Kad presē parādījās ziņa par to, ka uz Rīgu varētu braukt un "Dinamo" spēlēt Kanādas hokeja zvaigznes Pola Karijas brālis Martins, lielākā interese bija par viņa radniecības saitēm.
Hokejists audzis ļoti sportiskā ģimenē, par viņa spēles līmeni liecina Somijas SM līgas rezultatīvākā spēlētāja tituls. Arī pārbaudes spēlēs Rīgas "Dinamo" rindās Martins kopbildi nebojāja un organiski iekļāvās maiņā ar Miķeli Rēdlihu un Lauri Dārziņu.
Kā jūties?
– Noguris.
Pēc šodienas treniņa [2. septembrī] vai pēc trijām spēlēm trijās dienās pēc kārtas nedēļas nogalē "Latvijas dzelzceļa" kausa izcīņā?
– Viss kopā. Lai arī mums bija brīvs pēc nedēļas nogales, bet...
Kā nonāci Latvijā?
– Aģenta nopelns. Ar nedaudziem izņēmumiem katrs līgums Eiropā tiek noslēgts ar aģenta palīdzību.
Vai "Dinamo" bija labākais piedāvājums?
– Acīmredzot. Aģents meklē labāko, un sportists viņam uzticas.
Uz kartes vari atrast valsti, kurā pašlaik atrodies?
– Jā, tā ir maza. Es esmu jau diezgan daudz izceļojies. Protams, neesmu bijis visur, tomēr ne katrs ir nokļuvis Helsinkos, Norvēģijā, Šveicē.
Tev jau bijis laiks novērtēt, kāda ir Latvija?
– Nē, ātri tas nemaz nav iespējams. Jūtama Austrumeiropas cilvēku mentalitāte, taču šī ir brīnišķīga zeme. Man šķiet, – tā tiecas pareizajā virzienā, lai arī pašreizējie apstākļi katru ietekmē.
Kurš tev palīdz saprast, kas un kur atrodas?
– Visbiežāk pats veicu "izlūkgājienus". Pagājušajā nedēļā sieva atlidoja uz Latviju. Man nav daudz vajadzību, kluba biedri un arī mans aģents palīdz. Nav tik viegli atrast kādu, ar ko parunāt angliski, lai arī var sastapt cilvēkus, kuri valodu pietiekami pārvalda, lai spētu palīdzēt. Paldies komandas biedriem, kuri palīdz ar tulkošanu, ja tomēr tas nepieciešams.
Sieva būs kopā ar tevi visu sezonu?
– Lielāko sezonas daļu.
Tavā bērnībā bija iespēja nekļūt par hokejistu? Visi bērni pilsētā spēlēja hokeju?
– Vankūvera ļoti atšķiras no daudzām citām Kanādas, īpaši – mazajām pilsētām. Tur nav ļoti auksts un ir jūtams daudzu kultūru sajaukums. Hokejs ir populārs, taču tur arī iespējams nodarboties ar daudz ko citu. Manā ģimenē nodarbojāmies ar daudziem sporta veidiem. Lai arī hokejs Vankūverā ir sporta veids numur viens, tomēr tur nav kā citās pilsētās, – ja nespēlē hokeju, īpaši iemīļots nebūsi. Pamatskolā laikam bijām divi simts bērnu vidū, kas spēlēja hokeju. Arī vidusskolā nemaz tik daudz hokejistu nebija.
Martin, ko nozīmē tavs otrais vārds Tecuja?
– Par to neko nezināju, kamēr nebiju devies uz Japānu. Grūti izskaidrot. Tas ir kā dzelzs krusts, kā gabals no metāla, kā ierocis. Vārdu sakot, kaut kas no dzelzs.
Pastāsti par savu ģimeni.
– Mana māte Šerona vidusskolā bija laba softbola spēlētāja. Mans tēvs Tecuhiko vidusskolā nodarbojās ar daudziem sporta veidiem. Vislabāk viņam izdevās regbijs – viņš to spēlēja Britu Kolumbijas universitātē un bija Kanādas izlases spēlētājs, vienu gadu pat tās kapteinis. Abi vecāki bija skolotāji. Tēvs atvadījās no šī pasaules 2002. gada Ziemassvētkos, bet mamma joprojām dzīvo Vankūverā. Vecākā māsa Mičiko arī mums – pārējiem brāļiem un māsām – palīdz sakārtot finanšu lietas. Viņa aizrāvās ar skotu dejām un vienīgā no mums nebija pārāk sportiska. Lielākoties ir zināmi mani brāļi Pols un Stīvs, kuri arī spēlē hokeju. Māsa Noriko spēlēja lauka hokeju Meinas universitātē, pēc tam bija pievērsusies profesionālajam boksam, bet tagad viņai ir cita nodarbošanās.
