Svētdiena, 19.maijs

redeem Lita, Sibilla, Teika

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Izķēmotie Latvijas pilsētu ģerboņi 

Padomju okupācijas laikā Daugavpils ģerboņemblēma bija izstādīta pie pilsētas robežas. Turklāt pilsētas nosaukums bija rakstīts kirilicā. © ĢERBOŅU KATALOGS/KULTŪRAS MINISTRIJA

Brīvības pieminekļa trīs zvaigžņu vietā Kremļa spīdeklis, Latgales lauvas vietā – rūpnīcas zobrats, bruņinieku krusta vietā «Baltikas» viļņotie ūdeņi PSRS karoga krāsu fonā. Šādi un vēl citi «brīnumi» mazliet vairāk nekā pirms pusgadsimta sāka parādīties jaunapstiprinātajos Latvijas PSR pilsētu ģerboņos. Par laimi, tiem nebija ilgs mūžs – labākajā gadījumā vien pārdesmit gadu. »Vakara Ziņas« ielūkojas jau piemirstajās Latvijas heraldikas vēstures lappusēs, kas aizsākās mazliet vairāk nekā pirms pusgadsimta.

1968. gada 18. decembrī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru Padome pieņēma lēmumu Nr. 72 «Par LPSR pilsētu ģerboņu izstrādāšanas un apstiprināšanas kārtību» un atkal savā ziņā tika legalizētas pilsētu tiesības uz saviem ģerboņiem, kurus visus kā vienu pasūtīja «uz turieni, kur ķeizars kājām iet» uzreiz pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā 1940. gadā.

Komunisti atjauno feodālisma regālijas

PSRS attieksme pret ģerboņiem bija ideoloģiski pretrunīga, jo pēc būtības heraldikas «izstrādājumi», kuri Eiropā masveidā sāka tapt pirms gadiem 800 - 13. gadsimtā, bija liecinājums par viduslaiku feodālismu. Ģerboņi radās kā regālija, ar kuru dižciltīgie feodāļi un valdnieki apzīmēja savas varas, karalistes, dzimtas un īpašumu robežas. Pēc komunistiskās morāles, kura cīnījās ar feodālisma paliekām, sociālismā it kā ģerboņiem nebūtu vietas. Tomēr «padomju ietekmes zonai», tajā skaitā arī okupētajai Latvijai, nācās piemēroties pasaules vējiem un izstrādāt savu ģerboņu ideoloģiju. Tad nu tā tapa.

1968. gada 2. aprīļa laikraksts «Padomju Venta» vēsta par jauno ostas pilsētas ģerboni.

Daļēji bija nokratīts tirāniskais Staļina režīms, piedzīvots «Hruščova atkusnis», mazdrusciņ brīvāk, kaut arī stingros ideoloģiskajos rāmjos, varēja paraudzīties uz savu vēsturisko mantojumu - arī heraldiku. Ne tikai Latvijā, bet arī citās padomijas pārvaldītajās teritorijās atļāva pilsētām izstrādāt savus ģerboņus. Protams, ne tādus, kādi tie tika izveidoti neatkarīgajā starpkaru Latvijā, kuri šodien atkal atjaunoti. Latvijas PSR pilsētu ģerboņi netika veidoti pēc gadsimtiem koptiem heraldikas principiem. Tos varēja uzskatīt par emblēmām, kuras daļēji atgādināja pirmskara ģerboņus, tos «izrotājot» ar viļņoto Latvijas PSR karogu, Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes nomainot ar vienu sarkano piecstaru spīdekli; bija arī īsteni sociālisma laikmeta simboli, piemēram, rūpnīcas zobrats ģerboņemblēmā. Turklāt tolaik ģerboņu veidošanas māksla nebija tik prestiža un aristokrātiska, kāda bija iepriekšējos gadsimtos un ir šodien.

Padomju varas gados Latvijas PSR ģerboņus jeb emblēmas tika uzticēts veidot nevis atzītiem māksliniekiem (kaut bija izņēmumi), bet gan Mākslas akadēmijas studentiem. Viņiem ģerboņa veidošana bija kā savdabīga rokas iemēģināšana lielajā mākslā.

