Sirdij nepavēlēsi, šo sakāmvārdu zina visi. Mīlestība valda nabadzīgās būdiņās un bagātās pilīs. Tā uzsmaida gan pārpasaulīgi skaistām būtnēm, gan nedziedināmi slimiem. Pēc tās ilgojas visi jau no ieņemšanas brīža līdz pat pēdējai dvašai. Tai nav robežu uz šīs pasaules, un to neaptur ne kari, epidēmijas, mūra sienas, ne cilvēku dalījums «kastās» pēc maka biezuma vai ādas krāsas. Tā uzliesmo un trāpa tiem, kuri tai atvērti. Pat ja viens ir skaists kā dievs, bet otrs – neglīts un kropls.
Daiļā cilvēku manipulatore jeb «kucīte»
Viņu nosauca par Esmeraldu. Mamma viņai šo vārdu iedeva par godu savai mīļākai aktrisei Esmeraldai Ermalei, noskatoties kinofilmu «Pūt, vējiņi», kur skaistā aktrise spēlēja galvenās varones Baibiņas lomu. Vārdiņš uzlika viņai dzīvē savu pienākumu nastu. Mamma un tētis bija augstās aprindās ļoti ieredzēta dakteru ģimene Rīgā, tāpēc viņu mazā meitiņa tika sagatavota izlikšanās pasaulei un pasniegta uz ārišķības un izrādīšanās paplātes. Viņu dievināja jau bērnu autiņos, tad bērnudārzā, apbrīnoja paziņas teātra izrāžu starplaikos un radu radi kuplos saietos. Vecāki viņu pucēja jau no mazotnes. «Mani vecāki nežēloja man itin neko. Es jau no mazotnes staigāju visskaistākajās kleitās un jaciņās, ko man šuva pie meistares. Man bija gari mati, ko mamma ik vakaru sprogoja uz ruļļiem, lai es izskatītos kā lelle. Un es tāda arī biju - sacakota, izdaiļota un izmācīta labām manierēm. Pratu dziedāt, skaisti norunāt dzejoli un dzert tēju ar atliektu mazo pirkstiņu. Nu gluži kā tās izkrāsotās mazulītes no dokumentālām ārzemju filmām, kuru mammas viņas vadā pa dažādiem skaistuma konkursiem un izrāda kā pērtiķēnus. Man trūka tikai pielīmētu skropstu un uzkrāsotu nagu, bet citādi biju vecāku skaistā un dievinātā princesīte,» saka Esmeralda. Viņa izauga par īstu dīvu. Jau skolas laikā mācēja savaldzināt vecāko klašu puišus, kas viņai skrēja pakaļ, siekalas tecinādami. Ar vīriešu kārtas pasniedzējiem viņa viegli flirtēja uz pieklājības un cieņas robežas, tā iegūstot sev labākas atzīmes un novērtējumu kā vidusskolā, tā universitātē. Viņa prata rīkoties ar cilvēkiem, tos valdzinot ar savu smaidu un vietā pateiktu laipnību, lai aplaimotais izkustu no skaistules labvēlības un steigtos ar suņa padevību izpildīt viņas vēlmes. Esmeralda varēja būt arī ļoti nežēlīga pret savām konkurentēm vai skolas padibenēm. Kā jau ārstu meitiņa, viņa mācēja ar vārdiem ciniski asi iegriezt kā ar skalpeli un bijušos draugus no dzīves izmest kā amputētu locekli. Esmeralda bija skaista kā dieviete Afrodīte, ar savu galma baru, kas viņu dievināja. Viņa ļoti labi prata saredzēt, kuram veltīt savu uzmanību un kurš spēs nodrošināt tālāk dzīvē labākus sakarus, iejūtīgu attieksmi un finansiālu labumu. Meitene līdz ar mātes pienu asinīs bija iezīdusi, ka viņa ir un būs pasaules naba, pats skaistuma etalona un gudrības iemiesojums ar neierobežotu varu pār cilvēkiem, kas dzīves ceļā ir pakāpieni uz veiksmi vai vienkārši