VAKARA ZIŅAS. Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons: Visos laikos rakstniekiem bija grūti

Literatūrzinātniekam, literatūras vēsturniekam, filoloģijas zinātņu doktoram, publicistam, dzejniekam Ilgonim Bērsonam 11. jūnijā apritēja 90 gadi. Kā viņš nosvinēja apaļo jubileju?

Top grāmatu sērija

«Nekāda svinēšana nebija un arī nebūs. Top grāmatu sērija. Pirmā daļa jau iznāca, gatavoju otro daļu. Sakarā ar šīm nelaimēm, kas notiek, šaubos, vai šī grāmata iznāks šogad. Uzrakstīju biogrāfijas daļu, tagad turpinu. Grāmatā «Laiku nospiedumi» notikumi beidzas 1990. gadā. [«Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atziņās un attēlos 1947.-1990.] Tā iznāca, kad mani aizlaida pensijā, tikko kā Latvija kļuva atkal brīva.

Skumīgi apzināties, ka mans darbs neiet uz priekšu. Bija plānots uz manu jubilejas gadu izdot Kārļa Skalbes Kopoto rakstu devīto sējumu. Tas nav tik daudz atkarīgs no manis, cik no izdevēja. Var būt, ka iznāks.

Mans otrs darbs ir «Segvārdi un segburti», ir divas grāmatas iznākušas. Varētu būt arī trešā. Tas gan pašreiz nav obligāti. Var rakstīt, var nerakstīt. Tur nav tikai rakstīšana, bet ir ļoti svarīga faktu savākšana. Tas ir neizmērojams darbs. Man patīk, kad atrodu kādu pseidonīmu vai vismaz kādu pavedienu, kuru atkal vajag pētīt. Tāda ir mana literārā dzīve.»

Radošā dzirksts, kas neapsīkst

Ilgonis Bērsons atklāj, ka gadiem ilgi radošo dzirksti palīdz saglabāt mīlestība pret literatūru. Jau kopš pamatskolas pēdējām klasēm viņš ļoti aktīvi vāca un meklēja veco avīžu tekstus. Ilgonis dzīvoja Talsos un ir pazīstams ar nozīmīgu ieguldīto darbu Talsu literārās dzīves pētniecībā. Savulaik ir bijušas arī publikācijas Talsu avīzē. Dienās, kad viņš nepavada laiku pie rakstāmgalda vai papīriem, informācija un materiāli topošajiem darbiem tiek meklēti Valsts arhīvā. Ilgonis Bērsons teic, ka nezina, kas ir nogurums. Tieši pretēji - viņš mēģina strādāt, stāvot kājās pie rakstāmgalda.

«Man nav tā, kā dažiem literātiem, kas pēta tikai viena rakstnieka daiļradi. Man tie rakstnieki ir vairāki. Bieži vien interesē literārā dzīve kā fons, kompleksi. Piemēram, apskatīt, kas notiek latviešu literatūrā 1949. gadā. Man patīk hronikas žanrs, kad viens fakts papildina otru. Nepatīk vispārēja spriedelēšana un spēcīgu vārdu lietošana. Es vienkārši ar faktiem rādu, kas notiek. Vienā laika posmā izlasu, ka ir rakstīts - žurnāliste Emīlija Benjamiņa ir ļoti kundziska. Viņa ieradās redakcijā un nevienam roku nedeva. Otrā vietā ir teikts, ka tad, kad parādījās Benjamiņas kundze, visi izdevniecības darbinieki gāja viņai bučot roku. Kam ir taisnība?

Man nepiemīt tendence kādu celt augšā vai citu pelt, bet objektīvi ar faktiem parādīt, kā bija. Tāpēc ne velti man ir grāmata par 1940. un 1941. gadu - no 1941. gada janvāra attēlot Ulmaņa vadības gadus, pēc tam arī ir Baigo gadu un vācu laiku, to, kā rakstnieki iet cauri šim sarežģītajam laikam. Es neko nefantazēju, ļauju runāt faktiem. Fakti sastājas godprātīgā montāžā.»

Visos laikos rakstniekiem grūti

«Visos laikos rakstniekiem bija grūti. Reizēm viņiem tiek pārmests, ka rakstnieks publicējies «tajā» laikā. Bet jāskatās pēc būtības, kas viņš ir. Kā es saku, rakstnieks nav rakstnieks, kamēr viņam nav lasītāja. Tu vari mājās rakstīt, bet, ja nedod iespēju to kādam lasīt, tad neesi rakstnieks.

