«Nu jau piecus gadus mans koncertsezonas noslēgums ir Saullēkta koncerts,» norāda pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna. Savukārt oktobra sākumā Rēzeknē jau astoto reizi notiks viņas rīkotais festivāls «ORGANismi».
Ivetai Apkalnai beidzamās nedēļas bijušas ļoti noslogotas un krāšņas: ar koncertiem viņa krustu šķērsu izbraukājusi gan Eiropu, gan ASV, Kanādu un Āziju. «Visas manas domas bija arī pie dziesmu svētkiem. Šoreiz gan biju klausītāju rindās, lai gan labprāt svētku noslēguma koncertā atkal būtu sēdējusi pie ērģelēm, kā tas bija 2018. gada dziesmu svētkos. Tas būtu bijis skaisti, ja tiktu turpināta režisora Uģa Brikmaņa aizsāktā unikālā tradīcija ar ērģeļu skaņām pieskandināt Mežaparka Lielo estrādi. Man liekas, ka Imanta Kalniņa dziesmā «Virs galvas mūžīgs piena ceļš» ērģeles lieliski iederējās. Joprojām atceros, kā spēlēju solo Lūcijas Garūtas kantātes «Dievs, tava zeme deg» ievadā. Bet varbūt tā arī ir labāk un pie tā paliksim, jo tas bija unikāli, Uģa izdomāts un izplānots. Nu Uģis ir aizgājis pa Piena Ceļu, tāpēc lai tas paliek, kā ir.»
Taču Ivetai šie dziesmu svētki tik un tā bijuši īpaši, jo tos pirmo reizi klātienē varējis izbaudīt un izjust viņas dzīvesbiedrs Jenss, kurš darba dēļ netika uz iepriekšējiem. «Mūsu bērni - dēls Pauls un meita Marija Džo, kuri nu jau ir tīņu vecumā, arī apmeklēja dziesmu svētkus, lai gan domāju, ka vairāk viņiem varētu patikt, piemēram, «Positivus» festivāls,» smej mūziķe.
Vai arī citur pasaulē skan ērģeļmūzikas koncerti brīvā dabā? «Protams, ir gana daudz klasiskās mūzikas brīvdabas koncertu, taču pārsvarā tā skan orķestra vai orķestra un solistu izpildījumā. Gadījumi, kad šādos koncertos skan vienas pašas ērģeles, ir ļoti reti un unikāli. Taču manā praksē šādu brīvdabas koncertu ir daudz, un iespējams, ka es labā nozīmē uz tādiem provocēju. Pati kopā ar «Berlīnes filharmoniķiem» un maestro Klaudio Abado esmu muzicējusi Berlīnes Meža teātrī, kas varētu būt mans vērienīgākais brīvdabas koncerts. Savukārt Latvijā brīvā dabā esmu muzicējusi gan Tiguļkalnā, gan Lūznavas muižas parkā pie dīķa, gan pludmalē pie jūras, gan Mežaparka estrādē. Man šādus koncertus gribas dēvēt par eksperimentu, jo gan mūziķim, gan publikai tas nav viegli. Ērģeles ir pieslēgtas pie elektrības, tāpēc dažkārt laika apstākļos, kādi reizēm ir bijuši šajos koncertos, man vēl ir nācies domāt par savu dzīvību un drošību… Šā iemesla dēļ kaut kam tādam esmu gatava tikai Latvijā, kur šie koncerti ir ar lielāku pievienoto vērtību nekā citur pasaulē.»
Iveta uzsver - lai gan galvenokārt šos koncertus viņa spēlē Latvijas klausītājiem, ir patīkami apzināties, ka uz tiem cilvēki ierodas arī no ārzemēm: «Nesen, gaidot aizkavējušos reisu, lidostā satiku kādu ļoti simpātisku dāmu, kura atzinās, ka uz manu koncertu šovasar dosies jau trešo reizi. Un ir bijušas arī jaušas un nejaušas satikšanās ar cilvēkiem, par kuriem man pat neienāk prātā, ka viņi kādreiz ir bijuši Saullēkta koncertā. Tas ir ļoti patīkami!»
