Mīlestība ir akla. Tā paceļ debesīs un nomet ellē. Tomēr neviens neatteiktos no pasaulē spēcīgākajām izjūtām, kaisles virpuļiem, sabangotajām asinīm un laimes eiforijas, pat ja zinātu iepriekš, ka tam visam reiz būs lemts beigties. Mēs tik un tā to gribam visu piedzīvot vēlreiz un vēlreiz.
«Iekonservēta» dzīve kā privātmāja Jūrmalā
34 gadus vecā Lilita ar smaidu noraugās uz savu mazo dēlēnu Gustiņu, kurš profilā atgādina viņas skaisto vīru Gati. Ovāls sejas profils, lielas zilas acis, ko ieskauj žilbinoši melnas skropstas, un čirkaini tumši mati. Apķēris mammu ap kaklu, mazais puika skatās viņai acīs un bērna patiesībā vienkārši nobubina: «Mammu, es tevi mīlu! Par visu vairāk uz pasaulītes!» Lilita ar sirdi un prātu jūt un zina, tas viss ir pa īstam, un piespiež mazo sirsniņu pie krūts, tik ļoti saviļņota un knapi turoties, lai neizplūstu asarās. Kādreiz ar tādām pašām acīm viņā vērās visdārgākais cilvēks uz pasaules, viņas vīrs Gatis. Tā tas bija vēl pirms pāris gadiem, kamēr Gatim neuznāca lielā vēlme «atrast sevi». Tad viņš dzīves meklējumos sākotnēji devās Tatru kalnos, bet tad no vienas pārtikušas sievietes gultas uz otru. Viņam bija un joprojām vēl šobaltdien ir vajadzīgs spēcīgs emocionālais un finansiālais atbalsts dzīves jēgas meklējumos, un to, kā ierasts, nodrošina skaistas, varbūt vairs ne tik jaunas, bet turīgas sievietes. Ak, jā, un allaž vienmēr vecākas par Gati. Viņas neskopojas ar naudu un atbalsta Gata centienus mācīties ezoteriski izglītojošos kursos, piekopt veselīgu dzīvesveidu sporta zālēs un dārgos restorānos, galanti izskatīties tikko šūdinātā uzvalkā pēc labāko Rīgas drēbnieku apmeklējuma un sēžot pie ekstravagantu auto stūres, izzināt pasauli, ceļojot kopā ar pavadonēm, apgrozoties smalkās aprindās un uz žurnālu vākiem. Viņš ir dzīves baudītājs, ar izsmalcināta «haļavščika» stratēģa iemaņām, kurš ne reizi neatvērs savu maku un nevienai neatdos savu nocietināto dzīvības orgānu kreisās puses paribē. Vai viņš tāds bijis vienmēr? «Mana sirds pilnā pārliecībā saka, ka viņš mani tomēr mīlēja. Šos četrus gadus viņš bija kopā ar mani gultā, sirdī un dvēselē. Vai manā laikā bija kāda cita, es nezinu un nevēlos zināt. Gatis tad piederēja man un es viņu neprātīgi mīlēju. Lai arī viņš pameta un izputināja mani, visvairāk sāpināja mazā Gustiņa sirsniņu, varbūt tomēr es spētu aizmirst pārinodarījumus, ja viņš tagad nostātos durvīs un palūkotos manī mīļām acīm, uzsmaidot to savu šķelmīgo smaidu. Iespējams, es varētu,» nosaka Lilita. Ar trīs gadus veco dēliņu viņa jau pusgadu īrē mazu mitekli Rīgas centrā un iztiek, teju teju savelkot galus. Viņa ir pārdevusi gandrīz visu savā dzīvē - reklāmas biznesu, glauno «Infiniti» džipu, trīsistabu dzīvokli Mežaparkā un pat ieķīlājusi zeltlietas lombardos, zinot, ka tās nekad vairs neizpirks. Tomēr, par spīti visam, viņa nespēj pārdot abu kopīgo īpašumu Jūrmalā. «Iekonservētā» trīsstāvu jaunbūve joprojām stāv prestižajā kūrorta privātmāju rajonā un gaida neziņā savus saimniekus. Varbūt viņi salabs un viss būs skaisti? Varbūt viņi atgriezīsies dzīvot namā kopā ar mazo puisēnu, kas pirms diviem rudeņiem gulēja ratiņos uz nepabeigtā lieveņa, kamēr abi krāsoja topošajā bērnu istabā sienas, vai citreiz mīlējās, atspiežoties pret strādnieku atstātajām stalažām pirmā stāva hallē. Var jau būt, ka viņu mīlestība gluži tāpat atrodas vakuuma iepakojumā un tikai nogaida to īsto brīdi, lai kaut kad atkal izlauztos uz āru!? Lilita to gribētu. Viņa gan to savā kurzemnieces spītībā noliedz un skaļi nesludina visai pasaulei. Lai gan, kā mēdz teikt, tā Dieva kunga ceļi ir neizdibināmi.
