Jaunievēlētie un sen sēdošie Saeimas deputāti, jūsu darbi un to augļi liek man, vēlētājam, atgādināt jums par mūsu darba attiecībām. Latvijas iedzīvotāji kā nodokļu maksātāji ir jūsu darba devēji – mēs jums maksājam algu, nevis otrādi. Šo trekni apmaksāto darbu jūs esat saņēmuši caur darbā iekārtošanas firmu – Valsts vēlēšanu komisiju.
Uz šiem posteņiem bija izsludināts konkurss – Saeimas vēlēšanas. Jūs šajā konkursā izvirzīja politiskās partijas atbilstoši savām merkantilajām interesēm. Uz kāda pamata jūs piedalījāties šajā konkursā? Pirmkārt, uz ļoti trūcīgu un nekur neapstiprinātu informāciju, kura varētu būt, bet tik pat labi varēja arī nebūt patiesa. Tur nebija ziņu par iepriekšēja darba dižajiem panākumiem (nevis posteņiem!), ne par jūsu profesionālām un garīgām spējām pieņemt valstiskus lēmumus, paredzēt to sekas un atbildēt par tām. Politisko atbildību līdz šim neviens mūsu jurists nav spējis izskaidrot, jo tā mūsu partijām ir svešs vārds.
Otrkārt, jūs ievēlēja tādēļ, ka jūs devāt melīgus solījumus, par kuriem jau pirms vēlēšanām zinājāt, ka to izpildīšana tālu pārsniedz gan jūsu spējas, gan arī jūsu goda prātu. Taču kas notika pēc vēlēšanām? Ko gan vērtas jūsu tukšās, melīgās un tikai uz negatīvu rezultātu vērstās diskusijas par izglītības, veselības aizsardzības, sociālās aizsardzības un citu cilvēka dzīvei nepieciešamo nozaru „konsolidācijām”, bet īstajā vārdā – apgraizīšanām? Tās ir orientētas uz Latvijas teritorijas atbrīvošanu no iedzīvotājiem tā, lai starptautiskie augļotāji par jūsu organizētajiem miljardu parādiem varētu to paņemt par ķīlu un tad netraucēti iztukšot. No darba vietām jūs un jūsu priekšgājēji 20 gadu laikā esat Latviju jau atbrīvojuši. Tieši tādēļ vairs nav, ko graizīt. Tas bija jūsu lielākais „varoņdarbs”, ar kuru jūs pakalpojāt Starptautiskajam valūtas fondam, Pasaules Bankai, Pasaules Tirdzniecības organizācijai un pasaules baņķieru tautai, lai mēs neveidotu konkurenci vecajai Eiropai. Tam sekoja organizēta Latvijas atbrīvošana no tautas – jaunos un darba spējīgos ar visām ģimenēm piespiežot emigrēt darba meklējumos, bet pensionārus paātrināti „konsolidējot” veselības aizsardzību, aizsūtīt dabiskā ceļā. Tā ir jūsu – gan jaunievēlēto, gan daudzkārt atkārtoti ievēlēto, sen aizmigušo Saeimas deputātu - lielākā uzvara priekš jūsu lobētājiem – starptautiskajiem augļotājiem, lai te paliktu izmantojama teritorija, ne valsts. Kādam nolūkam šī teritorija būs vajadzīga? Spriežot pēc notikumiem citur pasaulē, Latvija varētu būt ērta kolonija, uz kurieni deportēt ļoti neērtos, nelegālos imigrantus no vecās Eiropas.
Visi to redz, bet izliekas, ka vēl nezin kas vēl ir palicis gaišajā nākotnē; pat žurnālisti izvairās saukt šīs cīņas paņēmienus, mērķus un „uzvaras” īstajos vārdos.
