"Barcelona" prezidents atklātā vēstulē: "Paldies, Tito, ka padarīji mūs stiprākus"

Spānijas futbola kluba "Barcelona" prezidents Žuzeps Marija Bartomeu publicējis atklātu vēstuli, kurā pasakās Tito Vilanovam par visu paveikto un atvadās no bijušā komandas galvenā trenera, kurš šā gada 25. aprīlī mira no cīņas ar vēzi. Vilanova pameta šo pasauli 45 gadu vecumā. Piedāvājam vēstules pilno versiju.

"Vēlos vērsties pie visiem, kuri mīl "Barsu", jo tā ir daļa no mums un liek mums justies dzīviem. Prieka brīžos pēc panākumiem, bet arī, varbūt jo īpaši, smagos un skumjos brīžos pēc sakāvēm. Un brīžos, kad saņemam sirdi plosošas ziņas. Gluži kā ziņas par Tito Vilanovas traģisko nāvi. Vēlos ar jums runāt par Tito, jo viņa atcerēšanās ir labākais mierinājums, kāds mums var būt, un labākā cieņas izrādīšana, kādu viņam varam sniegt. Man bija tā laime runāt ar viņu par futbolu un dzīvi un dalīties brīžos, kurus allaž atcerēšos. Un vēlētos izcelt dziļākus viņa rakstura un personības aspektus, kas ir piemērs mums visiem.

Tito bija mīlēts cilvēks. Viņš vienmēr ir bijis lepns, ka ir no laukiem, no Empordas, kā viņš bieži uzsvēra. Vienkāršs, diskrēts cilvēks, kurš skatījās acīs un runāja tieši. Viņam nevajadzēja smagi strādāt, lai iegūtu patiku. Viņš bija viņš pats, un tas bija pievilcīgākais cilvēkiem, kuri viņu pazina. Varbūt Tito bija jūtīgāks, nekā to izrādīja, jo demonstrētā pašpārliecinātība neatstāja vienaldzīgu nevienu. Šīs vienojošās spējas, šis gars, kā dēļ viņam bija labas attiecības ar ikvienu, dod mācību par dzīvi visiem barseloniešiem.

Pateicoties Tito, esam daudz ko mācījušies. Viņa pazemību un diskrētumu, retas īpašības futbola pasaulē. Viņa perfekcionisms un tieksme visvairāk prasīt no sevis paša bija iedvesmas avots visiem, kas ar viņu strādāja kopā. Atceros, ka viņš pieprasīja, lai "Camp Nou" būtu kā nevainojams paklājs! Viņš varēja būt uzstājīgs, ja tas bija nepieciešams, jo viņš cīnījās par to, kam ticēja, un ar tādu pašu entuziasmu pildīja savu darbu. Viņš uzauga "La Masia" [kluba akadēmijā – A.S.] un dziļi ticēja tās vērtībām un principiem. Pēc savas personīgās pieredzes viņš zināja, ka futbolistu sapņi FC "Barcelona" ne vienmēr piepildās, taču zināja arī, ka šī vilšanās palīdz augt.

Viņš vēroja savu dēlu Adriju, kuram ir tāds pats entuziasms un sapņi, kādi viņam bija tajā vecumā, kad viņš ieradās klubā kā pusaudzis un aizgāja kā vīrs un labs cilvēks. Iespējams, tāpēc viņš vienmēr vēroja jauniešu komandas un bija liels jauniešu sistēmas līdzjutējs. Jauniešu komandas ["La Masia"] vienmēr bija tās, par kurām viņam kā "Barsas" trenerim bija vienas no lielākajām rūpēm. Kad viņš pārņēma pirmo komandu, Tito izteica vārdus, kas nevarētu būt vēl patiesāki: "Esmu vienādi vai labāk sagatavots kā jebkurš treneris, kurš nāk no ārienes, jo es saprotu veidu, kā mēs spēlējam un kā redzam šo spēli." Viņš to pateica ar ideālu pārliecību un ticību, ka viņš varētu noturēt komandu uz uzņemtā panākumu kursa, pa kuru klubs devās pēdējos gados. Un tieši to viņš arī darīja, kamēr bija labā veselības stāvoklī.