Materiāli situētās tēta meitiņas krāšņā dzīve
«Blondais grēks», tā tolaik 30 gadu veco Lilitu sauca draugu bariņā. Skaista, viegli koķeta, bet apbrīnojami gudru galvu. Perfekta organizatore un manipulatore, stratēģe un sportiste. Vārdu sakot, «krasavica, sportsmenka» (skaistule, sportiste - no krievu valodas). Lilitai palaimējās, ka viņas tētis bija ļoti turīgs vīrs un jaunākajai meitai, atgriežoties dzimtenē pēc studijām prestižajā augstskolā Lielbritānijā, uzdāvināja privātu kompāniju, kas nesa veiksmīgu pelņu reklāmas un izklaides jomā. Vecākā māsa jau tolaik bija izmanīgi nokārtojusi nodrošinātas dzīves pamata «eksāmenus» - apprecējusi politiķa dēlu, dāvājusi viņam dēlu un meitu, iekārtojusi ģimenes ligzdiņu Mežaparkā un tagad dzīves saturu smēlās gleznošanā. Tikai jaunākā Lilita vēl mētājās pa dzīvi, pareizāk sakot, pa ārzemēm, dodoties biežos komandējumos uz izstādēm, konferencēm un prestižām balvu pasniegšanas ceremonijām kā vērotāja un baudītāja. «Uz to brīdi lielākā daļa draudzeņu jau bija aprecējušās un sadzemdējušas bērnus. Viņu kompānijā ar gadiem man kļuva garlaicīgi un brīžiem pat kaitinoši. Pietiek jau, ka tēta dāvātais dzīvoklis bija pārāk tuvu māsas mājai turpat Mežaparkā un viņa mēģināja man uz kakla uzgrūst abus sīkos, kad skraidīja ar savu kundziņu pa pieņemšanām vai teātriem. Tante! Tpf, tpf, man tas nepatika! Patstāvīga puiša man nebija. Dažkārt pēc manas kompānijas organizētiem pasākumiem vai privātām ballītēm manā gultā pamodās kāds saldumiņš, bet nebija nekā nopietna. Vēl ne reizi nebiju iemīlējusies tā pa īstam, ka taureņi dejo vēderā. Man arī nebija tam laika. Biju īsta biznesa lēdija, kostīmiņā, savaldītām blondām čirkām un brillēs. Vārdu sakot, «zelta jaunatnes» kulta turētāja, kas atpūšas privātās ballītēs uz skaistu namu terasēm vai jahtas ar glāzi veldzējoša «Prosecco» rokās, mazliet parauti uz dzīves dullībām, ko pastiprina kokaīns un apziņa, ka esi pārāks par vidusmēra pelēko latvieti. Augstprātība un cinisms bija mani pavadoņi. Laikam tāpēc es tagad saņemu no dzīves «pilnu» programmu atpakaļ,» nosaka Lilita. Liktenīgs pavērsiens viņas dzīvē notika todien, kad ar plašu vērienu tika svinēta viņas dzimšanas dienas ballīte māsas glaunajā namā, pulcējot teju vai 100 viesu.