Rakstniekiem ir jāpiekrīt lielākiem vai mazākiem kompromisiem, kas ir bijis arī manā literārajā darbībā. Man bija tāda pagaidu darbavieta - laikraksts «Cīņa». Tas bija laiks, kad notika nacionālo komunistu vajāšana. Man bija iespēja satikties un runāt ar Kārli Ozoliņu (Latvijas PSR galvenās (komunistu partijas) avīzes «Cīņa» redaktors). Bija daudzi, kas saglabāja šos, varētu teikt, berklavisma uzskatus par latviešu likteni. Jāsaprot, ka kādam dzejniekam trimdiniekam dažkārt bija ļoti viegli mūs kritizēt. Bet es tagad paskatos, ko tas trimdinieks darīja pats, ko viņš darīja vācu laikā. Tā nav vienkārša atbilde.»

Stundās to nevar izmērīt

Ilgonis Bērsons stāsta, ka, salīdzinot ar kādreizējo laiku, mūsdienās noteikti ir vieglāk paust savus uzskatus, tomēr ir citas problēmas. «Cilvēki, kas strādā ar dokumentiem un tiem valdības likumiem, nesaprot radošā cilvēka darbu. Viņi to grib izmērīt stundās. Manu darbu nevar ar stundām izmērīt, jo tad to neviens nevarēs apmaksāt. Bet, no otras puses, ja es atrodu jaunas atziņas literatūras vēsturē, domāju, ka arī man būtu vajadzīgs valsts atbalsts. Nevis tā: kulies pats! Nē, es nemaz nesūdzos. Es pašreiz nestrādāju naudas vai maizes dēļ. Es to daru vairāk prieka pēc. Par to, lai nodrošinātu vecumdienas, esmu parūpējies agrāk. Es negribu žēloties, gribu, lai saprot, kāda ir radošo un zinātnisko darbinieku darbīgā ikdienu.»

Raibais ģimenes stāsts

«Talsu pusē man ir dzimtās mājas. Esam trīs brāļi: divi zinātņu doktori [Ilgonis un Imants Bērsons], viens ir biškopis [Tālivaldis Bērsons]. Es galvenokārt dzīvoju laukos, bet braucu arī uz Rīgu un strādāju. Es esmu represēto ģimenes pārstāvis. Tas ir garš stāsts, kā mūsu ģimeni saplosīja driskās par nodokļu nemaksāšanu. Mēs bijām nabagi, bet politiskā iekārta mūs iedalīja budžos. Un budžus vajag izsūtīt uz Sibīriju. Es biju divdesmit kilometrus ārpus mājas Talsos ģimnāzijā. Kas bija mājās, tos paņēma. Tēvu apcietināja. Uz Sibīriju aizveda mammu un jaunāko brāli. Pēc tam vecāki dzīvoja savā mājā divās istabās, bet maksāja par to īri. Bija jocīgi, jo viņi taču bija atbrīvoti cilvēki, sods bija izciests.

Tagad saka: visi tajā laikā ir tikai kalpojuši varai. Bija jādzīvo. Un es arī dzīvoju. Dažādi dzīvojām. Visādi bija. Piemēram, bija viesības netālu no mūsu mājām. Tēvs bija kopā ar vēl vienu vīru. Palūdza muzikantiem nospēlēt «Dievs, svētī Latviju». Tas notika publiskā vietā, un neviens nesūdzējās. Likās, kā tas varēja būt...

Es rakstīju dienasgrāmatu pretpadomju stilā. To nedrīkstēja darīt, ja notiktu kratīšana mājās, tad aizvestu uz Sibīriju vai ieliktu cietumā. Man, protams, bija bail, tomēr riskēju un saglabāju šo dokumentu kā liecību. Dienasgrāmatā rakstīju par 18. novembri un atspoguļoju padomju varas nejēdzības. Pirmais stāsts ir par to, kāpēc mani neaizveda. Tāpēc, ka nebiju mājās. Es biju iekļauts arī otrreiz apcietināmo personu sarakstā, inteliģences sarakstā. Es smejos, ka divreiz biju sarakstā un uz Sibīriju neaizveda. Ja būs trešā reize, tad es pats brīvprātīgi aizbraukšu. Tā jau gan nevajadzētu smieties par savu likteni.»