Jauna izaicinājuma meklējumos

Finansists Artūrs Veics uz tikšanos atnāk no darba, ģērbies uzvalkā. Pasūtījis kapučino, viņš no kabatas izņem salocītu lapu – sagatavojis savu ultramaratonista CV. Saraksts Tik Jaunam SkrēJēJam – veicam ir 29 gadi – ar Samērā īSu pieredzi ir patiesi iespaidīgs. Artūrs stāsta arī par savu piedalīšanos Badwater ultramaratonā Kalifornijā.

Siguldas kalnu maratons vairākkārt, Monblāna ultramaratona īsā un garā distance, Smilšu maratons Sahāras tuksnesī, 100 kilometru un 100 jūdžu skrējieni, kā arī Badwater ultramaratons Nāves ielejā. „Skriešana ir vienkāršs, patīkams un labs sporta veids,” saka Artūrs Veics. „Lai saprastu, kas ir ultramaratons, tas vienreiz jāpieveic un tad jau var turpināt ar nākamo,” viņš piebilst. Taču, ja to mēģina formulēt, tad jāteic, ka par ultramaratonu uzskata jebkuru skriešanas distanci, kas ir garāka par klasisko maratonu. Pastāv divu veidu sacensības – tās, kurās jānoskrien noteikta distance, un tās, kurās jāpieveic garākā distance kontrollaikā. Pirmo vidū populārākie ir 50 un 100 kilometru, 50 un 100 jūdžu skrējieni, savukārt laika sacensības mēdz būt 6, 12 un 24 stundas vai arī vairākas dienas garas. Katru gadu pasaulē apmēram 70 000 cilvēku noskrien kādu no ultramaratoniem, un arī Latvijā šīs sacensības kļūst arvien populārākas. 2007. gadā Artūra kolēģis pateicis, ka skries Nordea pusmaratonu. Artūrs, kas līdz šim nebija skrējis, bet periodiski nodarbojies ar dažādiem citiem sporta veidiem (tenisu, futbolu, karatē), uztvēra to kā derības – ja kolēģis var, arī viņš to izdarīs. Artūrs atceras, ka viņam toreiz pat nebija skaidras izpratnes, ko šāds skrējiens vispār nozīmē, bet vēlme mēģināt bija spēcīgāka. Pēc pāris treniņskrējieniem, no kuriem neviens nebija garāks par 10 kilometriem, viņš burtiski piebeidza savu pirmo pusmaratonu – daļu noskrienot, bet daļu noejot ātrā gaitā. Bet ar to pietika, un Artūrs pieteicās Kuldīgas pusmaratonam, kuru karstā laika dēļ noskrējis vēl sliktāk, atstājot aiz sevis vien divus dalībniekus. Artūrs distancē pat nedzēra ūdeni. Vienkārši nezināja, ka tas jādara. Uz samērā vieglprātīgas nots viņš turpināja un izlēma strauji palielināt distanci, tajā pašā gadā noskrienot maratonu Valmierā. „To darīju ļoti nepareizi, pareizi būtu sākt ar īsām distancēm, vispirms iegūt ātrumu, sasniegt pāris personisko rekordu.

Tas varētu aizņemt vairākus gadus, un tikai tad vajadzētu turpināt ar pusmaratonu, atkal distancē izliekot maksimumu.” Citādi var klāties kā viņam pašam pirmajā reizē, kad pēc 30 noskrietiem kilometriem viņš pievienojies gājējiem. Artūrs piebilst, ka rekordus neprofesionālis var sasniegt dzīves laikā, nekur nav jāsteidzas. Galvenais ir prieks, ko var gūt no procesa. Turklāt viņš uzsver, ka būtiski ir trenēties arī ziemā, jo tā Latvijā ir gara un ir svarīgi, ka šajā gadalaikā var norūdīties un izveidot labu pamatu skriešanai; tad nav arī citu apgrūtinājumu kā vasarā – odu, karstuma, ūdens līdzņemšanas. Artūrs ziemā būtiski, nu jau nopietni trenējoties, uzlaboja savu formu un līdz ar to arī rezultātu. „Maratons man kļuva par skrējēja, nevis pieveicēja distanci.”

