Azerbaidžānas Naftas fonda vadītājs: Mēs aizdodam naudu pasaulei
Azerbaidžāna, pateicoties bagātīgajām naftas un gāzes atradnēm, šobrīd ir viena no turīgākajām valstīm to vidū, kas kādreiz atradušās bijušās PSRS sastāvā. Taču, kā rāda valstu pieredze, vēl svarīgāka par bagātīgajiem līdzekļiem no dabas resursu izmantošanas ir prasme tos izmantot valsts un sabiedrības labklājības nodrošināšanai.
Azerbaidžānā šāda sistēma ir izveidota: tur nauda no dabas resursu pārdošanas ieplūst Azerbaidžānas Valsts naftas fondā (AVNF), kura pamatuzdevums ir nodrošināt šīs tautas bagātības sadali un vairošanu atbilstoši visu azerbaidžāņu paaudžu interesēm.
Par to, ka tas izdodas, var pārliecināties arī vizuāli – iebraucot Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, rodas iespaids, ka tu brauc pa dzīvu naudu – ceļi un pilsētā pēdējo gadu laikā tapušās grandiozās jaunceltnes ir vizuāls apliecinājums bagātībai, ko dod naftas un gāzes eksportētājvalsts statuss. To nešaubīgi ir pamanījuši arī Latvijā – ne velti pagājušajā gadā tā ir bijusi vairāku Latvijas ministru (Edgars Rinkēvičs, Laimdota Straujuma, Daniels Pavļuts), arī premjera Valda Dombrovska, komandējumu un oficiālo vizīšu galamērķis. Latvija, kura diemžēl nevar lepoties ar dabas resursiem, uz Azerbaidžānu lūkojas kā potenciālu investoru (varbūt pat kreditoru) dažādās jomās. Tāpēc iespēja klātienē uzzināt, uz kādiem principiem balstoties notiek līdzekļu sadale no dabas resursu pārdošanas Azerbaidžānā, ir ļoti pamācoša: Azerbaidžānas Valsts naftas fonda valdes priekšsēdētājs Šahmars Movsumovs Latvijas žurnālistiem pastāsta, ka AVNF pieturas pie ļoti konservatīvas ieguldījumu politikas. Hārvarda universitātē izglītību guvušo, 41 gadu veco bijušo Azerbaidžānas valsts bankas augsto ierēdni par 35 miljardiem ASV dolāru (teju septiņreiz lielāku par Latvijas valsts budžetu!) lielā fonda valdes priekšsēdētāju ir iecēlis Azerbaidžānas valsts prezidents, un viņš ir arī tieši prezidentam pakļauts valsts milzīgās bagātības pārvaldnieks.
Šahmars Movsumovs: – Azerbaidžānas Valsts naftas fondā tā izveides brīdī 1999. gadā bija 270 miljoni ASV dolāru, šobrīd tā pārvaldītie līdzekļi ir aptuveni 35 miljardi ASV dolāru. Tie tiek izvietoti visos pasaules nozīmīgākajos finanšu tirgos un fondu biržās. Galvenie ieguldījumi ir vērtspapīros ar fiksētu ienesīgumu, obligācijās, akcijās, zeltā, nekustamajos īpašumos un uzņēmumos. Lielākā daļa fonda līdzekļu tiek ieguldīta tieši valsts budžetā, un tā līdzekļi tiek izmantoti atbilstoši parlamentā apstiprinātajam valsts budžetam. Taču ir četri pieci projekti gadā, kurus fonds finansē tieši. Piemēram, naftas vada Baku–Tbilisi–Čeihana izbūve, kas ir jau pabeigts projekts. Šobrīd notiek tā dēvētā Dzelzs Zīda ceļa jeb dzelzceļa līnijas Baku–Tbilisi (Gruzija)–Karsa (Turcija), kas pilnībā tiek finansēts no AVNF līdzekļiem.
Saistībā ar Kalnu Karabahas konfliktu Azerbaidžānā bija liels skaits bēgļu no šī novada, kuri bija kādu laiku spiesti mitināties necilvēcīgos apstākļos telšu pilsētiņās. Viens no Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva pirmās prezidentūras kampaņas solījumiem bija – likvidēt telšu pilsētiņas Azerbaidžānā. Ar lielu gandarījumu es varu teikt, ka šis solījums četru gadu laikā tika izpildīts. Pateicoties fonda līdzekļiem, tika izbūvētas dzīvojamās mājas bēgļiem no Kalnu Karabahas Azerbaidžānā. Mēs ļoti ceram, ka brīdī, kad mūsu zemes tiks atdotas Azerbaidžānai atpakaļ, mēs varēsim tērēt fonda līdzekļus okupēto teritoriju atjaunotnei.
