VAKARA ZIŅAS. Dzīvesstāsts - no laimes līdz katastrofai vien daži soļi

«Mana dzīve ir raiba un negaidītiem pavērsieniem pilna,» teic Edīte, kuru liktenis mētājis gan augšā, gan lejā. Viņai bija daudzsološa ģimenes dzīve, kas ar laiku izvērtās par katastrofu.

Audzināja kā princesi

«Lai arī kas mūsu dzīvē notiktu, nav vērts pieņemt upura lomu un gausties,» spriež Edīte. «Tādējādi mēs kļūstam noslēgti, turklāt ar pārmetumiem nomokām draugus un radiniekus. Ja turam lielu aizvainojumu sevī, daudzi no mums novēršas, jo katram ir savas problēmas, un kāpēc lai viņš nēsātu līdzi vēl citu nepatikšanas? Diemžēl es to sapratu pārāk vēlu.»

Edīte ir pārliecināta, ka Latvijā ir ļoti daudz morāli, emocionāli un finansiāli traumētu cilvēku. «Un pie tādiem es varu pieskaitīt arī sevi. Ja manu dzīvi pārdala uz pusēm, tad varu teikt, ka pirmā puse man bija saulaina. Es biju jauna un enerģiska, mana dzīve veidojās labvēlīga, taču pēc tam lēnām sāka ripot uz leju. Un arī spēka tam visam pretoties vairs nebija tik daudz kā jaunībā. Sākumā man viss gāja kā pa sviestu - vecāki mani mīlēja un lutināja. Augu mīlestībā un saticībā. Man viegli padevās mācības, bija panākumi mākslas vingrošanā. Mani vecāki un radi bija smalkjūtīgi ļaudis, tāpēc pret mani attiecās ļoti delikāti. Jāatzīst, es biju kaprīza un izlutināta. Reizēm ātri apvainojos un tad parasti ieslēdzos savā istabā. Šādās situācijās vecāki centās pielabināties, un tas viņiem vienmēr izdevās. Es tiku audzināta kā princese. Tikai tagad saprotu, ka tas nebija pats labākais veids, kā mani audzināt. Taču tolaik es par to nedomāju. Dzīve mani lutināja, biju pārliecināta, ka tā būs arī turpmāk. Man nebija ne neveiksmju, ne smagu pārbaudījumu. Ja arī gadījās problēmas, tās atrisināja vecāki.»

Attiecības ar pasniedzēju

«Kad es iestājos augstskolā, nomainījās mans paziņu loks. Toties raksturs - tas gan nemainījās,» atceras Edīte. «Es biju princese ar lieliem plāniem. Kursa puiši mani neinteresēja, jo neviens no viņiem nešķita pietiekami piemērots. Taču mani ieinteresēja kāds no pasniedzējiem. Diemžēl viņš bija precējies. Taču tas mani neatturēja, jo es vienmēr biju pieradusi dabūt kāroto.»

Kādā no augstskolas ballītēm Edīte uzaicinājusi pasniedzēju uz deju. «Centos ieinteresēt Andreju ar sarunām par vēsturi - tieši šo priekšmetu viņš mums pasniedza. Vakara gaitā man izdevās viņu saintriģēt, mēs aizrunājāmies. Pasākums beidzās ar to, ka viņš mani pavadīja līdz mājām. Mēs šķīrāmies un norunājām, ka drīz vien turpināsim mūsu sarunu.»

