Andrejs Lucāns / Viedokļi

Padomju impērija bija apjozta ar nepārvaramu žogu, t.s. dzelzs priekškaru. Taču stiprais žogs to nepasargāja, tā nonāca līdz bada slieksnim un sabruka, jo tā bija utopija.

Kādā gadumijas uzrunā bijušais ministru prezidents Aigars Kalvītis sacīja: „Mums vajadzīga stratēģija, kas rakstīta nevis uz papīra, bet sirdīs, kas dzīvo tautas dvēselē. Mums vajadzīga nākotnes ideja, kas dzīvo mūsu sirdīs un kurai mēs patiesi ticētu, mums vajadzīga liela un stipra ideja.”

„Latvijas Avīzē” 8.10.2015. Anna Žīgure raksta: „Ir jāapzinās, ka bēgļu jautājuma adekvāts risinājums liecinās par valsts briedumu. Mūsu līdzšinējās diskusijas rāda absolūtu apjukumu visos līmeņos. (...) Dižo kašķi, kas risinās mūsu sabiedrībā, dēvē par diskusiju, bet tā nav diskusija – vismaz ne tajā nozīmē, kā to saprot izglītotas tautas.” Autore latviešiem pārmet gara tumsību, bet arī pati līdz pat raksta beigām nekādu apgaismības stariņu nenozibina.

Šī ir sena filozofiska atziņa. Kā šī ļaunuma uzvara izpaužas mūsu šodienā, mūsu reālajā dzīvē? Ko mēs, latvieši, varētu teikt par savu valsti, atskatoties uz paveiktajiem darbiem un kontekstā ar nacionālajiem nākotnes attīstības plāniem un programmām?