Rakstura kilometri

Tad Artūru ieinteresējis kāds raksts par Monblāna ultramaratonu – Ultra-Trail du Mont-Blanc. Tas bijis īss stāsts par Ati Plakanu, pirmo latvieti, kas pievārējis šo distanci. UTMB, kā saīsinājumā dēvē šo maršrutu, ir apmēram 166 kilometru garš skrējiens Alpos, kuru uzskata par grūtāko ultramaratonu Eiropā. Labākie sportisti distanci veicapmēram 20 stundās, bet lielākajai daļai nepieciešamas 30 līdz 40 stundas. Interese pieteikties un mēģināt pašam arī bija radusies. No pieteikšanās janvārī līdz skrējienam bija astoņi mēneši laika – pietiekami, lai sagatavotos. Noteikumi neļauj sākt ar garo distanci, ja sportistam nav gana daudz skrējienu viņa karjerā, tāpēc 2008. gadā Artūrs pieteicās īsajai distancei CCC: Courmayeur– Champex–Chamonix, kas ir 98 kilometrus  gara, un papildus vēl ievilcis līdzi draugu, kas, īsts avantūrists būdams, pieteicies un nostartējis, lai arī līdz tam sacensībās vispār nebija skrējis. Lai arī sākumā grūti, regulāri skrienot, šis sports neizbēgami iepatīkas. Artūrs apgalvo, ka nav bijis tāda skrējiena, pēc kura nebūtu gandarījuma. Tomēr viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir sportot sev patīkamā tempā un nemēģināt sasniegt personīgo rekordu katrā treniņā. Jāskrien ir tā, lai treniņa laikā spētu parunāt; ja nevar, tad temps ir pārāk ātrs. Šos padomus Artūrs sniedz, mācījies no savām kļūdām. Uz jautājumu, kur līdz 2007. gadam viņš licis to milzīgo apņēmību un entuziasmu, kādu ieguldīja skriešanā, puisis atbild: „Mācībās un darbā.” Pēc pirmā gada Ernst&Young, kur Artūrs strādājis par auditoru, viņš arī sācis skriet. Tas bijis saspringts laiks ar gariem vakariem un virsstundām. Artūrs piebilst, ka visu, ko dzīvē apņēmies darīt, viņš dara labi. Veics parasti trenējas pa meža ceļiem, jo, ilgstoši un daudz skrienot pa asfaltu, kājas slodzi un atsitienu tomēr jūt, sliktāks segums esot tikai bruģis. Tāpēc arī pilsētas maratons pa asfaltu Artūram nešķiet saistošs. Kad piebilstu, ka ir skrējēji, kas tā iepazīst pasauli, atklāj jaunas pilsētas, viņš atbild, ka pats labprātāk ceļo klasiski. Taču jau pieminētais Monblāna ultramaratons Veicam sniedzis vajadzīgo adrenalīna devu: ”Slodze, kad jātiek vismaz kilometru augstā kalnā, ir tik liela kā uzkāpt 300 stāvu augstā debesskrāpī.” Tikai Monblāna skrējienā tas jādara vairākkārt, un nav arī pakāpienu, kas kāpšanu atvieglotu, ir tikai kalnu taka ar dažādu segumu. Veics piebilst, ka latvietis nav pieradis pie šādas slodzes, jo mūsu līdzenumos kāju muskuļi nav iepazinuši tik netipisku slodzi, tāpēc, skrienot lejā no kalna, kvadricepsiem ir tik liela slodze, ka katrs solis jāsper caur sāpēm. Neticami, bet pēc distances vidus vairāk priecējot ceļš augšup, jo tad ir mazāk triecienu un sāpju. Lai arī bijis jāskrien divas naktis un miega bads izraisījis pat halucinācijas, Artūrs šo ultramaratonu atzīst par vienu no skaistākajiem – skarba distance, kuru izdaiļo kalnu ainavas, pļavas, zvaigžņota debess un emocijas finišā, kad tik daudzas reizes ir pārvarēts nevaru. Distancei ir arī laika limits – 46 stundas, Artūrs to veicis 32,5 stundās.