1967. gada 3. marta laikraksts «Rīgas Balss» Latvijas PSR galvaspilsētas vizītkarti sauc par «mūsu pilsētas emblēmu».

Padomju ģerboņemblēmas

Pirms pusgadsimta Latvijas PSR pilsētas cita pēc citas ieguva savas ģerboņemblēmas. Ilgāk par pāris desmitgadēm izpildkomitejas gan ar tām nevarēja lepoties. Nāca trešā atmoda un tai sekojošā valstiskās neatkarības atjaunošana, kas ļāva atgūt pēc visiem kanoniskajiem principiem pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados izveidotos mūsu valsts pilsētu un novadu ģerboņus (mūsu valsts heraldikas metrs starpkaru Latvijā bija ievērojamais latviešu grafiķis Rihards Zariņš jeb Zarriņš (1869-1939) - tas pats, kurš vadīja Valstspapīru spiestuvi un tās korektori Zelmu Braueri izkala slavenajā pieclatnieka Mildā).

Padomju laikā ģerboņu radīšanas jeb zīmēšanas procesā nenotika liela vēstures izpēte, tautas aptaujas un sludināti konkursi (tiesa gan, bija gadījumi, kad pastāvošās ideoloģijas rāmjos tas tika pieļauts), kā tagad to dara novadi un pagasti, kuri nu veido sev jaunus ģerboņus. Tolaik galvenais bija ģerbonī iedabūt Latvijas PSR karoga viļņus un sarkano zvaigzni.

Jau trešās atmodas sākumā presē parādījās vairāki raksti, kas aprādīja padomju ģerboņemblēmu absurdumu. Par vienu no šī perioda kompetentākajiem rakstiem jāatzīst ilggadējā Rundāles pils direktora, atzīta heraldikas speciālista Imanta Lancmaņa raksts «Bauskas ģerbonis senāk un tagad» vietējā laikraksta «Komunisma Ceļš» (tas vēl nebija pārdēvējies par «Bauskas Dzīvi») 1988. gada 10. decembra numurā: «Padomju varas laikā pilsētu ģerboņi tika likvidēti. Tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados sākās mēģinājumi atdzīvināt pilsētu heraldiku, taču bailes no vēsturiskajām tradīcijām un cenšanās parādīt pēc iespējas lielāku idejisko izturētību noveda pie vājiem rezultātiem.

Tapa virkne LPSR pilsētu ģerboņu, kur, nerunājot par citām neveiksmēm, notikusi valsts karoga apvainošana no heraldiskā viedokļa - tas izmantots kā fons vai pamatne vai nu vecajai ģerboņa figūrai, vai kāda jauna simbola novietošanai. Taču valsts karogu ģerbonī drīkst ievest tikai tā saucamajās heraldiskajās goda vietās - atsevišķa vairoga veidā «sirdī» (centrā) vai «galvā» (augšdaļā). Starp citu, šis princips bija pareizi ievērots 1925. gadā apstiprinātajā Bauskas pilsētas ģerbonī.»

Te īpaši jāpiemin Imanta Lancmaņa stūrgalvīgā (pēc padomju likumiem vērtētā) pieturēšanās heraldikas baušļiem. 2010. gadā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē Sigita Šnē (tagad - šīs fakultātes Vēstures studiju programmu metodiķe) aizstāvēja promocijas darbu par Latvijas municipālās heraldikas veidošanos un attīstību. Tajā viņa par īpašo padomjlaika heraldikas atgadījumu Bauskā raksta: «Padomju laika Bauskas pilsētas ģerbonis bija viens no retajiem, kurā, neraugoties uz obligātu prasību, netika attēlotas Latvijas PSR karoga krāsas. Pilsētas ģerboni 1969. gadā uzticēja izstrādāt Imantam Lancmanim. Balstoties uz pilsētas vēsturisko ģerboni, kurā bija attēlota lauva, mākslinieks vairākkārt piedāvāja pilsētas ģerboņa variantus, kuros attēlota lauva, taču šāds ģerboņa variants nebija pieņemams padomju un partijas funkcionāriem. Rezultātā kompromiss tika atrasts, balstoties uz 1930-os gados pieņemto Bauskas apriņķa ģerboni. Bauska ieguva ģerboni, kurā bija stilizēti attēlota divu upju - Mēmeles un Mūsas - sateka tā saucamās dakšas veidā.»

