Putins atzīst, ka cīnās par “vienotu morāli ētisko padomju cilvēka kodu”

Krievijai ir laimējies, ka tai ir tāds līderis kā valsts prezidents Vladimirs Putins – šādi glaimi aizvadītajā nedēļā vispārākajā pakāpē bija visās Kremļa propagandistu runās. Tie izskanēja gan saistībā ar Krievijas diktatora dzimšanas dienu 7. oktobrī, gan viņa tikšanos ar Azerbaidžānas līderi, gan attieksmi pret iespējamo ASV lēmumu nodot Ukrainai “Tomahawk” raķetes.

Tāpat pagājušā nedēļa krievu propagandā iezīmējās ar ASV prezidenta Donalda Trampa slavināšanu. Pamatā tas izpaudās krievu žēlabās par sevi “diskreditējušo” Nobela prēmijas komiteju, kas Nobela Miera prēmiju nepiešķīra Trampam.

Šādi glaimi gan izskanēja līdztekus Krievijas bažām par “Tomahawk” raķešu nodošanu Ukrainai un draudiem veikt pretdarbību. Taču, iespējams, tas ir likumsakarīgi, jo krievi līdz pēdējam cer, ka Trampa administrācija tomēr no šā nodoma atteiksies.

Ja par Putina tikšanos ar Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu, tad Krievijai tā ir ļoti svarīga, jo bez Azerbaidžānas ir apdraudēta visa Neatkarīgo valstu savienības (NVS) pastāvēšana.

Līdz ar to Putins klāstīja domugraudus par “vienotu morāli ētisko padomju cilvēka kodu”, kas ir saglabājies vēl līdz šim brīdim un jāsaglabā arī turpmāk.

Lai mazinātu spriedzi attiecībās, Putins vēreiz publiski atvainojās Azerbaidžānas prezidentam Ilhamam Alijevam par Azerbaidžānas pasažieru lidmašīnas notriekšanu, un atzina, ka to pagājušā gada decembrī notrieca Krievijas raķetes.

Putins apgalvoja, ka katastrofas iemesli ir saistīti ar to, ka debesīs atradās Ukrainas drons. Pēc viņa teiktā, Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēma izšāva divas raķetes, kas netrāpīja tieši lidmašīnai, bet eksplodēja dažus metrus no tās. Lidmašīnu notrieca nevis raķetes triecienelementi, bet, visticamāk, atlūzas.

Aizvadītajā nedēļā saistībā ar vēstījumiem par ASV un Krievijas attiecībām bija vērojami daži komiski neveikli brīži propagandistiem. Proti, sākotnēji viņi ar lielu entuazismu atsaucās un citēja Putina ārpolitikas padomnieka Sergeja Rjabkova teikto, ka Ankoridžas (pilsēta Aļaskā, kur 15.augustā notika Trampa un Putina tikšanās) pozitīvais impulss ir izsmelts līdz ar “Tomahawk” raķešu parādīšanos aktuālajā dienas kārtībā.

Taču jau drīz viņiem savi vārdi bija jāņem atpakaļ, jo preses konferencē Baku Putins paziņoja, ka viss Ankoridžā lemtais ir spēkā un Krievija no savām saistībām, lai ko tās arī nenozīmētu, neatsakās.

“Šie ir sarežģīti jautājumi, kas prasa turpmāku izskatīšanu. Taču mēs joprojām esam uzticīgi diskusijai, kas notika Ankoridžā,” preses konferencē Baku sacīja Putins.

Pēc šā paziņojuma raidījuma “60 minūtes” vadītāji Jevgeņijs Popovs un Olga Skabejeva bija spiesti vairākas reizes labot pieaicinātos viesus, kuri aizrautīgi steidza paust piekrišanu Rjabkovam, un norādīt, ka Putina un Ārlietu ministrijas oficiālais viedoklis ir cits. Kā precīzi norāda ziņu aģentūra “Reuters”, ar glaimiem un brīdinājumiem Krievija cenšas atdzīvināt Aļaskas garu ASV acīs.

Par atšķirīgajiem Rjabkova un Putina vēstījumiem “Reuters” norāda, ka “šāda augsta ranga amatpersonu toņu atšķirība Maskavā ir reta parādība un uzsver Krievijas īstenotās divējādas pieejas delikātumu un jūtīgumu — glaimu un brīdinājumu apvienošanu, lai pielāgotos diplomātiskajām neveiksmēm kopš samita”.

Nobela Miera prēmijas kaislības

Nedēļas nogalē krievi pauda savu sašutumu par to, ka Nobela miera prēmija nav piešķirta Trampam, bet gan Venecuēlas opozīcijas līderei Marijai Korinai Mačado, kas neko neesot darījusi miera labā, tā vietā kurinājusi nemieru pret Venecuēlas likumīgi ievēlēto prezidentu. Jāatgādina, ka Krievijai, kas sevi pozicionē kā “globālo dienvidu” labāko draugu, nekādi nav iespējams sanīsties ar diktatoriskajiem Latīņamerikas režīmiem, kas ir Krievijas balsts.

Zīmīgi, ka propagandisti noklusēja, ka Mačado savu prēmiju veltīja Trampam, kā arī ne vārda neminēja par ASV atbalstu Venecuēlas opozīcijai.

Svētdienas vakara lielajā ziņu apskatā propagandists Dmitrijs Kiseļovs klāstīja, cik degradēta ir Nobela Miera prēmija, sākot jau ar to, ka tā tika piešķirta PSRS disidentam akadēmiķim Andrejam Saharovam, kas neko labu neesot izdarījis miera labā, tikai pūlējies sagraut padomju valsti, tāpat to piešķīra nelietīgajam pirmajam un pēdējam PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, kurš sagrāva Padomju Savienību, disidentam Dmitrijam Muratovam, un, protams, ASV prezidentam Barakam Obamam, kas nelikumīgi iebruka Lībijā un izraisīja citus karus.

Arī Putins Dušanbe izteicās, ka Nobela Miera prēmija piešķirta visādiem dīvaiņiem, kas neko reālu miera labad nav izdarījuši. Kā paskaidroja propagandists Popovs, Putins ar to domāja Obamu. Visi šie izteikumi, protams, ka ir saldākais medus un mūzika Trampa ausīm.

Līdztekus Nobela Miera prēmijas apspriešanai krievi kārtējo reizi sunīja “kara kurinātājus” eiropiešus. Staļinists Nikolajs Starikovs paziņoja, ka ja Vācija veiks kaut mazāko agresiju pret Krieviju, krievu zaldāti ceturto reizi vēsturē ieies Berlīnē, kur jau iegājuši trīs reizes, turklāt nevis kā okupanti, bet “atbrīvotāji”.

Odiozais propagandists Vladimirs Solovjovs paziņoja, ka bija nepareizi jau pirmajā reizē no turienes aiziet. Runa ir par 18. gadsimtā krievu iekaroto Austrumprūsiju, kuru Pēteris III 18. gadsimta beigās atdeva atpakaļ Prūsijai. Solovjovs kliedza, cik šis imperatora solis bijis nepareizs, jo “viss, ko mēs esam iekarojuši, ir mūsu. Tās ir mūsu vēsturiskās zemes”.

Tieši tāda pati loģika Kremlim ir šodien: nav svarīgāka starptautiskā kārtība, nozīme ir tikai ar spēku iekarotajam.