Var teikt, ka tavas sportošanas iemesls ir ģimene?
– Jā, lai arī vairs neatceros, – pats gribēju spēlēt hokeju jeb ģimene mani ievirzīja. Domāju, vecāki rādīja priekšzīmi, un mēs ar prieku sacentāmies dažādos sporta veidos. Tas iznāca ļoti dabiski. Vecāki vienmēr uzsvēra izglītības un aktivitāšu nozīmi. Viņi varēja būt pārliecināti, ka esam nodarbināti. Mēs nedzīvojām bagāti. Tēvs bija skolotājs, mamma dzīvoja mājās, un mums nebija daudz liekas naudas. Nespēlējām videospēles, jo mums to mājās nebija, tāpat kā mājdzīvnieku. Spēlējāmies viens ar otru un sportojām.
Kāpēc izvēlējies studēt Meinas universitātē? Tā taču nav Vankūveras tuvumā?
– Tā ir tālu prom. Pols bija "vainīgs", jo bija pirmais no mums, kurš tur uzsāka studijas. Viņš devās turp trenera dēļ. Mums visiem trijiem brāļiem bija viens treneris – Šons Volšs. Pēc manām domām, nepārspējams, lai arī citiem var būt citādāks viedoklis. Kad universitātē biju pavadījis divus gadus, viņš 46 gadu vecumā mira no vēža. Universitātē nebija daudz, ko darīt, atlika vien cītīgi mācīties un iepriecināt vecākus.
Ko tu studēji?
– Matemātiku.
Ko ar to iesāksi pēc sporta karjeras beigām?
– Iespējams, neko. Man ir daudz interešu. Droši vien darīšu kaut ko vajadzīgu.
Lasīju, ka universitāte noslēgusi ar jums četriem vienošanos, ka visi jūsu bērni augstskolā mācīsies tieši Meinā un viņiem vieta hokeja un lauka hokeja komandās gandrīz jau nodrošināta.
– Jā, vienīgi vecākā māsa Mičiko studēja augstskolā Vankūverā. Mums pārējiem bērnu vēl nav. Kad būs, paskatīsimies. Patiesībā tas bija tikai joks.
Pastāsti par savu karjeru hokejā. Ceļojot pa līgām, tev izdevās pacelties arvien augstākā līmenī?
– Tas ir garš stāsts. Man šķiet, tā vairāk izskatās pēc "amerikāņu kalniņiem". Man bija laba karjera koledžas laikā, bet neviens laikam īsti neticēja manām spējām spēlēt hokeju. Pat tagad daudzi vēl netic.
"Dinamo" tic.
– Varbūt, nezinu. Universitāti absolvēju gadu pirms lokauta [2004.–2005. gada sezonā]. Tas bija smags laiks. Mana auguma spēlētājam iekļūt NHL tobrīd bija īpaši grūti. Neviens negribēja izdot naudu, dot iespēju. Gadu spēlēju AHL un neguvu nekādu baudu. Pēc tam bija neiespējami dabūt darbu. Amerikā atgriezties negribēju, NHL sacensības nenotika, gandrīz visi NHL spēlētāji spēlēja Eiropā. Jau biju beidzis spēlēt hokeju. Pēc koledžas mani aicināja uz Japānu, bet NHL lokauta laikā mani neviens tur vairs negribēja redzēt. Tomēr vismazākais Japānas klubs decembrī mani uzaicināja pie sevis, jo bija atraduši nedaudz naudiņas. Pie viņiem aizvadīju sezonas pēdējās piecpadsmit spēles. Nākamajā vasarā atkal nevarēju atrast darbu pat Vācijas un Šveices otrajās līgās. Pazinu galveno treneri Norvēģijā, kurš gribēja mani redzēt komandā, bet klubam tādas vēlēšanās nebija. Treneris turpināja pierādīt, ka tieši es esmu nepieciešams. Kad viņi nevarēja atrast nevienu citu, nokļuvu Norvēģijā.
