Sirēnas (sengrieķu: Σειρῆνες, Seirēnes (daudzskaitlī)) sengrieķu mitoloģijā ir būtnes, kas ar dziedāšanu pievilina jūrniekus, lai tie ar saviem kuģiem avarētu un ietu bojā klinšaino salu krastos, uz kurām mīt sirēnas.
No mūzas tās arī mantojušas dievišķo balsi. Pa pusei tās ir sievietes, pa pusei - putni. Mūsdienās tās staigā uz divām kājām un ievilina savos tīklos precētos un neprecētos, resnos un tievos, bagātos un nabagos. Nē, nabagos gan nē! Viņu burvīgais dziedājums ir provocējoša iekāre bez tabu seksā, perfekts grims, pārdomāts apģērbs, harisma un noslēpumaina burvība.
Naivā dievgosniņa
Gan jau reizi dzīvē ikvienam nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ārēji šķiet paši maigākie un līdzjūtīgākie cilvēki uz šīs pasaules. Viņi ir kā līganas ūdensrozes ezerā, kas viļņojas līdzi citu cilvēku uzskatiem cauri gadsimtiem, valsts iekārtām, sadzīves rutīnām un mīļākajiem. Šāda tipa vīrieši, kā ierasts, ir bijuši pielīdēji karaļu galmos vai uzticami pakalpiņi okupācijas varai padomju laikos. Viņiem nav nekādu problēmu pieliekt muguru un suņa acīm skatīties tā kunga virzienā, kuram ir vara. Savukārt sievietes, šķiet, iemieso pašu nevarību, veroties runātājā romantiski melanholiskām acīm ar pusnolaistām skropstām, mazliet pavērtu muti un tik naivu skatu uz dzīvi, ka šīs Dieva radības gribas vien pasargāt un samīļot. Ak, jā, dāmām parasti piemīt mistisks skaistums, kas kā noslēpumains plīvurs apvij tās nēsātāju. Vai kāds spēj iedomāties, ka pēc skata šo naivo dievgosniņu sirdīs mīt salts aprēķins un vēlme izsisties, spīdēt, labi dzīvot un dabūt turīgu veci pie sāniem?! Krievu valodā ir labs teiciens «в тихом омуте черти водятся» (latviešu valodā: klusie ūdeņi ir tie dziļākie). Varētu jau teikt, ka katrā no mums sēž šāds mazs merkantils egoistiņš, kas no prieka sit papēžus un plaukstas, ja kaut kas izdevies labāk nekā otram. Nu kaut vai mazlietiņ! Ievai ir 46 gadi, viņa kopš studiju gadiem dzīvo Rīgā, jo ar mammu visu bērnības un skolas laiku dzīvoja mazpilsētā, vien pusotras stundas braucienā ar vilcienu no galvaspilsētas. Tas bija toreiz, padomju gados, kad mūsu plašajā sociālistisko republiku saimē nebija seksa un bezdarba (precīzāk - par dīkdienību bija paredzēta kriminālatbildība). Ieva ir saviem gadiem joprojām ļoti skaista. Brūnām acīm, vijīgiem gariem čigānmeitenes Ringlas matiem, nu jau gan krāsotiem, un joprojām tvirtu augumu ar šmaugu vidukli. To gan izdodas noturēt, pateicoties rūpīgām sporta nodarbībām olimpiskajā hallē. Par laimi, lielās krūtis vēl nav nošļukušas no bērnu barošanas un skaisto smaidu izceļ pašas baltie zobi. Uz Ievu cilvēki vienmēr atskatās, jo viņa piesaista cilvēku acis, un tie garāmejot vienmēr mēģina ieskatīties daiļās un nenoliedzami harismātiskās sievietes sejā. Viņas acis un lūpas smaida, bet nevienam pat nav nojausmas, vai šajā brīdī viņš