saminamas skudras, kas tikai traucē augstāka pašlabuma meklējumos. «Mans dzīves ceļš bija zelta diegiem izšūts un absolūti paredzams. Bagāts vīrs, prestižs darbs, divi bērni - vēlams, puisītis un meitiņa. Dzīvoklis Rīgā un vasarnīca pie jūras, ceļojumi, atpūta un laimīga «forever» (no angļu valodas - uz mūžu). Es piederēju «zelta jaunatnei», kam svarīgs izskats, jaunas zīmolu štātes, ballītes un inteliģents, vēlams, no sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, draugu pulks. Biju bieža viešņa saviesīgos pasākumos, kuros pratu sev pievērst uzmanību ar savu spilgto ierašanos vien! Vienmēr krāšņa, perfekts grims, zīmola drēbes, gari mati līdz dibenam, koķets smaids un nepiespiests flirts. Mani aplidoja visi vīrieši, un viņu pavadones spēja tikai skaudīgi noraudzīties uz mani un pukoties. Domā, es nezināju, ka mani aiz muguras sauca par «kucīti»?! Ha, bet mani tas pat netracināja. Es varēju nocelt ikvienu un to, kurš man patika vai varēja būt noderīgs. Ir bijušas situācijas, kad histēriskas un padzīvojušas televīzijas zvaigznes naktīs skrēja uz hoteļiem pēc saviem vīriem un taisīja tādas scēnas, ka pa zemi aiz smiekliem var vārtīties. Bijuši arī nepatīkami brīži, kad manai mašīnai, protams, uzdāvinātai, izsisti stikli vai pasākumos man «nejauši» uzliets virsū sarkanvīns. Tādos brīžos vienmēr smaidu, bet iedarbinu savu konspiratīvo intrigantes atriebības mehānismu. Lai nu kas, bet es to protu darīt izsmalcināti. Vislielāko baudījumu guvu tādos brīžos, kad tās pašas piekrāptās sievas un pamuļķās mīļākās zvanīja un caur puķēm pieglaimojās, aicināja uz kafiju un satiekoties «čmokināja» uz abiem vaigiem. Oh, protams, es kļuvu par viņu labāko draudzeni, kas zināja visu par mūsu smalko ļaužu privātajām dzīvēm un noslēpumiem, kas, protams, neliedza man turpināt gulēt ar viņu vīriem un draudziņiem. Es manipulēju ar cilvēkiem. Manā «kara artilērijā» bija vislabākais ierocis pasaulē - informācija,» atklāj joprojām ļoti daiļā sarunas biedrene.
Skaistuma karalienes lielā loze - bagātnieks ar naudas maku un atvērtu sirdi
Viss arī dzīvē iegāja tajās sliedēs, kas bija iezīmētas jau šūpulī. Pirms pāris gadiem viņa piedalījās vienā no skaistumkonkursiem neprecētām daiļavām. Pirmās karalienes kroni Esmeraldai toreiz galvā neuzlika, toties viņa ieguva galveno balvu, kas bija ieguvums ilgtermiņā un ceļazīme visiem viņas sapņu piepildījumiem par ideālo dzīvi - galvenā konkursa mecenāta sirdi un maku. «Mans žilbinošais smaids, skaistais augums un pazemīgā attieksme pret vīrieti kā «augstāku sugu» par sievietēm piesaistīja Andreja uzmanību. Man bija visromantiskākais un ideālākais aplidošanas laiks, par kuru var sapņot katra sieviete. Rozes, rozes un vēlreiz rozes. Es neesmu kāra uz dārglietām, bet man patīk ceļot. Tas sagādāja mazas problēmas manā oficiālajā darbavietā - kādā no ministrijām, bet tad draugs mani pierunāja ņemt bezalgas atvaļinājumus. Mēs ceļojām un baudījām izsmalcinātu dzīvi. Draugs