Tālāk noticis tieši tā, kā Edīte iecerējusi. «Andrejs manī ieķērās. Es uzstājīgi virzīju attiecības uz priekšu, taču viņš norādīja, ka nav gatavs šķirties. Es savukārt uzsvēru, ka mēs mīlam viens otru un tas ir pats galvenais. Diemžēl mūsu attiecības griezās pa apli. Andrejs neslēpa, ka ir vai bez prāta pēc manis. Taču viņš nevēlējās sāpināt sievu, jo, kā pats atzina, viņa nav vainīga, ka viņš ir iemīlējis mani. Andrejs ik pa laikam izteica pieļāvumu, ka mums tomēr vajadzētu pārtraukt attiecības, bet man - sameklēt citu puisi. Es gan šķirties negrasījos. Pie sevis spriedu, ka Andreja sieva nav nekāds mūris, viņu var pastumt malā. Diemžēl pārrēķinājos. Kādu dienu Andrejs man pavēstīja, ka viņa sieva ir stāvoklī. Turklāt bija manāms, ka viņš jūtas gandarīts par notikušo. «Redzi, Edīte, pats liktenis ir pret mums. Labi, ka nepaspējām sastrādāt muļķības. Pati saproti, ka šajā brīdī es nekādi nevaru atstāt ģimeni.» Viņš it kā runāja ar nožēlu, taču bija skaidri redzams, ka viņš ir priecīgs, ka noticis tieši tā, kā ir noticis.»

Kursabiedra bildinājums

«Konkrētais notikums stipri sašķobīja manu pašapziņu. Es jau biju nospriedusi, ka pēc augstskolas beigšanas mēs apprecēsimies. Jau skaidri iztēlojos sevi līgavas kleitā un ar puķēm rokās. Protams, bija skaidrs, ka mana dzīve ar šo notikumu nebeidzas.»

Pēc kāda laika Edīte pamanījusi, ka viņai uzmanību sāk izrādīt kursabiedrs Silvestrs. «Ar laiku tas izvērsās tik izjusti un romantiski, ka draudzenes pat sāka mani apskaust. Man tas patika. Turklāt patika, ka Silvestrs bija labi situētu vecāku dēls, viņam bija savs dzīvoklis un automašīna. Arī pēc izskata viņš bija puisis tā nekas. Ar maigu un pakļāvīgu raksturu. Silvestrs prata uzminēt manas vēlēšanās. Turklāt viņam bija spējas pieciest manas kaprīzes un untumus.»

Silvestrs bildinājis Edīti septembrī, kad abi izbraukuši pie dabas krūts. «Viņš iesēdināja mani saliekamajā krēslā un apsedza ar pledu. Es skatījos saulrietā un kaut ko pie sevis domāju. Nemaz īsti nedzirdēju, ko viņš saka. Sadzirdēju tikai pašas beigas, kad viņš svinīgi paziņoja: «Kļūsti mana sieva!»

To pasakot, viņš pasniedza kārbiņu ar saderināšanās gredzenu. Atklāti sakot, viņa bildinājums man nebija nekāds lielais pārsteigums, jo biju pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk tas notiks. Pieklājības pēc es ieturēju nelielu pauzi un teicu savu jāvārdu. Šo lēmumu biju pieņēmusi jau agrāk, jo tādi kā Silvestrs apkārt nemētājas. Man ar viņu būs labi, es spriedu.»

Jauns dzīvoklis un mīļākā

«Mūsu ģimenes dzīve iesākās diezgan daudzsološi, jo Silvestrs turpināja lutināt mani. No rītiem kafija un brokastis, bet pēc darba mani sagaidīja un aizveda mājās. Kad reiz pie manis iegriezās draudzene Antra, sajutu viņas skaudību. Mēs viesistabā dzērām tēju, Silvestrs ik pēc brīža devās uz virtuvi, lai atnestu visu nepieciešamo. Draudzene ne tikai brīnījās, bet pat izteica pārmetumus, ka es par daudz izrīkoju savu vīru. Ieteica izturēties saudzīgāk. Es gan iebildu, ka vīrieši jau tāpēc domāti, lai rūpētos par sievietēm. Antra gan ieteica nepārspīlēt, jo Silvestrs pelnījis labāku attieksmi. Atbildēju, ka neesmu nekāda ierindas meitene. Agrāk daudzi gribēja apprecēties ar mani, taču es tiku Silvestram. Lai viņš to novērtē. Norādīju, ka katrai sievietei ir tāds vīrs, kādu viņa ir pelnījusi. Šī atziņa Antrai nepatika, viņa saknieba lūpas. Es labi zināju, ka viņai ir ne sevišķi labas attiecības ar vīru. Ivars bija pilnīgs pretstats Silvestram, viņš mājās praktiski neko nedarīja. Tikai pļumpēja alu un skatījās televizoru. Turklāt šķaudīja virsū visiem Antras iebildumiem.»