Iveta stāsta, ka tagad, pēc pusgada atkal ierodoties Rīgas dzīvoklī, viņu pārsteigusi nenovāktā Ziemassvētku eglīte, «kura joprojām nav nobirusi, bet ieguvusi kolosālu oranžu nokrāsu vai, precīzāk sakot, zeltainu toni, kāds ir manam paklājam». Šā iemesla dēļ viņai radušās aizdomas, ka eglīte pamazām pārvēršas par mākslas objektu, un arī zinātniska interese - vai eglīte noturēsies līdz nākamajiem Ziemassvētkiem…
Māksliniece jokojot spriež, ka varbūt vajadzētu ļauties eksperimentam un to pārbaudīt, jo papurinot eglītes skujas joprojām nebirst. «Vāzē, kurā Ziemassvētkos eglīti ielikām, speciāli nelējām ūdeni, jo drusku baidījāmies, ka ūdens mūsu prombūtnes laikā varētu sabojāt parketu, un domājām - ja nebūs ūdens, eglīti varēsim ātrāk izmest. Te nu bija eksperiments! Taču pašreiz, skatoties uz kociņu, patiešām sāku justies gluži kā svētkos, tikai nevis Ziemassvētkos, bet dziesmu svētkos…»
Pirms trim gadiem, kovida pandēmijas laikā, Iveta Apkalna bija aizrāvusies ar dažādiem kulinārijas eksperimentiem un kādu brīdi pat esot domājusi vai nu par kulinārijas blogu, vai pat recepšu apkopošanu pavārgrāmatā. «Diemžēl lielās koncertslodzes dēļ kulinārijai paliek aizvien mazāk laika. Tāpēc domu par kulinārijas blogu esmu mazliet nolikusi malā, taču man datorā un telefonā ir saglabāts daudz recepšu un ēdienu fotogrāfiju. Domāju, ka jāļauj šai idejai nobriest kā labam vīnam… Tiesa, pašreiz ieejot jebkurā grāmatveikalā, ir tik daudz recepšu grāmatu, ka nevienam nebūtu interesanti uzzināt, kuras ir manas mīļākās receptes,» Iveta spriež, «bet varbūt reiz pienāks tāds brīdis, kad mēs ar smaidu atcerēsimies un svinēsim to laiku, kad bija pandēmija. Un tad uz pandēmijas trīsdesmito gadadienu - ar domu, ka tā ir beigusies un nekad vairs neatgriezīsies - kā svētku izdevumu es varētu sagatavot savu recepšu grāmatu. Domāju, ka pašreiz vienkārši jānogaida, bet visas receptes man ir, un tās nekur nav pazudušas.»
Jaunas receptes gan viņai rodoties tad, kad prāts ir brīvs. «Pēdējā laikā ir tik daudz koncertu, ka prātam neviens brīvbrīdis nav trāpījies. Man vēl pavisam nesen - jūnija sākumā - nācās atspēlēt dažus pandēmijas dēļ vairākkārt pārceltos koncertus. Turklāt koncerti joprojām ir izpārdoti! Tāpēc man gribas teikt - paldies dievam, ka nav piepildījies maestro pareģojums, ka publika pēc pandēmijas vairs negribēs nākt uz koncertiem. Varbūt man ir paveicies, jo vietās, kur spēlēju ērģeles, publika koncertus ir ļoti gaidījusi, nāk un tos izbauda.»
Daļu sava atvaļinājuma Iveta kopā ar ģimeni plāno pavadīt Latvijā. «Zinu, ka Latvijā esot sācies sēņu laiks, tāpēc gaidu brīdi, kad varēšu pagatavot gaileņu mērci krējumā, jo tā ģimenē mums garšo visiem. Tiesa, ar sēņošanu gan pati neaizraujos, jo man nav laika starp Baha partitūrām vēl iepazīst arī sēnes. Protams, gailenes pazīstu, tik traki jau nav.» Taču Iveta ir pārliecināta, ka pie gailenēm tiks Lībiešu krastā, kur ik pa laikam varot satikt kādu sēņotāju, kurš esot gatavs dalīties ar savu «medījumu». «Mans iecienītākais iepirkšanās punkts Kurzemes jūrmalā ir Mazirbes mazais veikaliņš «LaTS» - vēl mazāks nekā Strūžānu ciemā, kur ciemojos pie vecmammas bērnībā, taču tajā ir absolūti perfekta izvēle. Tur var dabūt to, kas ir vajadzīgs, un tieši tik, cik ir vajadzīgs, un tur atrodam tieši to, ko visvairāk meklējam. Arī kūpinātas zivis un gailenes.» Ivetas ģimene esot iecienījusi sportiskas pastaigas pa pludmali, dodoties uz sešus vai septiņus kilometrus attālo Mazirbi, kur viņi labprāt iepērkas jau pieminētajā veikaliņā. «Ja pēc tam vēl ir spēks, atpakaļ arī dodamies kājām. Ja tomēr saprotam, ka nevarēsim to izdarīt, viens no mums aizbrauc pakaļ pārējiem ar mašīnu.»
Māksliniece vasaru un atvaļinājumu saplānojusi laikus, jo, kā pati saka, «man ir stingra nostāja, ka drīz pēc Ziemassvētkiem ir jāsaplāno vasara. Daru to tāpēc, ka citādi man ir bažas, kas dažkārt mēdz arī piepildīties - ja vasaru nesaplāno, nerezervē viesnīcas un citas lietas, un nesamaksā, noteikti parādīsies piedāvājums koncertēt vai kaut ko mainīt, un tas viss pazudīs nebūtībā. Tāpēc jau februāra sākumā viss bija skaidrs! Mēs piepildīsim bērnu lielo vēlmi redzēt Londonu, tādēļ esam ieplānojuši tipisko pilsētas apskati četru piecu dienu garumā, un pēc tam divas nedēļas atpūtīsimies Toskānā, kur baudīsim vīnus un karsēsimies saulē. Esam saplānojuši atpūtu mūsu bērnu skolas brīvlaikā, domāju, ka mums būs daudz krāšņu pieturas punktu».