Kad otram nav ne vēlmes, ne spārnu
Visa ģimene, draugi, pat kolēģi iesaistījās Lilitas 30 gadu jubilejas pasākumu organizēšanā. Viņai nekas nebija jādara, tikai noteiktā laikā un stundā pēc frizētavas un stilista apmeklējuma jāierodas skaisti sapostai uz savu dzimšanas dienas ballīti. «Viss pagalms dunēja ļaužu sarunās un virmoja pacilājošā gaisotnē. Televīzijas šovos redzēti pavāri gatavoja izsmalcinātus siltos ēdienus, baltajās teltīs rosījās oficianti glazētos cimdos, pienesdami ik pa laikam dzērienus un smalkas uzkodas. Ziedi un sieviešu smaržas jaucās ar saviesīgo balsu murdoņu, vēlīgiem smaidiem un apsveikumiem. Fonā dziedāja slavena mūziķu blice, un es plauku kā maija rozīte apskāvienu, laba vēlējumu un glaimu jūrā. Viss bija perfekti. Līdz garastāvokli sabojāja maza «šaize» -saplīsa zeķe. Vannasistabas durvis - nu, ļoti nepacietīgi - kāds raustīja. Kad raustīšana pārauga bungošanā, es atrāvu durvis ar uzrautu kleitas malu, saviebtu ģīmi, bet priekšā man stāvēja puspliks jaunietis ādas biksēs un pliku torsu. Arī viņam bija saviebta grimase, tikai ciešanās. Viņš pastūma mani malā, iedrāzās tualetē un aizcirta durvis. Puisi mocīja vēdergraizes. Protams, es aiz durvīm neklausījos, kā viņš tiek galā ar likstu, bet priecīgākā prātā par mazo «ekscesu» devos pie sava svinību galma. Pārlieku smalkās viesības sita augstu vilni, kad mans precēto draudzeņu pulks pieteica mikrofonā savu dāvanu - brīvo puišu deju nesagūstītajai jubilārei Lilī!!! Viesmāksliniekos bija uzaicināti dejotāji. Tikai puiši vien. Oh, man elpa aizrāvās, kad dinamisko dejotāju viducī ieraudzīju savu «tualetes iekarotāju». Protams, priekšnesuma izskaņā tiku uzvilkta uz skatuves, dejotāji mani apdāvināja ar izteiksmīgiem rokas vēzieniem pie savām sirdīm, it kā es būtu viņu visu karaliene, un katram mutē bija pa rozei. Kā jūs domājat, pie kura dejotāja mutes es pieliecos ar savu muti, lai izņemtu rozi, kas gaidīja mani starp lūpām? Protams, tas bija Gatis! Pēc satikšanās uz skatuves daudz romantiskākā gaisotnē nekā labierīcībās es iečukstēju, lai viņš paliek uz manu dzimšanas dienas ballīti. Satiku viņu pēc brīža džinsos un baltā kreklā, un es paliku kā bez valodas! Šķelmīgais smaids, itāļu puišu «aizgūts» stils un valdzinājums, es biju sagūstīta uz mūžu. Skaidri zināju, ka viņš būs mans, jo es viņu gribēju, alku, kusu, vārdu sakot, viņš mani sapina savos valgos. Mana dzimšanas diena kļuva par laimīgāko dienu pasaulē,» atceras Lilita. Abiem sākās īsts cierēšanās un riesta laiks. Radi gan pret Lilitas jauno draugu izturējās piesardzīgi. Māsasvīrs bija noskaņots pavisam skeptiski un Lilitai strikti pateica savas domas, ka Gatis viņu neģēlīgi izmanto. To samaitāto puiku interesējot tikai nauda, manta un Lilitas stāvoklis sabiedrībā! Tēvs ar māti znotam daļēji piekrita, bet mīļā miera labad klusēja. Jaunākā meita jau nebija nekāds «briesmonis» un no vaiga ļoti glīta, kāpēc lai abu starpā neuzvirmotu īsta mīlestība? Tas nekas, ka Gatis bija astoņus gadus