Edīte atceras, ka arī citas draudzenes aizrādījušas, ka viņa pārāk daudz izkalpina vīru. «Taču es to neuztvēru nopietni, jo uzskatīju, ka viņām vienkārši skauž. Šādā režīmā mēs nodzīvojām vairākus gadus, līdz dzīve pamazām iegrozījās citās sliedēs. Silvestrs ar draugiem sāka attīstīt savu biznesu, viņam parādījās nauda. Protams, tas nebija slikti, jo man vairs nevajadzēja strādāt. Es varēju vairāk pievērst uzmanības mūsu dēlam Robertam, kas jau gāja skolā. Mēs nopirkām jaunu dzīvokli, it kā viss bija labi, taču... Silvestrs laika gaitā sāka mainīties. Viņš sāka uzvesties arvien pārliecinošāk un drošāk. Tas man lāgā nepatika, mūsu starpā sākās nesaskaņas. Es labi redzēju, ka vīrs vairs nav tāds kā agrāk. Kādu laiku tā turpinājās, līdz atklāju, ka viņam uzradusies mīļākā. Turklāt vēl stipri jaunāka. Tas mani ne tikai aizvainoja, bet pagalam satrieca. Biju tik ļoti pārskaitusies, ka izdzinu vīru no mājām. Savukārt viņš noīrēja dzīvokli, kur apmetās ar savu jauno draudzeni.»

Problēmas ar dēlu

«Vēl ilgu laiku nespēju noticēt notikušajam. Agrāk pat domu nebiju pieļāvusi, ka Silvestram varētu būt attiecības ar citu sievieti. Viņa nodevība mani satrieca līdz sirds dziļumiem.»

Silvestrs maksājis uzturnaudu un ik pa laikam iegriezies pie Edītes, lai satiktu dēlu. «Tādās reizēm mums gandrīz vienmēr sanāca strīdi, gadījās arī pamatīgi skandāli. Reiz izvilku no viņa kabatas dzīvokļa atslēgas un izmetu tās pa logu. Es pati vairs īsti nezināju, ko gribu. Nē, zināju gan. Gribēju, lai viņš atgriežas un palūdz man piedošanu. Viņš gan pāris reižu izteicās, ka vēlas atgriezties ģimenē, taču tas nenotika.»

Tā pagājuši vairāki gadi. «Kamēr skaidrojām attiecības un skandalējāmies, palaidām garām dēla problēmas. Viņš sāka bastot stundas un slikti mācīties, taču tā vēl bija pusbēda. Roberts sāka lietot narkotikas. Turklāt ne tikai zālīti, bija paprovējis arī heroīnu.

Atradām ārstus, sameklējām klīniku. Kādu laiku viņš turējās, bet tad atkal norāvās. Kopīgas bēdas mūs satuvināja ar vīru. Bija cerības, ka viņš atgriezīsies ģimenē, taču viņš vilcinājās. Lai nomainītu vidi un netiktos ar vecajiem draugiem, Roberts sāka dzīvot pie vecmāmiņas. Turklāt viņš bija noguris no mūsu strīdiem un skandāliem.»

Kādu laiku viss bijis kārtībā, taču... «Roberts atkal atsāka lietot narkotikas. Un tad trauksmes zvanu sāka sist vecmāmiņa. «Savāciet mani no šejienes,» viņa teica. «Pie Roberta regulāri ierodas nepatīkama izskata draugi. Man ir bailes.»