netiek uzlūkots kā potenciālais daiļavas upuris, pār kuru sāks nolaisties sirēnas kārdinošie valdzinājuma tīkli. Sievietes galva strādā kā skaitļojamā mašīna, novērtējot vīrieša apģērbu, aksesuārus un izturēšanos, statusu un mantību (arī TO), tā saliekot plusus un mīnusus, lai iegūtu sauso atlikumu - ir vērts tērēt savu laiku un resursus, izmetot tīklus! «Man ir skaidrs jau pirmajās sekundēs - uzsākt karagājienu par konkrētu stiprā dzimuma eksemplāru vai neiespringt. Tas tik tiešām ir kā karā, jo katram normālam vīrietim, kas dzīvē ir sasniedzis zināmu turības līmeni un statusu sabiedrībā, līdzās ir sieviete vai draudzene. Tas tā vienkārši ir, jo katru vīrieti paceļ vai nolaiž «pa dzīvi» tieši viņa sieviete! Iepazīties man izdodas ļoti viegli, tas ir atkarīgs no situācijas. Es varu būt koķete kafejnīcā, apmulsusi automašīnas īpašniece pie salauzta spēkrata, kādas ballītes karaliene, bezpalīdzīga naivule parkā uz soliņa, toleranta un iejūtīga dvēseles pusīte korporatīvā pasākumā, inteliģenta sarunas biedrene vai maza meitene ar divām bizēm un lielām acīm kantri festivālā, kas slāpst uzmanības. Šajā dzīvē lomu izspēlēts tik daudz, ka mani droši varētu angažēt Nacionālais teātris. Par viedajiem padomiem un likumiem vīriešu pasaulē es varu pateikties savai mammai,» smīnot nosaka Ieva. Sieviete, kura viņu laida pasaulē, krievu laikos bija valūtas prostitūta. Ieva vēl nebija ieraudzījusi šo pasauli un nevarēja zināt par savas māmiņas jaunības gaitām, kamēr sadzērusies mammas māsa reiz skurbumā un prāta aptumsumā nebija izstāstījusi 16 gadus vecajam meitēnam par mammas iknedēļas «braucieniem» uz Rīgu.
Valūtas prostitūta un milicijas majora draugaļa
Padomju gados cilvēki bija laimīgāki un zāle bija zaļāka, jo visi dzīvoja vienādi pēc absurdos likumos noteiktiem un čekas uzraudzītiem standartiem pelēkajai ļaužu masai. Tā tam būs mūžīgi būt - uzskatīja padomju laika iekārtas turētāji! Skaļi neviens nebrēca, bet visi zināja, ka «blats» pasūtījumu galdā gastronomā ir iespēja pabarot ģimeni ar cīsiņiem un dzīvot par kapeiku labāk nekā citi. Paziņas milicijā vai prokuratūrā, iespēja iepirkties valūtas veikalos un draugi «činavniekos», tas jau skaitījās prestiži. Savukārt restorāns lielākajai daļai cilvēku bija ekskluzīva iespēja par bargu naudu ne tikai paēst izsmalcinātā vidē ar dzīvo mūziku, bet pēc tam arī padižoties kaimiņu un kolēģu acīs. Gluži kā izcilajā krievu filmā «Tikšanās vietu mainīt nedrīkst» galvenais izmeklētājs Žeglovs restorānā noķēra prostitūtu Maņku, tā Ievas mammu Sanitu bijušās viesnīcas «Latvija» bārā (tagad «Radisson Blu Hotel Latvija») aizturēja Rīgas padomju milicijas majors, sagadīšanās pēc arī ar pirmo uzvārda burtu Ž. Sanita kopš skolas beigšanas mazpilsētā strādāja par šuvēju. Visi slavēja jaunu meiteni par izdomu un šūtajiem tērpiem, bet vīrieši atskatījās, kad viņa, piepacēlusi