daudz zināja par mākslas darbiem, tos baudījām izstādēs dažādās pasaules malās, un kāda no gleznām atceļoja pēc tam dāvanā uz manu mītni. Tad vispār neuztraucos par naudu, drēbēm un sadzīvi, visu nodrošināja Andrejs. Viņš vērā vaļā maku vietā un dažkārt nevietā, jo viņam patika atrisināt nepatīkamas situācijas ar naudas palīdzību un valdīt pār cilvēkiem, tāpat kā man. Mēs bijām iekšēji ļoti līdzīgi un katrs manipulējām ar cilvēkiem pa savai metodei. Man tas bija nepieciešams statusam un reputācijai attiecīgās aprindās, bet viņam - nežēlīgajā biznesa pasaulē. Mana haizivs, kā es viņu pa jokam saucu, izmantoja manas pazīšanās sava biznesa attiecību stiprināšanai. Es biju vizītkarte un spīgulis, ar ko viņš dižojās sabiedrībā, un lepnajam vīrietim tas patika. Savukārt es laimīga lēkāju kā zelta zivtiņa viņa dāsnajos naudas plūdos un dāvanās. Man vajadzēja gaidīt divus gadus, lai Andrejs lūgtu manu roku. Viņš bija apsvēris visus plusus un mīnusus no savienības ar tādu daiļavu kā es un izlēmis - ka precēs mani nost. Arī es biju ieguldījusi savas lielākās investīcijas - jaunību un gadus. Protams, ka lielākais svars visam bija tas, ka viņš mani mīlēja. Arī es tam noticēju,» atzīst Esmeralda. Sekoja ekselenti skaistas kāzas ar izsmalcinātiem ēdieniem, slaveniem mūziķiem un diviem simtiem viesu. Abi jaunlaulātie tūdaļ pēc kāzām devās medusmēnesī uz brīnišķīgu salu okeānā, lai izbaudītu savas ģimenes dzīves sākumu. Esmeralda un Andrejs pirmos divus laulības gadus dzīvoja kā ideālas laulības paraugpāris. Viņi joprojām bieži ceļoja, kolēģes darba dienu rītos vēroja, kādu štāti tad skaistā Esmeralda būs šoreiz mugurā uzcirtusi, un izteica komplimentus par pāra bildēm žurnālos, kas atspoguļoja viņu dzīvesveidu un paziņu loku. Bērnu abiem gan vēl nebija. Viņi bija pašpietiekami, un ārēji viņu ģimenes dzīve vizēja laimē kā nospodrināts lats. Esmeralda bija sabiedrības dāma un tāda ir arī joprojām. Nekas jau nav mainījies, izņemot dzīves piespēlētu gadījumu, kas veica korekcijas viņas ierastajā bagātnieces dzīvē un kas ir šī stāsta sāls - salauza skaistulei sirdi.
Liktenīgā tikšanās ar cilvēku, kas smejas
Atgriežoties darbā pēc kārtējā ceļojuma pa vecās Eiropas kultūras pilsētām, Esmeralda iespurdza darbavietā priecīgā noskaņojumā. Viņa jau domās bija sadalījusi, kāds prezentiņš tiks vienai kolēģei, bet kādu, spiegdama laimē, saņems otra! Viņa mazliet kavēja, kas ministrijā nebija atļauts, bet viņai tika piedots. Nu, jūs jau zināt, kā sieva viņa ir - atbildē saņēma kāds burkšķētājs. Taču torīt visi bija aplenkuši jaunā kolēģa - jurista Kārļa - galdu. Viņš darbā «pierakstījās» ar siera uzkodām un eklēriem. O, jā, Esmeraldai ļoti garšoja šis debešķīgais saldums, kas viegli izkusa uz mēles, uzreiz arī nogulstoties uz viņas sēžamvietas vai ciskām. Visi pavēra ceļu Esmeraldai, un viņa beidzot ieraudzīja jaunpienācēju amatu saimē. Kārlis bija mazāks augumā par visām klātesošajām dāmām, varētu teikt - Sprīdītis. Tomēr šausminošāka bija viņa seja - izrētota. Viena sejas puse bija savilkta smaidā kā Gvinplēnam no Viktora Igo romāna «Cilvēks, kas smejas», un otra - normāla. Baltā krekla apkakle bija cieši aizpogāta un apjozta ar šlipsi, lai noslēptu sakropļoto kakla ādu. Viņš bija ģērbies tumši zilā kostīmā, kas piestāvēja viņa acu un matu krāsai. «Pirmais, ko nodomāju - manā priekšā stāv punduris no īru pasakas ar rižiem matiem. Man bija viņa ļoti žēl, pirms vēl abi tikām iepazīstināti. Es uztraucos, kā viņš tagad ar mani spēs runāt. Vai un kā varēs saprast, ko viņš saka, ja viena puse neglīti savilkta kā smaidā? Mūsu departamenta vadītājs, redzot manas ieplestās acis un pārsteigumā pavērto muti, glāba situāciju un iepazīstināja vienu ar otru. Puisis tiešām runāja ar piesitienu un mazliet neskaidri, bet es varēju viņu saprast. Visi kolēģi, izrādās, bija iepriekš brīdināti par jaunpienācēju un viņa defektiem. Jutos neveikli, noraugoties uz viņu no augšas un nekavējoties gribot novilkt augstpapēžu kurpes. Tomēr arī tas neglābtu situāciju - viņš bija un palika sīks un kropls vīrietis. Viņa acis manī lūkojās ziņkārīgi jautājoši, un, saņemdams manu roku sveicienam, viņš gluži kā galma āksts to nevis paspieda, bet noskūpstīja. Tagad es jutos muļķa augstprātīgas karalienes lomā, un man tas nepavisam nepatika. Nosaucu savu vārdu un pateicu dažas pieklājības frāzes. Ikdienā mēs sēdējām vienā kabinetā un viens otru vērojām. To varēja sajust strāvojam. Nevarēšu pateikt, kas man ļāva ieraudzīt Kārļa brīnišķīgo pasauli un attieksmi pret dzīvi - varbūt tas bija dzīvotprieks, kas spraucās pa visām porām. Varbūt viņa brīnišķīgais prāts - viņš bija tiešām ieguvums mūsu darbavietā un ātri ieguva kolēģu acīs cieņu savas profesionalitātes dēļ. Viņš runāja maz, bet, tā kā daļa sejas jau bija savilkta grimasē, viņa humors lika smaidīt mums visiem. Tas, kas notika starp mums abiem, nav izstāstāms. Negaidīti mani pārņēma ilgošanās. Es gribēju pieskarties sakropļotajai sejai, liegi pārvilkt ar pirkstiem pār rētām un pieskarties viņam. Mēs ātri darbā uzzinājām Kārļa traģisko dzīves stāstu - viņš divu gadu vecumā applaucējās ar verdošu ūdeni. Ārsti nedeva cerības, ka ar tik plašiem ādas bojājumiem mazais puika izdzīvos. Tomēr viņš pārcieta neskaitāmas operācijas ar ādas pārstādīšanu to skaitā. Viena sejas puse pēc kādas no ķirurģiskajām manipulācijām diemžēl palika sakropļota un apzīmogoja viņu par neglīteni uz visu mūžu. Nebija zināms, vai zāles vai daudzās operācijas bija pie vainas, bet augumā Kārlis nepadevās garāks par 12 gadus vecu puiku. Turklāt viņa ķermenis viss bija vienās rētās un imunitāte vienkārši sagrauta. Saprotiet mani pareizi, es neesmu nekāda perversa būtne. Mani neuzbudina dīvainības un perversijas, bet es iemīlējos savā kroplajā pundurī viņa labās sirds un izcilā prāta dēļ. Man bija pašai savs noslēpums. Es prasīju viņam koleģiālus padomus jurisdikcijas jautājumos. Mēdzu pateicībā atnest