Patīkams diskomforts

Tad sekoja Siguldas kalnu maratons, kuru Veics iesaka noskriet katram Latvijā. Pat pirmajā reizē, kad jau pēc veikta apļa viņš nožēlojis, ka pieteicies, kalna galā, ēdot

siera pīrādziņus, domājis, kā lai distanci pieveic. Viņš neizstājās un pēc teju sešām stundām, kaut priekšpēdējais, bet godam finišēja. Varbūt spīts, taču jau nākamajā gadā Artūrs šo rādītāju apgrieza otrādi. Pašam par izbrīnu, jo skrējienā piedalījušies daudzi labi sportisti, pēc pāris apļiem Artūram teikts, ka viņš ir pirmais. Vēl ilgi viņš domājis, ka gan jau pirmais ir tik stipri viņam priekšā, ka vienkārši vairs nav redzams, bet pēdējā aplī, esot kalna virsotnē, sapratis, ka patiesi ir līderis. Prieks par pašam tik

neticamu panākumu bijis milzīgs. Nākamais paša sev uzliktais pārbaudījums bijis Marathon des Sables jeb Smilšu maratons Marokā – parasti tie ir 250 kilometri sešos posmos pa Sahāras tuksnesi. 2009. gadā, kad Artūrs Veics bija vienīgais dalībnieks no

Baltijas, bijis 202 kilometru skrējiens četros posmos, jo organizatori pirmo un pēdējo atcēluši – pirmoreiz 16 gadu laikā lijis spēcīgs lietus, applūdinot upes. Šoreiz Artūrs bija patiešām labi sagatavojies – gan fiziski trenējies, gan pareizi ekipēts, gan arī morāli gatavs. Tas nenozīmē, ka bija viegli. Šajā sacensībā viss nepieciešamais jānes līdzi – jāskrien ar mugursomu plecos, tāpēc bijis īpaši svarīgi neņemt neko lieku, bet līdzi ņemamo izvēlēties īpaši vieglu un kompaktu. Pirmajā dienā mugursoma svērusi apmēram astoņus kilogramus. Organizatori pieprasa, piemēram, ka ēdienam jāsatur noteikts kaloriju daudzums. Artūrs ņēmis dehidrētu alpīnistu ēdienu. Obligātajā somas saturā ietilpst arī raķete, ko izšaut, ja nepieciešama palīdzība vai skrējējs grib izstāties, ierīce, ar kuru izsūkt čūskas indi, kā arī spogulītis un svilpe. Naktī temperatūra strauji krītas, un berberu telts tikai nedaudz aizsargā no vēja un dienas laikā no saules; Artūrs, vēloties ietaupīt uz katru gramu, līdzi paņēmis vieglu, bet ne pietiekami siltu guļammaisu, tāpat atšķirībā no citiem skrējējiem nav ielicis somā čībiņas, tāpēc 

arī pēc distances bijis jāstaigā tajos pašos smilšainajos apavos. Savukārt pa dienu,  noskrējies un saulē nokarsis, dalībnieks var izvēlēties – lietot dārgo, katram noteiktā daudzumā paredzēto ūdeni, lai nomazgātos vai padzertos. Veics rezumē, ka saprast, kā pareizi sakārtot somu, var, tikai vienreiz noskrienot. Tad ir skaidrs, kas bijis darīts

nepareizi. Viena no grūtākajām lietām – iemācīties sadzīvot ar diskomfortu, jo skrējiens ir tikai puse no pārbaudījuma. Paša rezultāts galā bijis tiešām labs – 41. vieta no

apmēram 800 dalībniekiem.

Sacensība bez Holivudas stāsta

Artūra motivācija ir jauns izaicinājums un vēlme uzzināt, vai viņš to var izdarīt. Lai arī cik grūti distancē klātos, ieguldīts darbs un laiks – pusgadu skrējiens bijis prātā, tāpēc vismaz apņēmība neļauj izstāties.

Badwater ultramaratons notiek Nāves ielejā, kur temperatūra sasniedz pat 55 °C. Turklāt tas sākas 86 metrus zem jūras līmeņa un sasniedz 2548 metru virs tā. Artūrs 

domā, ka viņa spēks ir tajā, ka viņš startā zina, ka finišēs, citu varbūtību pat nepieļaujot. Šogad ultramaratons notiks 36 reizi, un tiek solīts vēl nebijis karstums, kad, iespējams, tiks fiksēts jauns karstuma rekords. Organizatoriem tas sagādā prieku, jo šis skrējiens iecerēts kā grūtākais un tajā var piedalīties tikai spēcīgākie kandidāti. Artūrs piebilst, ka pretendentu kontā jābūt vismaz trim 100 jūdžu skrējieniem, vēlams, kādam tuksneša vai līdzīgas grūtības pakāpes ultramaratonam, lai organizatori redzētu, ka dalībnieks ir nopietns. 217 kilometru garajai distancei ir noteikts kontrollaiks – 48 stundas. Artūrs ir vienīgais latvietis, kas noskrējis šo ultramaratonu.

