Ar dziedātāju un vokālo pedagoģi Lindu Dinsbergu, kas plašākai publikai pazīstama ar skatuves vārdu Anmary runājām par patriotismu, ģimenes tradīcijām un tautasdziesmu nozīmi.
‒ Pastāstiet, lūdzu, par tautasdziesmu koncertprogrammu «Dieva dēli. Saules meitas».
‒ Tautasdziesmas šādā pārmaiņu laikā ir visatbilstošākais, kas varētu palīdzēt cilvēkiem pārdzīvot un izturēt. Tās cilvēku var pacelt un ļaut uzturēt pozitīvās emocijas, možu garu, ticību labajam. Man liekas, ka šobrīd cilvēkiem nav viegli gan psiholoģiski, gan emocionāli, gan varbūt arī fiziskā ziņā. Ja mēs turamies kopā, kopā vienojamies dziesmā, tad, domāju, tas var palīdzēt tikt pāri.
Šogad mūsu pulkam ir pievienojusies Kristīne Kārkle-Kalniņa. Kristīne ir tautasdziesmu zinātāja. Viņa zina, kāpēc tautasdziesmas tika dziedātas, un palīdz mums izprast un iedziļināties. Nav tā, ka vārdi tautasdziesmās nozīmē tieši to, ko šķietami apzīmē ikdienā. Jēga ir dziļāka.
Ļoti daudzi vēlējās redzēt tieši mūs visus. Gan mēs pie klausītājiem pierodam, gan viņi pie mums. Tā ir kā ģimeniska atkalredzēšanās. Mēs esam viens otram vajadzīgi. Atbalsts vairo ticību, spēku. Man liekas, māksliniekam lielākais apliecinājums ir tas, ka cilvēks ir atnācis un mēs varam mijiedarboties, mainīties emocijām un cits citu papildināt.
‒ Vai varētu teikt, ka šķietami vienkāršajās tautasdziesmās patiesībā ir ļoti dziļš un slēpts kods?
‒ Noteikti. Katrai tautai tas ir mazliet citādāks. Tas ir vēl senāks par mūsu senčiem. Tautasdziesmas ir latviskais kods, kur varam smelties spēku un atrast atbildes uz dažādiem jautājumiem.
Ja pastudē dziļāk, tad katram vārdu salikumam, katrai kombinācijai ir sava vibrācija. Izteiktajam vārdam ir arī sava enerģija. Ja skatāmies no kvantu fizikas puses, tad ļoti ietekmē, ko tu dziedi, kā tu dziedi un kāpēc dziedi. Man šķiet, ka cilvēki neaizdomājas par to, ko tautasdziesma izsaka. Reizēm pazīstamā tautasdziesmā ir nomainīts tikai viens vārds, bet tas viens vārds daudz ko maina un dod jau citu vibrāciju.
‒ Ko jums nozīmē patriotisms?
‒ Katram patriotisms nozīmē kaut ko citu. Man tā ir apziņa par vietu un zemi, kur dzīvoju. Esmu sapratusi un tieši pēdējos gados apzinos aizvien vairāk, ka esam Māras zeme. Mēs esam Laimas zeme. Mēs patiesībā esam pasargāti no ļoti daudz kā, kas notiek pasaulē. Latvija ir tāds Dieva nostūris. Mēs varam būt laimīgi, ka ir četri skaisti gadalaiki. Varam tos baudīt. Uzskatu, ka mums ir jāsaglabā sava flora, fauna, ko vien var glābt un uzturēt. Dzīvojam salīdzinoši tīrā vidē. Varam elpot joprojām tīru gaisu. Es ļoti novērtēju to, kur dzīvoju. Noteikti gribētu, lai mēs iestādām vairāk koku nekā izcērtam. Tas dos arī nākamajām paaudzēm iespēju baudīt to, kāda bijusi mūsu bērnībā.
Man liekas, ka skaistākais, ko vispār varam savā dzīvē iegūt, ir emocijas. Un mūsu pašu izvēle, kādas tās būs. Tās būs labas, ja rūpēsimies un būsim atbildīgi par to, kas mums ir apkārt. Aicinu domāt par vidi. Es ļoti novērtēju to, ka šīs ir manas mājas. Visvairāk to var novērtēt, kad izbrauc no valsts. Tad man šķiet, ka citur arī ir skaisti, katrai valstij ir savi plusi un burvība. Bet tāda burvība, kāda piemīt Latvijas dabai, man šķiet, nav nekur. Es neteikšu, ka man tas ir speciāli ieaudzināts. Tā vienkārši ir. Jā, mēs no citiem varam aizgūt to labāko, bet vajag novērtēt arī to, ka šeit ir tiešām visi resursi, lai mēs varētu kopā būt laimīgi un tīrā un laimīgā vidē audzināt nākamās paaudzes.