Spēlēju labi, tiku pamanīts. Tas man deva iespēju Kanādas izlases sastāvā piedalīties "Lolo" kausa izcīņā Slovākijā 2005. gada decembrī, kur spēlēju arī pret Latvijas izlasi (spēlē, kurā Kanāda uzvarēja ar 4:2, Martins guva divus vārtus un izdarīja rezultatīvu piespēli. – D. Ā.). Kanādas izlases sastāvā startēju arī Špenglera kausā. Bija piedāvājums spēlēt Vācijā, bet parakstīju līgumu ar Espo "Blues". Tā bija lieliska izvēle. Gribēju ilgi palikt Espo, tomēr atgriezos Ziemeļamerikā, jo vēlējos trenēties un spēlēt pie 2007. gada pasaules čempionu – Kanādas izlases galvenā trenera Endija Mjureja vadītajā Sentlūisas "Blues" komandā. Nelaimīgā kārtā tā arī neaizvadīju nevienu spēli NHL un parakstīju līgumu ar Langnavas klubu, tomēr tur sākās finansiālas un citas problēmas.
Kā nokļuvi Peorijas klubā?
– Man bija līgums ar NHL klubu Sentlūisā, patika Mjurejs kā treneris, un es patiku viņam. Viņiem bija daudz labu spēlētāju (arī Pols parakstīja līgumu pēc manis). Bet es biju parakstījis divvirzienu līgumu, un tas laikam nebija īpaši gudri. Darīju to ļoti savlaicīgi – 1. jūnijā, tāpēc varēju vien noskatīties, kas notiek, un strādāt, cik labi spēju. Biju vīlies, jo biju parakstījis labu līgumu, bet tad uz gadu iestrēgu AHL kopā ar otru sliktāko komandu Rietumu divīzijā.
Sezonā Somijā biji rezultatīvākais visā līgā, izcīnot V. P. Ketolas balvu, kuru iepriekš 2004./2005. gada sezonā bija nopelnījis arī tavs brālis Stīvs. Jūs turklāt esat vienīgie brāļi, kuriem tas izdevies.
– Tas man nozīmē ļoti daudz, īpaši tāpēc, ka arī brālim ir šī balva, tomēr speciāli pēc tās laukumā netiecos. Man īpaši dārgs šis panākums, jo guvu to pirmais. Somijā ir augstas klases līga, lai būtu augšgalā, ir smagi jāstrādā un labi jāspēlē.
Šveicē arī klubā biji rezultatīvākais un septītais – līgā. Tur bija augstāka meistarība nekā Somijā?
– Kad spēlēju Somijā, vidējais līmenis bija augstāks, taču spēles stils kardināli atšķiras. Šveicē ir ļoti daudz slidošanas, mazāk individuāli prasmīgu hokejistu, viss notiek ātri. Pēc pirmajām 15–20 spēlēm biju līgas rezultatīvāko spēlētāju priekšgalā. Ne jau punkti visu nosaka. Hokejists reizēm labu sezonu aizvada, būdams īstajā laikā īstajā vietā, salikts kopā ar apdāvinātiem partneriem un kopā ar tiem gūstot daudz rezultativitātes punktu. Uz to visi skatās kā pirmo rādītāju, bet es neticu, ka tie atspoguļo spēlētāja kvalitāti. Punkti atkarīgi no trenera, partneriem, taktikas, spēles laika. Hokejā uzvar tas, kurš iemet vairāk ripu. Ir tādi, kas met ripas vārtos, bet ir arī tādi, kas to neļauj darīt citiem. Ja koncentrējas tikai uz ripas dabūšanu vārtos, bet nepalīdz komandas biedriem, var gadīties, ka vienība vairāk zaudēs, nekā iegūs. Tāpēc nedomāju, ka mans uzdevums ir būt rezultatīvākajam par katru cenu.
Ar ātrumu laukumā tev nav problēmu?
– Nē. Es to izbaudu. Eiropā parasti ir lielāki laukumi, un tas man ir parocīgi.
Vai "Dinamo" spēlētais hokejs ar kaut ko atšķiras no citās valstīs spēlētā?
– Šeit ir cita hokeja kultūra un mentalitāte, cita treniņu sistēma, cits trenēšanas stils. Man atkal viss ir jauns, tāpat kā iepriekšējos gados. Joprojām esmu pielāgošanās procesā. Treniņi, pārbaudes spēles ar KHL komandām, visi ir noguruši. Pulsa kontrole pie Jūliusa Šuplera ir interesanta.
Visu rakstu lasiet 8. septembra izdevumā Sporta Avīze.