Ja citos maratonos ir palīdzības punkti, kur var paēst, padzerties un saņemt ārsta palīdzību, Badwater sacensībā, tāpēc ka tā ir tik gara un skrējēju ir samērā maz – ap 100 – , šādi punkti netiek veidoti, taču katram dalībniekam jābūt līdzi komandai divu  līdz sešu cilvēku sastāvā, kas skrējējam nodrošina visu nepieciešamo.

Pirms sacensības Artūrs nopietni trenējās, noskrienot pat 160 kilometru nedēļā, cenšoties skriet dienas karstākajā laikā. Papildus gājis pirtī un apmeklējis Bikrama jogu. „Laikus adaptējot ķermeni, cilvēks neizsvīst tik daudz sāļu,” viņš saka. “Man nebija bail, taču bija neziņa, jo 100 kilometri var būt grūti, taču 200 kilometri nav tikai divreiz grūtāki, tie ir daudzreiz grūtāki.” Viena no smagākajām lietām ir temperatūras svārstības – pa dienu termometra stabiņš uzkāpis līdz 50, bet naktī nokrities līdz 9. Temperatūras atšķirība dienā un naktī ir milzīga, ķermenim tas ir šoks. Naktī Artūrs salis, jo nebija paņēmis līdzi siltās drēbes. Savilcis mugurā visu, ko pavadošā komanda varējusi sastiķēt, viņš turpinājis skrējienu. Lai aklimatizētos, Artūrs ar komandas biedriem aizbraucis uz Lasvegasu nedēļu pirms starta, taču, nonākot Nāves ielejā vakarā, visiem bijis šoks, cik tur karsti: „Kā pirtī!” Lai skrējienu padarītu kaut nedaudz ērtāku, Artūrs bija ģērbies baltās, ar mentolu piesūcinātās drēbēs. Pēc otrā dalībnieku starta astoņos no rīta Artūrs pirmās sešas stundas noskrējis, kā pats vērtē, ļoti labi, pieveikdams vismaz 50 kilometru, kas ir teicams rezultāts, ņemot vērā karstumu un biežās apstāšanās reizes, lai aplaistītos, padzertos, uzpildītu ledus maisiņus, jo bija ārkārtīgi svarīgi sevi maksimāli atdzesēt. Turklāt skriet iespējams tikai pa balto līniju, pašā asfaltā apavi var izkust. Savā grupā viņš ilgu laiku bijis līderis, otrais vai trešais. Ik pa laikam kāds no komandas biedriem Artūram paskrējis līdzi – lai uzmundrinātu, 

parunātos, pastāstītu, kāda situācija ir trasē. Gaiss Nāves ielejā ir ļoti sauss, acīs  regulāri jāpilina, visiem pēc kārtas pa degunu tecējušas asinis. Komandas biedri arīdzan sekojuši līdzi, cikos un ko Artūrs apēdis, kad jāuzņem papildu deva. Dalībnieki var izvēlēties – gulēt vai ne. Austot saulei, Artūrs stundu pagulējis mašīnā. Mēdzot teikt – it kā stundu zaudējis, tomēr nodrošinājis labāku pašsajūtu nākamajā dienā. Taču pamostoties Artūrs gandrīz paģībis, nav varējis pakustēties – tik nelabi viņam kļuvis. Tomēr, pēc brīža atžirgstot, izvēlējies uz slimnīcu nebraukt un skrējienu, kādu laiku soļojot, turpināt. Uz manu izbrīnīto skatienu Artūrs atbild, ka smadzenes, jūtot  tādu pārslodzi, ķermeni burtiski izslēdz, vienlaikus dodot zīmi, ka jāuzmanās. Artūrs atteicies pieņemt iespēju, ka varētu nefinišēt, viņš bija devies ar izlolotu vēlmi, aizvedis turp komandu un ieguldījis lielus līdzekļus. Bet ja pienāk spēku izsīkums? 