uz augšu pašas šūdinātos svārkos, mēģināja iekāpt vilcienā. Kādreiz jau atradās kāda palīdzīga roka, kas mēģināja piepacelt meiteni aiz dupša, bet sievietes aukstais skatiens apturēja labos nodomus pusceļā. Viņa netērēja laiku lieki. Viņai bija savs klientu loks un labi draugi viesnīcas bārā. Šveicari, bārmeņi, apkalpojošais personāls, pat viesnīcas direktors - visi bija lietas kursā, ar ko nodarbojās Sanita un kā tieši pelna naudiņu. Ne jau viņa bija vienīgā, kas, kā mēdz teikt tautā, «strādā ar otru galu»! Reiz gan naktstauriņu teritorijā kādu ārzemnieku mēģināja nocelt prostitūta ar iesauku Baltais zirgs no tagadējā Aspazijas bulvāra, bet izrēķināšanās ar pieklīdeni bija skarba un asiņaina. Toreiz pat avīzes «Cīņa» kriminālnotikumu slejā nodrukāju īsu ziņu par incidentu tagadējā Brīvības ielā. Tā nu Sanita piepelnījās dzīvei kā valūtas prostitūta, līdz viņu vienā nakts stundā, galanti uzliekot roku dzelžus, savaņģoja milicijas majors. Ielasmeitai nebija dižas izvēles - cietums un kauns vai pogainā aģente un mīļāka. Jaunā sieviete bija stipri garāka par savu tumsnējo krievu «mentu», bet tas netraucēja uzvirmot kaislīgam romānam. Sanita arī turpināja nodarboties ar senākās profesijas arodu un pienest mīļākajam ziņas par ārvalstniekiem un disidentiem, kuri mīlas ekstāzē atklāja savas visslēptākās domas ne tikai seksā, bet arī par pastāvošo valsts iekārtu un politiku aiz «dzelzs priekškara». Ielasmeitas un miliča mīla vainagojās augļiem - Sanita palika stāvoklī. Par precēšanos gan nemaz nevarēja būt runas. Turklāt miličonkulim jau bija ģimene ar visiem izrietošajiem laulāta cilvēka pienākumiem. «Es piedzimu 70. gadu sākumā tajā pašā mazpilsētiņā. Ar malku kurināmā koka mājelē, kur vienmēr bija auksti un tumšs. Lielākoties mani pieskatīja vecmamma un mammas māsa, bet savu mammu es ļoti mīlēju. Protams, mums bija viesi un mājas ballītes, kur galds lūza no dažādiem ēdieniem un skanēja pat ārvalstu estrādes mūzika. Es biju vienmēr apģērbta kā lellīte, un visi pilsētiņā uz mums atskatījās, kad gājām dzert saldējuma kokteili. Draugu gan mums nebija. Izņemot onkuli Ž., kas dažkārt atbrauca ciemos un šūpoja mani uz viena ceļa. Ha, vai tad man kāds atklāja, ka tas ir mans īstais tēvs! Mums ar mammu vēl saglabājušās skaistas bildes no fotosalona, kur es bildējos reizi gadā gan viena ar lielām bantēm matos, gan divatā ar savu mammīti. Tagad, aizbraucot pie tantes uz dzimto pusi, ar vieglām skumjām pāršķirstu albumus ar čaukstošo zīdpapīru pa vidu. Man pat šķiet, ka uz vecajām fotogrāfijām saglabājusies smarža no mammas parfīma,» mirkļa patiesumā atklājas Ievas iekšējā pasaule. Viņas mammīte sen jau ir aizsaulē, bet savai meitai noderīgas likumsakarības par vīriešu pasauli viņa paguva atklāt. Tiesa gan, pati Ieva tās bija gatava sadzirdēt tikai tad, kad dzīvē paguva pamatīgi apdedzināties.