jaunāks par viņu meitu! Tobrīd 22 gadus vecajam meitas pielūdzējam, protams, bija labi algots darbs privātajā sektorā, kas saistīts ar finanšu nozari. Viņš pelnīja maz, bet stabili. Savukārt pa vakariem piepelnījās, dejojot privātos pasākumos. Lilitai tas nepatika, un, tiklīdz Gatis pārvācās uz viņas glauno trīsistabu dzīvokli Mežaparkā, jaunā sieviete lūdza Gatim pārtraukt dejotāja karjeru. Viņa maigi, gudri un lietišķi puisim ieskaidroja, ka viss, kas tagad ir viņas, pieder arī Gatim. Viss ir abiem kopīgs! «Arī mašīna?» toreiz noprasīja jaunietis. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš paķēra dublikātu no elegantā džipa un solīja Lilitu izvizināt līdz pasaules malai. Viņa mīlēja viņu vairāk. Viņa mainījās. Pamazām augstprātību nomainīja piekāpība. Jaunā vīrieša vēlmes un hobiji kļuva arī par viņas aizraušanos. Vai kāds varēja iedomāties, ka skaistā un perfektā Lilita līdīs upes dūņās, lai no niedrēm izpiņķerētu Gata makšķeres āķi? Vai mizos kartupeļus un ceps kotletes, nevis pasūtīs vakariņām uz mājām suši no restorāna? Mīlestība ir akla. Tā mūs spēj uznest paradīzes augstumos un tikpat sāpīgi nomest lejā pekles dziļumos. Dažkārt, kad esam jau kritienā un mums vēl ir iespēja pašiem apstāties, mēs izvēlamies - nedarīt neko. Mēs turpinām krist, joprojām dziļā cerībā un apmātībā, ka tas otrs, mums visdārgākais cilvēks uz šīs pasaules, pat pēdējā brīdī mūs tomēr noķers un atkal spēsim kopā pacelties augšup mīlas dārzos. Tikai diemžēl tam otram vairs nav ne vēlmes, ne spārnu. Tad vienam nākas piedzīvot sāpīgu kritienu.
Tu sabojāji manu dzīvi…
Pēc pāris kaislīgiem un absolūta mīlas skurbuma mēnešiem Lilita palika stāvoklī. Viņa to vēlējās, un tā bija jaunās sievietes apzināta izvēle. Arī sievietes bioloģiskais pulkstenis neatgriezeniski gāja uz priekšu. Viņas «piāra» un reklāmas uzņēmums joprojām nesa peļņu, lai gan krīzes laikā bija sarucis klientu skaits, tomēr pārtikušai dzīvei ar pāris ceļojumiem gada laikā pietika, ja vien ne Gata pieaugošā vēlme uz dārgām lietām, satikšanos un burzīšanos VIP pasākumos un restorānu/klubu atklāšanās. Viņam patika palielīties ar to, kas viņam jau ir, un izmuldēties publiski par to, ko viņš kāro piederības formā, bet kam reāli nepietika abu rocības. Lilita sen vairs nealka burzīties masu pasākumos un sabiedrības krējuma ballītēs. Kopš viņa bija stāvoklī, arī zelta jaunatnes ekstravagantajam dzīves veidam tika uzlikts «mērenības» režīms. Pretēji Gata vēlmēm, kāzas viņi nosvinēja klusi, abu vecāku un Lilitas māsas ģimenes pulciņā. Tētis kāzu dāvanā pasniedza papīrus par zemes īpašumu Jūrmalā. Oh, tā tik bija dāvana, bet māja būšot jāceļ pašiem, un jaunlaulātie, starojot laimē, to svēti solīja darīt! Toties medusmēnesi Lilita abiem sarūpēja skaistu un neaizmirstamu viļņojoša okeāna krastā, romantiskā zilas lagūnas ieskautā mājiņā tikai viņiem diviem. Tas bija tik skaisti, saldi un romantiski, kā redzams bildītēs no sociālajos tīklos izlikto slavenību dzīves parādēm. Ja Lilita