Viņam bija skaidras idejas. Viņš zināja, ko gribēja, un allaž zināja, kas viņam ir jādara. Viņš vienmēr jebkurā situācijā rada risinājumu. Viņš bija dzimis organizētājs, klusais līderis, kurš nevilcinājās izpildīt savu plānu. Tito nekad nebija uzbrucējs, bet vienmēr bija karavānas priekšgalā. Liktenis ar viņu izspēlēja nežēlīgu spēli. Slimība, pret kuru viņš drošsirdīgi un apņēmīgi cīnījās, bija vienīgais pretinieks, kas spēja viņu apturēt no savu sapņu izbaudīšanas. Bet Tito nekad neapstājās rūpēties par klubu pat savas cīņas pret slimību grūtākajos brīžos. Pats pieredzēju to, kā viņš klubam palīdzēja ar padomu līdz pat savas dzīves pēdējiem brīžiem. "Mums ir jādara tas…Vai tu vēlies, lai es palīdzu tev to izdarīt?" viņš man teica pirms dažām dienām.

Tito ir mūs atstājis, bet viņa piemiņa noteikti padara mūs cilvēcīgākus un padara par labākiem barseloniešiem. Tāpēc ar saviem nopelniem kā trenerim, bet visvairāk ar savu piemēru kā cilvēkam viņš būs mūsu vēstures daļa un kāds, kuram mēs līdzināsimies mūžīgi. Vēlos šo vēstuli noslēgt, pasakoties viņa sievai Moncei un viņa bērniem Karlotai un Adrijam par to, kā jūs esat mīlējuši un rūpējušies par Tito. Jūs vienmēr būsiet visu barseloniešu sirdīs.

Un paldies tev, Tito, par visu, ko esi mums devis. Paldies par to, ka esi mūs padarījis stiprākus.

Žuzeps Marija Bartomeu i Floreta,

FC "Barcelona" prezidents,

Barselonā, 2014. gada 26. aprīlī.

P.s. Neuztraucies, Tito, mēs turpināsim rūpēties par laukumu tieši tā, kā tev patika.

"Vēlos vērsties pie visiem, kuri mīl "Barsu", jo tā ir daļa no mums un liek mums justies dzīviem. Prieka brīžos pēc panākumiem, bet arī, varbūt jo īpaši, smagos un skumjos brīžos pēc sakāvēm. Un brīžos, kad saņemam sirdi plosošas ziņas. Gluži kā ziņas par Tito Vilanovas traģisko nāvi. Vēlos ar jums runāt par Tito, jo viņa atcerēšanās ir labākais mierinājums, kāds mums var būt, un labākā cieņas izrādīšana, kādu viņam varam sniegt. Man bija tā laime runāt ar viņu par futbolu un dzīvi un dalīties brīžos, kurus allaž atcerēšos. Un vēlētos izcelt dziļākus viņa rakstura un personības aspektus, kas ir piemērs mums visiem.

Tito bija mīlēts cilvēks. Viņš vienmēr ir bijis lepns, ka ir no laukiem, no Empordas, kā viņš bieži uzsvēra. Vienkāršs, diskrēts cilvēks, kurš skatījās acīs un runāja tieši. Viņam nevajadzēja smagi strādāt, lai iegūtu patiku. Viņš bija viņš pats, un tas bija pievilcīgākais cilvēkiem, kuri viņu pazina. Varbūt Tito bija jūtīgāks, nekā to izrādīja, jo demonstrētā pašpārliecinātība neatstāja vienaldzīgu nevienu. Šīs vienojošās spējas, šis gars, kā dēļ viņam bija labas attiecības ar ikvienu, dod mācību par dzīvi visiem barseloniešiem.