Katram bērnam savs tēvs - liktenīgais, kriminālais un ticīgais
Viņa iemīlējās. Kvēli un līdz sirds dziļumiem. Nebija pat citu domu - Jānis ir vienīgais vīrietis uz šīs pasaules, kuram viņa piederēs. Abi cierējās un mīlinājās katru nedēļas nogali. Vai tā bija diskotēka pilsētā, ballīte draugu mājās vai pirmā šņabja «skrūve» jūras krastā, visu viņi darīja kopā. Pat sirdspuksti viņiem, šķita, sitas vienā ritmā. Kad Jānis bija aizmidzis, Ieva, piepacēlusies elkoņos, skatījās uz savu mīļoto un centās ar viņu ieelpot un izelpot vienā ritmā. Tas bija grūti, un sareiba galva. Pirmo reizi viņi pārgulēja Līgo vakarā. Viņa uzdāvināja Jānim vārda dienā pati sevi. Tonakt, zaudējot nevainību, viņai nebija nojausmas, ka tik ļoti sāpēs, bet vēl lielāks kauns bija par asinīm notraipīto palagu un sasmērēto gultu. Jānis visu iejūtīgi nokārtoja, un Ievai bija laimīga, ka kļuvusi par sievieti. Viņi satikās nedēļas nogalēs, mīlējās, kur vien neieklīda sveša acs, un abiem bija labi. Līdz brīdim, kad Ieva palika grūta. Viņas Jānis satraucās ne pa jokam. Kaut kur sadzirdējis, ka grūtniecību agrīnā stadijā var pārtraukt, dzerot jodu, atveda viņai septiņas pudeles sarkanbrūni šķebinošā šķidruma. Protams, ka pastāstiņi par jodu izrādījās nieki, un Ieva mēģināja pierunāt abus uz laulībām, lai bērniņš piedzimtu divu mīlošu cilvēku ģimenē. Tādā, par kādu viņa sapņoja visu savu apzināto mūžu. Jānis tam nebija gatavs, apelēja pie savas jaunības un studijām augstskolā un meitēnu pameta. Pēc deviņiem mēnešiem pasaulē nāca Ievas pirmdzimtā meitiņa. Viņa palika dzīvot pie mātes un tantes. «Es nebiju viena, bet tajā pašā laikā redzēju, ka var dzīvot citādi. Sirds man bija auksta. Par to, kā mamma pelna naudu, es zināju, bet uz to laiku viņai jau bija uzradies kārtējais ārzemju draudziņš no klientu pulka un viņa pārsvarā dzīvojās pa Rīgu. Bija kļuvusi biezā! Man nekā netrūka, bet es gribēju dzīvot skaisti un viegli kā mamma. Es negribēju palikt mazpilsētā par vēl vienu vientuļo māti, kuras lielākais piedzīvojums ir stumdīt pa ielu ratiņus turpu šurpu un runāt par pirmajiem zobiņiem bēbim,» atceras Ieva. Viņas redzeslokā nonāca vietējā kriminālā grupējuma autoritāte. Liela auguma vīrietis, apkāries ar zelta ķēdēm un ļoti bravūrīgs, kurš ņēma visu, ko gribēja. «No sarunām ar mammu zināju, ka šitādiem patīk tās lēnīgās, mazliet skumjās, bet kuras uz katru vārdu skatās mutē kā lielam Holivudas varonim. Protams, es «nejauši» iepazinos un biju pats geišas iemiesojums ar visām priekšrocībām, ko es zināju gan seksā, gan kas bija tīkams viņa ausīm. Oh, viņš arī skrēja man pakaļ kā apstulbis. Es tiku apdāvināta ar kažokiem, zelta ķēdēm un auskariņiem. Biju ieslēgts paradīzes putns zelta būrītī, bet tam nepretojos, jo man bija ideāla dzīve. Vīrietis noīrē man dzīvokli, sapērk paiku, dod naudu drēbēm un kosmētikai, atbrauc, kad sagribas nodrāzties, un tikpat ātri aiztinas. Viss jau būtu labi, ja vien es atkal nebūtu «iekritusi» ar kārtējo grūtniecību,» nopūšas Ieva. Arī šoreiz negāja tik gludi, jo, lielajam vīram par izbrīnu, līdz šim padevīgā un iztapīgā Ieva uzstādīja prasības - kāzas un godājamu ģimenes dzīvi. Skaidroties pie Ievas ieradās vīrieša civilsieva. Bija skaidrs, ka viņš savu ilggadējo draudzeni tomēr nepametīs, un ātri noskaidrojās, kādas ir Ievas izredzes attiecībā uz viņas vīrieti. Pareizāk sakot, to nebija. Ieva palika bešā, saņemot solījumu no nākamā bērna tēva, ka viņš bērnam nodrošinās visu dzīvi, pat studijas ārzemēs, ja būs nepieciešams. Solījumi izkūpēja vējā, pirms bērns vēl bija dzimis, jo noziedzīgās pasaules Als Kapone jeb nākamais papucītis iesēdās uz vairākiem gadiem aiz restēm. Ko nu? Noliktajā laikā Ievai piedzima smuks puika ar lielām, melnām acīm. Viņa sāka meklēt taisnību un palīdzību pie Dieva. Precīzāk - lūkoties uz tiem, kuri svētdienas rītos vieni un vientuļi aizlūdz par debesu tēvu!