„Jārāpo!” kodolīgi atbild skrējējs. Tāpēc, ņemot vērā pieredzi un iekrāto handikapu, viņš mēģinājis sevi kontrolēt, pamīšus ejot, neskrienot pārlieku ātri, lai saglabātu spēkus līdz galam. „Skrienot pirmoreiz, nav svarīgi, vai noskries par stundu ātrāk vai lēnāk, galvenais ir finišēt,” viņš saka. Otrajā dienā karstums un nogurums akumulējas,

arī komanda vairs nav tik spirgta, visiem ir grūti. Kājas ir pieblīdušas, sāpošas, ik pa laikam var saraut krampis. Artūrs caur smiekliem atceras brīdi, kad skrējis pie kalna

un pēc apmēram 200 kilometriem izlēmis nomainīt botas. Novilcis kurpes, viņš pakasījis pēdas un guvis tik patīkamas, neaprakstāmi labas sajūtas, ka sēdējis ceļa malā un smējies no laimes. Pēdējos 20 kilometrus, kas ir ceļš kalnā, Artūrs bijis spēka pilns, soļojis ar labu ātrumu, pat nedaudz paskrējis un arī apdzinis daudzus dalībniekus, bet kopumā neesot jākaunas, ka kalnā kāpj – pat spēcīgākie skrien un soļo pamīšus. Artūrs nosmej, ka visi izskatās kā opīši – šķībi, pieklibo, pievelk kājas, nekā skaista tur neesot. Taču finišs bijis brīnišķīgs – emocionāli pacilājošs, vizuāli skaists; tas bijis jau naktī, mašīnu starmeši izgaismojuši klintis, redzējis aiz sevis citus skrējējus, nakts bijusi klusa, un finišā patīkams nogurums. Visi komandas biedri priekā pacēluši Latvijas karogu, Artūrs bijis laimīgs, ka varējis šo mirkli dalīt ar pārējiem, kas viņu šajā sacensībā tik ļoti atbalstīja. Palasot dalībnieku piezīmes, daudzi, šķiet, atteiktos no

starta. Vienam skrējējam, piemēram, nogājuši visi nagi. Daudziem skrējiena laikā pilnībā noiet āda visā pēdu garumā, citiem ir problēmas ar nierēm, kas piespiež izstāties un tikai nekavējoša intravenozā šķīdruma ievadīšana var pasargāt no neatgriezeniskiem bojājumiem. „Psiholoģiski tas bija pārcilvēcīgi,” Artūrs piebilst. Lai arī

skrējiens, nenoliedzami, bijis ļoti grūts, Artūrs nemēdz dramatizēt. Kad vaicāju, kas šādā sacensībā ir svarīgāka – psiholoģiskā vai fiziskā sagatavotība – , Artūrs atbild, ka,

protams, abi divi aspekti, tikai nekad nevar zināt, kurš katrā situācijā ņems virsroku vai būs vairāk vajadzīgs. Nedrīkst baidīties un jāprot sevi arī pārvarēt. Skrienot tik garas

stundas, daudzkārt iespējams sev mēģināt iestāstīt, kāpēc to nevari. Gribu uzzināt, cik ultramaratons ir bīstams. Artūrs atbild, ka uz šādām sacensībām pārsvarā tomēr brauc

sagatavojušies cilvēki. Protams, esot arī situācijas, kad skrējējs jātransportē uz slimnīcu, reti, bet ir arī nāves gadījumi. Ir bijuši precedenti, ka cilvēks nomaldās tuksnesī un var paiet dienas, lai atrastu nometni, gadās arī sirds veselības problēmas. Savukārt, ja organizatori novērtē laikapstākļus kā bīstamus, viņi mēdz atcelt sacensības. Tā gadījies arī 2011. gada Monblāna skrējienā. Artūrs bijis apbēdināts, jo papildu riskus pat uzskatījis par lielāku izaicinājumu savām spējām un sagatavotajiem skrējējiem vispār. Viņš uzskata, ka organizatori šo pasākumu atcēla tieši vājāko dalībnieku dēļ, jo viņi varētu gūt vairāk traumu un biežāk arī ir izstājušies. Gargabalnieks piebilst: „Kāda jēga piedalīties ultramaratonā, ja tas ir viegli.”

Un tagad – kalni

Katras sacensības ir bijušas arī kā ceļojums un atklājumi, tomēr Artūram nešķiet interesanti tādi pasākumi, kad jāskrien pa īsu apli daudzu, citkārt pat 50 dienu garumā.

Viens no tādiem ultramaratoniem ir Kvīnsā Ņujorkā – Self-Transcendence 3100 mile Run – garākais pasaulē, bet Artūrs to uztver drīzāk kā meditāciju, nevis skrējienu. Viņš

arī priecājas, ka Latvijā ultramaratons ir kļuvis populārāks. Kad sācis viņš, praktiski bijis vienīgais savos garajos treniņos, tagad uz daudziem ultramaratoniem no Latvijas brauc pat vesela komanda, 10-20 cilvēku sastāvā.