Taču uz kurieni lai viņu savācu? Man mājās bija nevaldāms suns. Kad Silvestrs no mums aizgāja, neviens ar viņu nenodarbojās. Suns vairs lāgā nevienu negribēja klausīt. Bija diezgan agresīvs, nevienu svešinieku neielaida dzīvoklī. Tāpēc mammu pie sevis pieņēma mana vecākā māsa, kas jau vairākus gadus dzīvoja citā pilsētā. Tiesa gan, viņiem bija jāsaspiežas, māsas divistabu dzīvoklī vēl uzturējās vīrs un meita. Manā trīsistabu dzīvoklī, protams, bija vairāk vietas, taču es nevarēju izdzīt suni uz ielas.»

Silvestra pazušana

Edīte stāsta, ka pēc kāda laika sākušas iezīmēties pozitīvas pārmaiņas. «Roberts satika meiteni, abi sāka dzīvot kopā. Sanita kļuva par mūsu lielo cerību. Var teikt, ka mīlestība izdarīja to, ko nespēja ārsti. Mūsu dēls saņēmās, pat iestājās darbā. Atviegloti uzelpojām, vismaz kaut kāds uzlabojums mūsu dzīvē. Pēc kāda laika uzzinājām, ka Sanita gaida bērnu. Nostiprinājās mūsu cerības, ka viss būs labi. Tad pārmaiņas skāra arī mani pašu. Silvestrs beidzot atstāja savu mīļāko un atgriezās mājās. Mēs mēģinājām visu sākt no jauna. Taču drīz vien noskaidrojās, ka tā sieviete izsūkusi no vīra diezgan daudz naudas. Turklāt viņam bija krīze biznesā, bija ietaisījis parādus. Faktiski mēs bijām uz sēkļa. Kad Silvestrs norēķinājās ar parādiem, nepalika nekādu iekrājumu. Arī mūsu attiecībās negāja spīdoši. Mēs rīkojām skandālus un centāmies noskaidrot, kas pie kā ir vainīgs. Viņš man pārmeta, ka es viņu nekad neesmu mīlējusi, bet es - ka viņš mani pametis vienu ar bērnu, kas izaudzis par narkomānu. Un vēl visu naudu iztērējis savai palaistuvei. Ko tur slēpt, attiecības nebija labas. Pie sevis klusībā spriedu, ka labāk tādas attiecības nekā nekādas.»

Drīz vien dēla ģimenē piedzimusi meita, kas nosaukta par Katrīnu. «Cerēju, ka dzīve mums visiem pamazām sakārtosies.

Tomēr es sapriecājos par agru, jo liktenis bija sagatavojis jaunu triecienu. Kādā jaukā dienā Silvestrs ņēma un pazuda. Vienkārši pazuda un viss. Sākumā es pieļāvu, ka vienkārši aizbēdzis no visām problēmām un manis. Taču diena gāja pēc dienas, bet viņš nekur nebija atrodams. Viņš nav atrasts vēl joprojām. Silvestra nav, ir tikai versijas. Piemēram, ka viņš ar mīļāko aizbēdzis uz kādu eksotisku valsti. Lai gan tam es īsti neticu, jo viņam nebija naudas. Visticamāk, viņu likvidēja par parādiem. Cita izskaidrojuma man nav.»

Smaga depresija

Tā kā Edītei bija beigusies nauda, viņa pārdevusi vīra automašīnu. «Paliku viena - ar saviem aizvainojumiem un sāpēm. Ik pa laikam mani apciemoja draudzenes, kuras centās mani uzmundrināt. Taču drīz vien nozuda, jo laikam apnika klausīties manas žēlabas. Arī māte man aizrādīja, ka par daudz gaužos un turpinu pārmest vīram, kas sen jau pazudis. Kaut Silvestra vairs nav, es vēl joprojām piestādu viņam rēķinus.»