Kuldīgas laikraksts «Padomju Dzimtene» 1970. gadā četras dienas pirms Jāņiem vēsta par sociālistiskās Kuldīgas ģerboņemblēmu.

Atmiņas par «sociālistiskajām vizītkartēm»

Pirms 35 gadiem, 1988. gada novembrī, toreiz vēl LPSR Augstākās Padomes Prezidija paspārnē izveidoja Heraldisko komisiju, kuras uzdevums bija lemt par pilsētu ģerboņu tālāko likteni, respektīvi, atjaunot vēsturiskos. Imants Lancmanis «Komunisma Uzvarā» pauda cerību: «Cerams, ka «bērnišķīgā kreisuma slimība» padomju heraldikā beigsies.» Tā arī notika, un vēstures aizmirstībai tika atdotas Latvijas PSR ģerboņemblēmas, par kurām tagad varam tikai pasmaidīt.

Tagad Valsts prezidenta kancelejā ir izveidota Heraldikas komisija, kurai joprojām darba pilna rokas. Ģerboņi birst kā no pārpilnības raga, un par to jāpateicas mūžam dzīvajām reģionālajām reformām - tikko tiek sašvīkāta administratīvo robežu karte, uzreiz darbs mūsu māksliniekiem un vēsturniekiem, ministriju un pašvaldību ierēdņiem, pētniekiem un sabiedriskajām organizācijām - viens ģerbonis nu no novada jāpārreģistrē par pagasta ģerboni (piemēram, Alsungas), kur radušies novadi ar vēl nedzirdētiem nosaukumiem (piemēram, Augšdaugavas un Dienvidkurzemes), zinātniekiem un pētniekiem jāprāto par jaunu heraldisku simbolu, bet tur, kur vienā novadā apvienojušies vairāki novadi, nu jāplāno jauni mākslinieciskie konkursi un politiķiem karstās vārdu kaujās jācīnās par savu vēlētāju «vēsturisko atmiņu».

Šajā «vēsturiskajā atmiņā» gan vairs nav ne mazākās atblāzmas no padomjlaika ģerboņemblēmām, par kurām varam vien lasīt nodzeltējušajās vēstures lappusēs. Bet lasāmviela aizraujoša. »Vakara Ziņas« ar to iepazinās gan Sigitas Šnē promocijas darbā, gan veco laikrakstu lappusēs.

Sigita Šnē raksta: «Padomju laikā ģerboņu izstrādes gaitā netika ņemti vērā heraldikas likumi, pareizāk sakot, tie tika pilnībā ignorēti. Saglabājot piecu krāsu lietošanu, netika noteikts, kuras tās ir. Par sudrabu un zeltu tika runāts kā par krāsām un nevis kā par metāliem. Līdz ar to svarīgākais ģerboņu veidošanas likums neattēlot krāsu uz krāsas un metālu uz metāla vispār netika pieminēts. Tāpat netika respektēts ģerboņa vairoga laukuma dalījums un figūru izvēle un izvietojums…»

Tas netraucēja 1970. gada janvārī Pilsētu ģerboņu projektu iepriekšējās izskatīšanas republikāniskajai komisijai lemt par LPSR pilsētu ģerboņiem jeb, kā toreiz bieži sauca - vizītkartēm. Un tādas tika apstiprinātas visām Latvijas lielākajām (un arī ne tik lielām) pilsētām. Lūk, liecinājumi par dažiem padomju heraldikas «sasniegumiem» Latvijas PSR.

Padomju Latvijas pilsētu vizītkartes

* Rīga. Rīgas pilsētas galvenā mākslinieka Ivara Strautmaņa izstrādāto pilsētas ģerboni 1967. gada 15. februārī apstiprināja darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteja. Ģerbonī attēlots vairogs Latvijas PSR karoga krāsu samēros: tumši sarkans, zils un balts, pilsētas vārtu siluets ar diviem torņiem pacelto vārtu ailē un pilsētas dibināšanas gada skaitlis - «1201», virs vārtiem divas sakrustotas atslēgas un virs tām piecstaru zelta zvaigzne. Šis bija pirmais kādas LPSR izpildkomitejas apstiprinātais ģerbonis, kam sekoja arī pārējās Latvijas pilsētas.