Vēl viens projekts, ar kuru mēs ļoti lepojamies, ir azerbaidžāņu jauniešu studiju apmaksa ārvalstu augstskolās. Saskaņā ar īpašu valsts prezidenta programmu, jaunietis, kas iestājas prestižās ārvalstu augstskolās, var saņemt studiju un uzturēšanās izdevumu apmaksu. Vienīgais nosacījums – studiju beidzējam ir jāatgriežas Azerbaidžānā un jānostrādā šeit vismaz pieci gadi. Mums jau ir 1800 studentu, kas ir šādā ceļā ieguvuši prestižu izglītību.
– Fonda līdzekļi tiek ieguldīti arī sociālos projektos?
– Fonda līdzekļi kopā ar valsts budžeta līdzekļiem veido konsolidēto valsts budžetu, kurš tiek pieņemts parlamentā vairākos lasījumos. Nav iespējams vienkārši gada beigās pateikt – paņemsim vēl vienu miljardu no fonda un iztērēsim. Fonda tēriņiem ir jāiziet parlamentārās apstiprināšanas ceļš, tāpat kā jebkuriem valsts budžeta tēriņiem. Tas neļauj nepārdomāti iztērēt fonda līdzekļus.
– Vai fonds pelna papildu līdzekļus, vai tajā ir tikai no naftas un gāzes tirdzniecības iegūtā nauda?
– Jā, protams. Kopumā AVNF ir trīs uzdevumi un viens no fonda uzdevumiem ir makroekonomiskās stabilitātes saglabāšana valstī. Fonda līdzekļu apjoms ir tik milzīgs, ka, tam brīvi ieplūstot Azerbaidžānas ekonomikā, tiktu izjaukts makroekonomiskais līdzsvars. Mūsu šobrīd pārvaldītie 35 miljardi ASV dolāru ir 50% no IKP, un, ja mēs visus šos līdzekļus ieguldītu uzreiz valsts ekonomikā, tad inflācija arī būtu aptuveni 50%. Otrs fonda uzdevums – paaudžu līdztiesības nodrošinājums, jo iespējai gūt labumu no fonda līdzekļu izmantošanas jābūt ne tikai līdzšinējām azerbaidžāņu paaudzēm, bet visām paaudzēm, kuras jebkad dzīvos šīs valsts teritorijā, tāpēc šai bagātībai ir jāvairojas un jātiek vienmērīgi sadalītai, lai tās pietiktu arī citām paaudzēm. AVNF taupa, investē un vairo naudu nākamajām paaudzēm. Trešais uzdevums – investīcijas valsts sociālekonomiskajā attīstībā.
– Kā jūs saprotat šo paaudžu līdztiesību – kā pensiju maksāšanu?
– AVNF ir tautas nacionālā bagātība, tie nav līdzekļi konkrētam adresātam. Tuvāko 15 gadu laikā fondā ieplūstošo līdzekļu apjomu var prognozēt ap 200 miljardiem ASV dolāru, un fondā no tiem varētu palikt aptuveni 100 miljardu ASV dolāru. Kopš savas pastāvēšanas brīža, izvietojot līdzekļus ārpus valsts robežām, fonds ir nopelnījis
2 miljardus dolāru savu līdzekļu, un tā ir ļoti nopietna summa. Tas nozīmē, ka mēs šo Azerbaidžānas zemes dzīļu bagātību pārvēršam jau cita veida ienākumos. Vienkāršāk izsakoties, mēs neapēdam savus ienākumus no dabas bagātību pārdošanas – mēs šo naudu ieguldām, lai tā nes vēl papildu ienākumus. Naftas un gāzes resursus, kas nav mūžīgi, mēs pārvēršam finanšu aktīvos, kas naudu varētu ienest arī ilgākā laika periodā.
– Raksturojiet, lūdzu, tuvāk šos finanšu aktīvus un līdzekļu izvietošanu, peļņu no tā.