Edīte atceras, ka sēdējusi savā dzīvoklī gluži kā gliemežvākā. «Tikai paretam izgāju, lai apciemotu savu mazmeitu. Jutos tik smagi, ka nevēlējos neko darīt. Trūka enerģijas, bieži vien bija slikts miegs. Dienās reizēm jutu trauksmi, tad nemierā staigāju pa dzīvokli. Mani bija pārņēmusi grūtsirdība un bezcerība, viss šķita pelēks un bezjēdzīgs. Bija sajūta, ka nākotnē gaidāms kaut kas nenovēršami briesmīgs. Visu laiku es sevi žēloju un jautāju, kāpēc dzīve pret mani ir tik netaisnīga? Jutos tik depresīvi, ka reizēm pat nespēju izvest pastaigā suni. Viņš savas lietas kārtoja uz balkona.»

Kad ieradusies māsa Irēna, viņa ļoti sašutusi par Edītes uzvedību. «Viņa man pārmeta: «Ja nevari parūpēties pat par suni, kā spēsi parūpēties par savu dēlu un mazmeitu?» Taču es neko nespēju ar sevi izdarīt. Kad beidzās nauda par pārdoto automašīnu, sāku izpārdot savas dārglietas. Laiks gāja, bet manā dzīvē nekas nemainījās. Tad izbeidzās nauda par dārglietām, es paliku bez iztikas līdzekļiem. Kādu laiku palīdzēja radi un draudzenes. Taču vēlāk laikam apnika, jo redzēja, ka es neko savā dzīvē nemainu.»

Atbildība par mazmeitu

Tad beidzot Edīte saņēmusies. «Kāda no draudzenēm man palīdzēja iekārtoties darbā. No sākuma gāja grūti, jo nebiju pieradusi tik agri celties. Turklāt gadījās konflikti ar priekšnieci, viņai ļoti nepatika, ka es kavēju darbu. Alga nebija sevišķi liela, taču vismaz varu samaksāt komunālos maksājumu un pabarot gan sevi, gan suni.»

Taču gadījusies cita nelaime. «Dēls Roberts narkotikas vairs nelietoja, taču reizēm iedzēra. Šādas iedzeršanas reizēm turpinājās vairākas dienas. Diemžēl spriedzi neizturēja dēla sieva, arī viņa sāka iedzert. Kādā vakarā man piezvanīja Roberta kaimiņi un sacīja, lai es ierodos un savācu mazmeitu. Kad atnācu uz dzīvokli, pavērās baisa aina. Tur gulēja piedzērusies kompānija. Roberts, Guna un vēl divi nepazīstami vīrieši. Savācu Katrīnas mantiņas un aizvedu mazmeitu uz savām mājām. Sapratu, ka man beidzot jāuzņemas atbildība, citādi mazmeitiņa pazudīs.»

Meitenei bijis nepieciešams bērnu psihologs. «Finansiāli man palīdzēja māsa un agrākās draudzenes, liels padies viņām par to.» Edīte neslēpj, ka viņas dzīve ir ievērojami mainījusies. «Es vairs nevaru atļauties gausties par netaisnīgo dzīvi, jo jārūpējas par mazmeitu. Var teikt, ka manai dzīvei uzradusies kaut kāda jēga. Man ir mērķis, man ir misija. Es biju spiesta nolikt malā savu egoismu, lai spētu pievērsties mazmeitai.»

Roberts un Guna kādu laiku vēl turpinājuši dzert, bet tad pārtraukuši. «Abi ārstējas un ļoti pārdzīvo notikušo. Regulāri zvana un jautā, kā iet Katrīnai. Atklāti sakot, es vairs neloloju nekādas ilūzijas. Vairs neceļu nekādas sapņu pilis. Es vienkārši dzīvoju un nesu savu krustu.