Visi atgriezīsies pie jums, laulātās draudzenes!
Grēcīgā Ieviņa iestājās draudzē, sāka to cītīgi apmeklēt un iepazinās ar Ansi. Ticīgu vīru gados, kurš pirms vairākiem gadiem bija šķīries no savas trešās sievas. Ievas uzmanību vīrietis piesaistīja ar stāstu, ka katrai no sievām Ansis bija atstājis ne tikai mantinieku, bet arī māju. Turīgs un ņemams bija uzņēmējs Ansis, tas divu bērnu māmiņai Ievai bija uzreiz skaidrs. «Ceru, ka Dieviņš mani bargi nesodīs par šiem vārdiem, bet viņu pielūdz un ik vārda galā dažkārt piemin tādi cilvēki, kuriem dvēsele ir melnāka par piķi un grēku saraksts garāks nekā man! Protams, ka es iedarbināju citu taktiku, kļuvu par čaklu baznīcas apmeklētāju, svētdienās dalīju bomžiem un trūcīgajiem zupu, mēģināju izprast Bībeli. Iespējams, ka tas bija labākais atklāsmes laiks manā dzīvē, lai saprastu savu mammu un piedotu viņai. Skaidrs ir viens, apgarota, cēla un skaista kā pati jaunava Marija es tomēr ievilku Ansi gultā,» noteic Ieva. Mīlas valgos iekritušais Ansis patiešām iekārtoja visai ģimenei ligzdu Jūrmalā. Ieva piecieta vīrieša nelāgo raksturu, taču diemžēl atklājās, ka viņš ir alkoholiķis. Mīlēties gan viņš bija kārs un nepiesātināms gluži kā gados jauns puisis. Rezultātā Ieva kādu vakaru atkal devās uz aptieku, lai iegādātos grūtniecības testu. Viņiem piedzima meitiņa. Ieva bija kļuvusi par triju bērnu māmiņu, taču mūsu valsts ordeņus par to vairs nedod, vien pabalstu dažu desmitu eiro apmērā. Ar laiku atklājās, ka Anša dzeršanai piemīt vēl nelāga puse - alkohola delīrijā viņš sita sievu. Kad kādu vakaru Ansis ar kāju iespēra Ievas vecākajai meitai pa vēderu, viņas pacietības mērs bija pilns. Viņa izsauca municipālo policiju un izmeta vīrieti no mājas un savas dzīves. Māju gan viņa paturēja. Ar ko viņa sliktāka par Anša iepriekšējām sievām?
Ieva apzinās, ka viņas labākās īpašības uz šīs pasaules ir no mammas mantotais skaistums un hameleona daba no tēva. Viņa izmanto savus «ieročus» jau vairākus gadus, dzīvojot pēc taktikas - turīgs vīrs, tas nozīmē nodrošinātu dzīvi viņai un visiem trim bērniem. «Visi taču zina dzīves gudro atziņu no Ekziperī «Mazā prinča», ka tu esi atbildīgs par to, ko pieradini. Es esmu atbildīga par saviem bērniem, kuriem devu dzīvību, nevis aizgāju uz abortu. Viņiem ir māja, kuras uzturēšana maksā bargu naudu, silts ēdiens galdā, vislabākie interešu pulciņi ārpus skolas, papildu valodas apmācības, divas vai trīs reizes gadā ārvalstu braucieni un atpūta pieczvaigžņu hoteļos. Jā, viņu mammai mainās vīrieši - donori, bet viņi to neredz. Es negribu šaustīt sevi, ka kādai citai sievietei grauju ģimeni, jo, ticiet man, ja viņi paši negribētu un neļautos - nekas tāds nenotiktu, un daudzas pat nenojauš par vīra paralēlo dzīvi ar mīļāko. Es esmu šo vīriešu rokās, iespējams, arī sirdī uz ilgāku vai mazāku laiku, jo pati vairs neļaujos jūtām. Tāda geiša latviešu gaumē, bet viņi visi atgriezīsies pie jums, laulātās draudzenes,» nosmej Ieva.