gribētu, arī viņu foto no romantiskā medusmēneša parādītos privātās dzīves žurnālos, kas iznāk Latvijā. Tomēr viņai visa tā bija jau gana. «Pēdējos mēnešos es vairs nestrādāju, jo man tas kļuva fiziski par grūtu. Gatis solīja finanšu lietas uzņēmumā pieskatīt, jo tā jau bija arī viņa darbības joma. Es gribēju, lai viņš jūtas vajadzīgs un zinošs, lai izrāda savu vīrieša uzņēmību, gādā par mūsu ģimeni. Tomēr viņš iejaucās par daudz. No kolēģiem uzņēmumā, jo īpaši grāmatvedes un vietnieka, sāka ienākt nepatīkami signāli par rīcību ar skaidro naudu, mistiskiem un neizpildāmiem solījumiem klientiem, radošo kolēģu pazemošanu, un mana finanšu pasaule sāka jukt un brukt. Gadu pēc mazulīša piedzimšanas no mana uzņēmuma pa vienam bija aizgājuši «atslēgas» cilvēki, klienti atteicās sadarboties, mēs zaudējām reputāciju, un tas bija bankrots! Uzņēmums pēc diviem gadiem nokļuva maksātnespējas priekšā. Pa šo laiku mēs jau bijām sākuši Jūrmalā celt savu māju. Mani sapņi par kopējo ģimeni izrādījās spēcīgāki par realitāti. Mājas celtniecībai vairs nepietika naudas. To iekonservējām, bet, tā kā bija paņemts kredīts, bija jārēķinās ar ikmēneša maksājumiem. Es pārdevu uzņēmumu, bet ar Gata algu vairs nepietika. Taču viņš gribēja dzīvot joprojām to skaisto dzīvi, kas mums bija, un es to viņa dēļ pūlējos par katru cenu saglabāt! Nevajadzēja. Es līdu atkal kredītos, vecāki vairs nepalīdzēja, bet māsa un viņas vīrs pret mani sāka izturēties noraidoši. Draugu man vairs nebija. Un tad es pamanīju, ka Gatis mainās pret mani. Es vairs nebiju skaistā un gudrā Lilī, bet arvien biežāk dzirdēju par sevi izteicienus kā resnu govi, kas viņam sabojājusi visu dzīvi! Tālāk klājās arvien trakāk. Pārdevu mašīnu, mūsu skaisto dzīvokli, sāku ieķīlāt zeltlietas. Tie, kuri skaita centus, pērk tirgū zupas izlasi zupām un produktus ar notecējušu derīguma termiņu, mani sapratīs. Iepriekšējā dzīvē savā augstprātībā es nepievērsu uzmanību un nezināju, ka cilvēkiem nākas arī tā dzīvot. Tagad man vienai jāiztiek ar valsts pārvaldē nopelnīto naudu vienkārša speciālista amatā. Jā, Gatis nevarēja pieņemt šo kritienu un pameta mani pirms pusgada kādas sabiedrībā zināmas «lauvenes» dēļ. Ak, jā, turīgas un vecākas,» rūgti nosaka Lilita. Jāteic, ka labas dzīves kārais vīrietis ne par matu nav mainījies un ekstravagantas dzīves meklējumos jau atrodas pie sāniem gados vecākai mīļākai Nr. 3.
«Vienīgais man ir žēl, ka viņš ignorē mūsu dēlu. Es tiešām nožēloju, ka šķiroties viens otram sarunājām visādas preteklības. Bērna dēļ es tā vairs nedarītu. Par naudu un uzturlīdzekļiem arī vairs necīkstētos. Tomēr atbildēt dēlēnam uz īsziņām, pat ja tās mazais sūta no mana telefona, vai atnākt uz koncertu, vai pirmo dienu bērnudārzā, pat to īso apskāviena brīdi un samīļošanu, to tā maziņā sirsniņa gaida visvairāk uz pasaules,» piebilst Lilita. Te vietā nocitēt franču rakstnieka de SentEkziperī viedo atziņu: «Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām.» Papildinot - arī radām!».