Pateicoties Tito, esam daudz ko mācījušies. Viņa pazemību un diskrētumu, retas īpašības futbola pasaulē. Viņa perfekcionisms un tieksme visvairāk prasīt no sevis paša bija iedvesmas avots visiem, kas ar viņu strādāja kopā. Atceros, ka viņš pieprasīja, lai "Camp Nou" būtu kā nevainojams paklājs! Viņš varēja būt uzstājīgs, ja tas bija nepieciešams, jo viņš cīnījās par to, kam ticēja, un ar tādu pašu entuziasmu pildīja savu darbu. Viņš uzauga "La Masia" [kluba akadēmijā – A.S.] un dziļi ticēja tās vērtībām un principiem. Pēc savas personīgās pieredzes viņš zināja, ka futbolistu sapņi FC "Barcelona" ne vienmēr piepildās, taču zināja arī, ka šī vilšanās palīdz augt.

Viņš vēroja savu dēlu Adriju, kuram ir tāds pats entuziasms un sapņi, kādi viņam bija tajā vecumā, kad viņš ieradās klubā kā pusaudzis un aizgāja kā vīrs un labs cilvēks. Iespējams, tāpēc viņš vienmēr vēroja jauniešu komandas un bija liels jauniešu sistēmas līdzjutējs. Jauniešu komandas ["La Masia"] vienmēr bija tās, par kurām viņam kā "Barsas" trenerim bija vienas no lielākajām rūpēm. Kad viņš pārņēma pirmo komandu, Tito izteica vārdus, kas nevarētu būt vēl patiesāki: "Esmu vienādi vai labāk sagatavots kā jebkurš treneris, kurš nāk no ārienes, jo es saprotu veidu, kā mēs spēlējam un kā redzam šo spēli." Viņš to pateica ar ideālu pārliecību un ticību, ka viņš varētu noturēt komandu uz uzņemtā panākumu kursa, pa kuru klubs devās pēdējos gados. Un tieši to viņš arī darīja, kamēr bija labā veselības stāvoklī.

Viņam bija skaidras idejas. Viņš zināja, ko gribēja, un allaž zināja, kas viņam ir jādara. Viņš vienmēr jebkurā situācijā rada risinājumu. Viņš bija dzimis organizētājs, klusais līderis, kurš nevilcinājās izpildīt savu plānu. Tito nekad nebija uzbrucējs, bet vienmēr bija karavānas priekšgalā. Liktenis ar viņu izspēlēja nežēlīgu spēli. Slimība, pret kuru viņš drošsirdīgi un apņēmīgi cīnījās, bija vienīgais pretinieks, kas spēja viņu apturēt no savu sapņu izbaudīšanas. Bet Tito nekad neapstājās rūpēties par klubu pat savas cīņas pret slimību grūtākajos brīžos. Pats pieredzēju to, kā viņš klubam palīdzēja ar padomu līdz pat savas dzīves pēdējiem brīžiem. "Mums ir jādara tas…Vai tu vēlies, lai es palīdzu tev to izdarīt?" viņš man teica pirms dažām dienām.

Tito ir mūs atstājis, bet viņa piemiņa noteikti padara mūs cilvēcīgākus un padara par labākiem barseloniešiem. Tāpēc ar saviem nopelniem kā trenerim, bet visvairāk ar savu piemēru kā cilvēkam viņš būs mūsu vēstures daļa un kāds, kuram mēs līdzināsimies mūžīgi. Vēlos šo vēstuli noslēgt, pasakoties viņa sievai Moncei un viņa bērniem Karlotai un Adrijam par to, kā jūs esat mīlējuši un rūpējušies par Tito. Jūs vienmēr būsiet visu barseloniešu sirdīs.

Un paldies tev, Tito, par visu, ko esi mums devis. Paldies par to, ka esi mūs padarījis stiprākus.

Žuzeps Marija Bartomeu i Floreta,

FC "Barcelona" prezidents,

Barselonā, 2014. gada 26. aprīlī.

P.s. Neuztraucies, Tito, mēs turpināsim rūpēties par laukumu tieši tā, kā tev patika.