. Taču ilgstoši dzīvot vienā valstī un tik atšķirīgās pasaulēs vienalga bīstami. Šodien jārēķinās ar 21. gadsimta realitāti, kad Latvijai līdzās cita Krievija, galvu pacēlis fanātu islāmisms, līdz filigrānai nešpetnībai novesti hibrīdkara riski.
Tēma par Latvijas varas instanču «neuzrunātajiem krieviem» sāk atgādināt savpatnu vaimanoloģijas žanru. Turklāt gandrīz vai sinhroni kā saziņas līdzekļos latviešu, tā krievu valodā. Nepārtraukti ticis apgalvots, ka nesaskaņas ar krieviem/krievvalodīgajiem mūsu politiskā elite kurbulē savās interesēs. Ka, nomelnojot Krieviju, tiek aizskarti tās tautiešu svētumi, ka normālus kontaktus ar lielo kaimiņu austrumos traucē pašmāju rusofobi. Un līdzīgā garā. Pagaidām tā vairāk trauksme verbālā līmenī.
Politiķi, protams, nav svētās govis, kas saudzējami kā suga, vai pašpasludināti pravieši. Labi, ka mazāk tiek šķiesta enerģija integrācijas tukšā apsmadzeņošanā. Bet kā ar sabiedriskās domas veidotājiem, kuru rokās pat ietekmīgākas sviras un instrumenti? Pateicoties Krievijas agresijai pret Ukrainu, ko nepamanīja cienījamais Imants Kalniņš, beidzot svaigas strāvas ieplūst mūsu informācijas telpā krievu valodā. Raidījums Točki nad i** LTV7 analītiski, profesionāli un inteliģentā stilā (vadītāja Oļega Ignatjeva nopelns) nevairās no karstajiem punktiem un problēmu mezgliem. Polāro viedokļu krustpunktos paliek portāls Delfi (piemērs tam – J. Sļusarevas raksts). Stendos nonācis jauns Rīgā izdots žurnāls Teļegraf (krievu valodā). Vai to pamanījuši daudzi latvieši? Vai bez savstarpējas apsaukāšanās pastāv kāda vērā ņemama interakcija starp pašmāju informācijas telpu latviešu un krievu valodā?
Manā uztverē pirmais solis uz to būtu krievu preses (portālu, TV un radio raidījumu u. c.) regulārs apskats latviešu avīzēs. Un – vice versa. Vai labāk izlikties, ka nedzirdam un nezinām, ar ko bijušais Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs baro Vestji segodņa lasītājus. Nesaku, ka kādreizējais laikraksta Atmoda (krievu val.) līdzstrādnieks N. Kabanovs nepārtraukti lej dubļus: dažas diskusijas par drošības un mediju politikas jautājumiem latviešu presē vispār neparādās. Savukārt, ja krievu lasītājs gūst priekšstatu par latviešu informācijas telpu vien no avīzes DDD atreferējuma vai Edvīna Šnores kā dēmoniska nacionāļa tēla, sanāks tas pats vājdzirdīgo dialogs.
Pēdējā laikā ir saasināta uzmanība pret nevalstiskajām organizācijām, kas saņem finansējumu no ārpuses. Krievijā tādām «nogrieztu skābekli» bez liekām ceremonijām. Mūsu drošības dienestiem un latviešiem ir pamats būt aizdomīgiem pret aktivitātēm, kas izpaužas «krievu pasaules» aizsegā. Pret padomisko simbolu, tradīciju, Štirlica tipa varoņu pielūdzējiem būtu reaģējams tikpat stingri kā pret Ukraiņu kongresa pārstāvi protesta mītiņā janvārī pie KF vēstniecības Rīgā.
Protams, vienmēr saglabāsies atšķirības, ko nosaka mentalitāte, etniskā piederība, kultūras saknes un daudz kas pārējais. Citādi tas, ja žurnāls Teļegraf sevi piesaka ar Vladimira Vladimiroviča lielportretu uz vāka «Putins un Latvija». Izklāstā skartā tēma gan ir plašāka: kad un kuri Krievzemes valdnieki viesojušies Latvijā. Man turpretim šajā sakarībā vairāk jādomā, kāpēc trīs no četriem KF pilsoņiem, Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, vēlešanās balso par Putina partiju Vienotā Krievija.
Vai kādam vēl šaubas, ka pilsonisko tribūnu Borisu Ņemcovu «novāca no trases», lai 1. martā Maskavā nenotiktu plānotais opozīcijas maršs. Tas vēl varēja kaut ko grozīt, lai Krievijā neiestātos «salna pavasarī» . Acīmredzot pareizi nobalsoja LTV Sastrēgumstundas skatītāji: šajā valstī gaidāms ekstrēmisma, naida un baiļu kāpinājums.
Latvijai ejams pilnīgi pretējs ceļš. Pieļauju, ka mums līdzās dzīvo arī daudz krievu, kuriem svētākā prioritāte nudien nav paklanīties Ļeņina mūmijai vai Staļina rēgam.
*Krima mūsu (krievu val.)
**Punkti uz i (krievu val.).