* Gulbene savu agrāko pilsētas simbolu gulbi attēloja uz Latvijas PSR karoga fona.

* Jūrmalas pilsēta savu ģerboni ieguva 1925. gadā. Tajā bija attēloti jūras viļņi, trīs zelta zvaigznes un kaija. Pie jauna - padomju - ģerboņa Jūrmala tika 1968. gada decembra sākumā, kad tās piederību padomju valstij trīs zvaigžņu vietā sāka simbolizēt viena zvaigzne.

* Rēzeknes laikraksts «Znamja Truda» («Darba Karogs») 1970. gada 6. jūnijā raksta, ka pilsēta tikusi pie sava ģerboņa, kur «sarkanā krāsa simbolizē Rēzeknes revolucionāro pagātni, zilā - ezerus, kas ietver pilsētu. Zobrats, sirpis un āmurs liecina, ka Rēzeknē plaši attīstīta rūpniecība un transports, bet svečturis simbolizē kultūru un tautas mākslu, ar ko tik slavena mūsu pilsēta».

* Ventspils laikraksts «Padomju Venta» 1968. gada 2. aprīlī raksta, ka jaunajā pilsētas ģerbonī «augšējā trešdaļā attēlots mūsu republikas karogs, kura priekšplānā kā mūsdienu pilsētas pamatsimbols attēlots stūres rats, kas simbolizē Ventspilij šodien būtisku iezīmi - ostu, kuģus, jūru».

* Jelgavas jaunā ģerboņa apstiprināšana bija valstiski svarīgs notikums. Par to 1968. gada janvāra beigās savā zibenstelegrammā vēstīja Latvijas Telegrāfa aģentūra: «Jelgavas pilsētas izpildkomiteja apstiprinājusi rajona centra ģerboni, kura pamatā ir XVI gadsimta Jelgavas emblēma. Tā papildināta ar jaunām detaļām. Uz sarkana fona attēlots Latvijas PSR Valsts karogs, aļņa galva un skaitlis «1265». Ar to apzīmēts gads, kad šī apdzīvota vieta nosaukta par Jelgavu.»

* Kuldīgas laikraksts «Padomju Dzimtene» 1970. gada 20. jūnijā informē: «Kuldīgas pilsētas ģerboņa noformējumā ietvertas Latvijas PSR Valsts karoga krāsas. Ģerboņa apakšējā ovālajā daļā zilā krāsa atspoguļo pilsētai cauri tekošo Ventas upi. Viļņu smailes iezīmējas baltajā krāsā, raksturodamas balto putu kalnus Ventas rumbā, kas ir lielākais ūdenskritums Latvijas PSR. Ģerbonī attēlots Ventas tilta siluets, kas ir raksturīgs senās arhitektūras un vēstures piemineklis. Vecā Ventas tilta siluets veidots uz sarkana fona zeltītā krāsā. Tilts reizē simbolizē arī nākotnes tiltu, kas ved uz komunisma gaišo rītdienu. Ģerboņa sarkanais laukums un sarkanā piecstūrainā zvaigzne ar zeltīto apmali atspoguļo mūsu šodienu, mūsu padomju Kuldīgu.»

Sociālistiskā pagātne un tagadne

1968. gada 3. janvārī Latvijas PSR centrālais laikraksts «Cīņa» sadaļā «No oficiāliem avotiem» publicēja padomju Latvijas ģerboņu izstrādes priekšrakstu: «Republikas Ministru Padome pieņēmusi lēmumu, ar kuru noteikta kārtība, kā izstrādājami, izskatāmi un apstiprināmi pilsētu ģerboņi. Savs ģerbonis var būt katrai republikāniskās pakļautības pilsētai, tāpat ikvienai pilsētai, kas ir rajona administratīvais centrs. Pārējām pilsētām, ja tās vēlas izveidot savu ģerboni, jāsaņem īpaša Ministru Padomes atļauja. (..)

Ģerboņa simbolikai jāatspoguļo sociālistiskās pilsētas vēsturiskā attīstība, jāataino tās pagātne un tagadne.»