Padomju impērija bija apjozta ar nepārvaramu žogu, t.s. dzelzs priekškaru. Taču stiprais žogs to nepasargāja, tā nonāca līdz bada slieksnim un sabruka, jo tā bija utopija.
Latvija atguva neatkarību, līdz ar ko žogi uz ārpasauli lielā mērā bija nojaukti. Tagad bija atļauts viss, kas nav aizliegts. Tika izsludināta „neizbēgamā” kapitālisma pirmā fāze – mežonīgais kapitālisms. Tā norisinājās gluži kā pēc Ļeņina boļševiku principa: „Laupiet salaupīto!” Lai laupīšana izskatītos demokrātiska un taisnīga, izgudroja sertifikātus. Tas bija starta signāls, un Latvijas „jauncelsme” varēja sākties. Kapitālisma pirmā fāze beidzās ar izlaupītu un sagrautu lauksaimniecisko un rūpniecisko ražošanu, ar oligarhiem un valsts „nozagšanu”, ar ārzemniekiem milzīgās platībās izpārdotu zemi, tukšām lauku mājām un skolām, ar simtiem tūkstošiem bezdarbnieku un emigrantu. Nonācām tur, kur lielā mērā esam vēl tagad. Apzinoties, ka neitralitāte ir neperspektīva un ieklausoties Polijas prezidenta Aleksandra Kvasņevska teiktajā, ka „nestāšanās ES būtu nevis kļūda, bet stulbums’’, Latvija iestājās ES un NATO. Krita pēdējās žogu paliekas.
Taču arvien vairāk redzam ES pēdējo gadu ārējo robežu bezžogu utopijas nožēlojamās sekas. Briseles nekontrolētā, bezatbildīgi, pat noziedzīgi pieļautā un miljonos mērāmā imigrantu lavīna Rietumeiropas valstīs jau ir radījusi katastrofālas sekas, un tā ar mūsu Briselei bez ierunām paklausīgo valdību labprātīgu piekrišanu bīstami tuvojas arī mūsu valstij.
Par ES bezatbildīgo politiku imigrantu jautājumā savu satraukumu un protestu pauž Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, atklāti pasakot, ka Eiropā ir aizliegts paust patiesību par migrantiem, par tiem līdzi nākošo noziedzību un teroru un par to patiesajiem nodomiem, nevis meklēt patvērumu, bet radīt pašiem savu atsevišķu pasauli ar šariāta likumiem un ideāliem, kas ir pretrunā tūkstošgadīgajām Eiropas vērtībām, kas nāk, nevis lai paglābtos no briesmām, bet lai okupētu teritorijas un valdītu pār Eiropas tautām.
Vai imigrantu uzņemšana kaut par kripatiņu paaugstinās latviešu tautas izdzīvošanas izredzes ilgtermiņā, vai paaugstinās dzimstības līmeni, vai radīs jaunas darbavietas (izņemot mentoru un imigrantu apkalpošanas personālu), vai tiešām imigranti nāks pelnīt pensijas mūsu vecajiem ļaudīm? Drīzāk jau tieši pretēji. To uzskatāmi un brīdinoši pierāda Rietumeiropas valstu pēdējo gadu bēdīgā pieredze.
Pēdējais laiks arī mūsu valdībai un Saeimai pievienot savas balsis ungāru un poļu saprāta balsīm. Kopā tas būs liels spēks, kuru Brisele nevarēs ignorēt. Laiks arī pie mums sākt runāt patiesību un beigt klanīties Eiropas tautu kapu svētku organizētājiem. Absurdajai ES bezžogu demokrātijas utopijai steidzīgi jāpieliek trekns punkts un jāatgriežas pie veselā saprāta. Bet tam vajadzīga drosme. Vai tā būs?
Andrejs Lucāns Burtniekos