Tas viss ir noticis mūsu nedemokrātiskā vēlēšanu likuma 33. panta 4.sadaļas dēļ, kurš neļauj tautai vēlēt par labākiem cilvēkiem, neatkarīgi no piederības pie faktiski vienādām lobistu grupām – partijām, kuras atšķiras tikai ar nekam neatbilstošiem nosaukumiem. Tieši šis apakšpunkts ir ļāvis Saeimai degradēties līdz boļševistiskam lozungam – visu varu tikai partijām. Nevēlos, protams, apvainot visus deputātus, taču var redzēt, kā ļaundabīgais audzējs ātri vien uzsūc arī godīgos. Mūsu vēlēšanu likums ir unikāls arī ar to, ka atšķirībā, piem., no garāžu vai dzīvokļu kooperatīviem, tās nav iespējams pat boikotēt, jo tajā nav paredzēts nekāds minimālais kvorums. Pat ja visa Latvija vēlēšanas boikotētu, pietiks ar pāris „bomžu” balsīm, kuras vienmēr var lēti nopirkt, un būs notikušas tādas vēlēšanas, kādas saimniekam gribēsies. Arī deputātu – krāpnieku atsaukšana šeit nav iespējama..
Bet ko dara darba devējs pēc tam, kad jau pieņemtais darba ņēmējs darbu ir ieguvis ar krāpšanu – tas ir izrādījies melīgs (nepilda darba līguma saistības), neprofesionāls (neatbilst apsolītai profesijai), korumpēts (viss, ko viņš dara nāk par labu tikai SVF, PB un PTO) un vēl ir slinks? Visticamākais – viņš to ar vislielāko laipnību ātri atlaiž.
No acīmredzamā izriet slēdzieni:
1. Uzticību zaudējušai Saeimai nedrīkst vairs uzticēt valsts prezidenta vēlēšanas tā, kā līdz šim tas ir noticis – ar neskaidru motivāciju un slepenībā. To vienmēr ir veikusi koalīcijas padome – Satversmē neparedzēts pusslepens izpildorgāns, līdzīgs boļševiku troikām.
2. Ir nepieciešamas Saeimas ārkārtas vēlēšanas, atbilstoši demokrātiski sakārtotam vēlēšanu likumam.
3. Noteikti ir nepieciešams visas tautas vēlēts prezidents.
Tāda kārtība ir daudzās demokrātiskās valstīs, bet vistuvākais piemērs ir Lietuva. Tur ir tautas vēlēts prezidents ar precīzi noteiktām pilnvarām, tur vēlēšanās var piedalīties pat neatkarīgi kandidāti. Tur rezultātus var redzēt, tikko pārbrauc robežu – neiznīcināta lauksaimniecība, normāli ceļi darba vietas nav demontētas, nolaistas pelēkas būdas, graustus, nepabeigtas un pamestas būves arī tur neredz.
Kas izņems šo niecīgo , bet ļoti ļaundabīgo 4.sadaļu no Vēlēšanu likuma 33.panta? Protams, ka pagaidām esošā Saeima to nedarīs, jo tieši no tā viņa var likumīgi baroties. Vēzis savus slimnieku arī nekad neārstēs. Ja šo likumu demokratizēs, tad, nedod Dievs, parādīsies godīga konkurence partiju starpā – tā par kuras kandidātiem nebalsos, vai balsos par maz, lai tiktu deputātos, automātiski kļūs nevajadzīga – kā jebkurš parazīts, un tāds vairs nevarēs interesēt arī starptautiskos augļotājus. Arī tie būs spiesti spēlēt līdztiesīgu, nediskriminētu un godīgu spēli, bez ļaunprātīgā diktāta. Sacītais pilnā mērā attiecās arī uz pašvaldību un pilsētu domju vēlēšanu likumiem – arī tajos ir šīs metastāzes ir legalizētas.
Nevajag arī gaidīt šeit ārēju spēku palīdzību. Šo politisko šodien operāciju var veikt tikai mūs pašu speciālists – profesionāls ķirurgs. Pēc tam, ārkārtējās Saeimas vēlēšanās, katrs saņems savu – pēc spējām un pēc nopelniem, bet ķirurgs ieies mūsu vēsturē – tāpat, kā kādreiz agronoms.