viņam saldumus, kas viņam tā garšoja, bet negāja labumā, jo Kārlis arī vēl pie visa sportoja. Viņš aizrāvās ar jāšanas sportu, un es pat devos noskatīties viņa dalību zirgu skriešanas sacensībās. Maz pamazām es liku viņam smaidīt, tāpēc, ka viņš pats to gribēja, nevis viņa sakropļotais vaigs. Es biju pirmā, kas viņam tuvojās. Milimetru pa milimetram. Nejaušs rokas pieskāriens, paņemot dokumentus, vai mana matu cope, ieskatoties viņa datorā, «nejauši» atraisās, un mati noslīgst gar viņa vaigu uz rokām, kas sastingst virs tastatūras. Tā bija pavedināšana? Varbūt. Mīlējoties ar vīru, es iedomājos, ka esmu jātnieces pozā virs Kārļa vai viņš aiztiek mani un es skatos viņa baudpilnajā sejā. Es kliedzu orgasma laikā, guļot ar vīru. Viņš savukārt domāja, ka mūsu laulībā iededzis jaunu uguntiņu. Es ļāvu viņam tam noticēt, bet katru dienu arvien vairāk tuvojos Kārlim. Mani skatieni un nejaušie pieskārieni viņu mulsināja. Viņš neticēja tam, kas ar viņu notiek, un sāka izvairīties no manis,» atceras Esmeralda. Tad Kārlis saslima. Rudens laiks, drēgnums un lietavas nebija sabiedrotie Kārļa imunitātei.
Pašai savs Kvazimodo
«Tā bija mūžība. Dienas vilkās. Katra darbā pavadītā stunda bēra man sāli kā uz asiņojošas brūces - viņa nav darbā, viņš ir slims. Es izdīcu adresi personāla nodaļā un sadūšojos pati aizbraukt pie Kārļa uz mājām. Viņš bija slims, bet ne tik slims, lai nesaprastu, kas ar mani notiek. Es biju tā, kas pieplaku viņa mutei, lūpām. Viņš atbildēja. Tajā brīdī es sapratu, ka gribu un vēlos šo vīrieti par visu vairāk pasaulē. Atzinos un pārliecināju, ka mīlu viņu. Tad sekoja tas, kas notiek starp diviem mīlošiem cilvēkiem. Mēs mīlējāmies. Tas bija pa īstam. Nenovēršami un skaisti. Mana sirds dziedāja. Mēs tikāmies, kad varējām. Palikām ilgāk darbā. Reiz kolēģe mūs darbā pieķēra skūpstāmies, un darbā panesās baumas. Lūk, Esmeraldai uzradies pašai savs Kvazimodo. Tas turpinājās līdz brīdim, kad mans vīrs kādu dienu nometa uz galda fotogrāfijas. Viņš bija nolīdzis detektīvu, un attēli nepārprotami liecināja par mūsu mīlas sakaru. Es tiku nolikta fakta priekšā - izvēlēties mīlestību un visas sabiedrības nosodījumu vai palikt pie vīra, dzīvot bagātas sievietes dzīvi un pakļauties šīs dzīves standartiem. Mums ar Kārli bija smagas sarunas, mēs raudājām abi. Tomēr es izvēlējos vīru, galvenokārt tās dzīves dēļ, ko viņš spēja man nodrošināt. Es iemainīju savu īsto un vienīgo mīlestību pret materiālās dzīves labumiem. Vai es to nožēloju? Nē. Man tika dota iespēja mīlēt ārēji neglītu cilvēku ar vistīrāko dvēseli. Šīs izjūtas un atmiņas par kopā pavadīto laiku man nespēs atņemt neviens. Iespējams, kad būšu jau veca un miršu savā zelta būrītī, es domās piesaukšu Kārļa vārdu. Cilvēka, kas bija pats dārgākais uz šīs pasaules un no kura es pati atteicos. Aizejot no šīs pasaules, Dievs vērtējot cilvēkus pēc tā, vai viņi spējuši mīlēt. Es ceru, ka Viņš nebūs pret mani pārāk bargs,» skumji noteic Esmeralda.