– Jebkura peļņas gūšana ir saistīta ar risku. Jo lielāka peļņa, jo lielāks risks. Tā kā AVNF ir valsts struktūra, tā nevēlas riskēt lieki un ir ļoti konservatīva savos ieguldījumos, tāpēc fonds pastāvēšanas laikā no gada uz gadu nav zaudējis naudu. Varbūt arī ienākumi no investīcijām nav bijuši ļoti lieli, bet arī zaudējumi nav bijuši. Pēdējā gada laikā mēs esam uzkrājuši ievērojamu pieredzi un investējam jau riskantākos projektos – ar prezidenta rīkojumu mums jau ir atļauts investēt ne tikai obligācijās kā agrāk, bet arī akcijās, zeltā un nekustamajos īpašumos. Pagājušā gada nogalē mēs esam veikuši trīs lielus pirkumus: nopirkām lielu ēku Londonā (200 miljonu mārciņu), ēku Parīzes centrā (350 miljoni eiro) un Maskavas centrā, Tveras bulvārī. Visi šie nekustamie īpašumi tiek iznomāti un nes mums regulāru peļņu. Zeltu mēs sākām iepirkt pagājušā gadā – šobrīd fonda zelta rezerves ir 18 tonnu, mēs to vēlamies līdz šī gada beigām papildināt līdz 30 tonnām zelta. Zelta rezerves ir labākā valsts aizsardzība pret inflāciju, arī nākotnē. Kopumā investīciju ideja ir tāda – maksimāli diversificēt investīciju riskus – kā saka, neieguldīt visas olas vienā groziņā, bet nodrošināt sevi pret nopietniem šoka brīžiem ekonomikā.
– Vai jūsu fonda darbību ietekmēja pasaules finanšu krīze un eirozonas problēmas?
– Nē, bet tas nav tāpēc, ka mēs būtu paši gudrākie, bet gan tāpēc, ka esam ļoti konservatīvi un neieguldām naudu riskantos aktīvos, kurus mēs līdz galam neizprotam. Galvenais mūsu darbības princips ir sekojošs – kamēr mēs līdz galam neizpētīsim, kāds risks saistās ar to vai citu investīciju, tikmēr ieguldījumu nebūs.
Protams, krīze mūs ietekmēja tādējādi, ka visu akciju ienesīgums kopumā kritās, bet tie nav zaudējumi.
Fondam nav ciešas integritātes ar eirozonu, un šīs zonas krīze mūs neietekmēja. Daudz vairāk mūs ietekmēja naftas cenu kritums, bet vēlāk viss izlīdzinājās. Mūs ietekmēja arī krīze valstīs, no kurām azerbaidžāņi sūta naudu uz dzimteni, bet kopumā būtiskas krīzes ietekmes nebija.
– Kā būtu jāizskatās uzņēmumam vai ēkai Baltijas valstīs, lai fonds palūkotos uz to kā investīciju? Jeb arī jums nav intereses par šo reģionu?
– Kāpēc ne, ir gan interese. Mēs visur lūkojamies pēc investīciju iespējām. Arī pie jums uz Latviju atbrauksim. Mēs veicam ļoti pamatīgu izpēti, pirms kaut ko pērkam. Pirms pirkt kaut ko Londonā, bijām tur vairākas reizes, braucam regulāri uz Stambulu, tur tiekamies ar ministriju pārstāvjiem un tamlīdzīgi. Pagājušajā gadā pieņēmām lēmumu investēt Dienvidāzijas valstīs – apbraukājām 6 valstis, bijām Bangkokā, Singapūrā, bijām Dienvidkorejā, Malaizijā, Indonēzijā, Japānā.
Pagaidām Latvijā investīciju nav. Bet mēs atbrauksim.
– Vai jūsu fondam ir kādi sociālie projekti, piemēram, pabalsti ģimenēm un tamlīdzīgi?
– Pasaules pieredze līdzīgu fondu darbībā liecina, ka tiešas mērķētas naudas izmaksas no šādiem fondiem nedod nekādu labumu kopējās iedzīvotāju labklājības celšanai. Pašu nenopelnīta nauda tikai izlutina.
– Un kur jūs ieteiktu privātpersonai naudu ieguldīt?
– Guldiet Azerbaidžānas bankās – ļoti labi procenti – 8–10% gadā. Tas ir labs ieguldījums. Man kā kādreizējam valsts bankas darbiniekam pat īsti nav skaidrs, kāpēc tik labs ienesīgums. Bet līdz 30 tūkstošiem manatu (aptuveni 30 tūkstoši eiro) riska nav – valsts kompensēs, ja nu kas atgadīsies.
– Jūs Azerbaidžānā nerīkosieties kā Kiprā, kur uzlika nodokli depozītiem?
– Ko jūs, protams, nē!
– Jūsu fonda līdzekļu Kiprā nebija?
– Nē, ne Kiprā, ne Grieķijā.
– Un ko jūs iesakāt darīt valstīm, kurām nav naftas atradņu?
– Meklēt! (Smejas.)
– Ekonomikas krīžu pārvarēšanai ir divas pieejas – viena – dzīvot savu līdzekļu ietvaros un savilkt jostu, otra – tomēr veidot budžetu ar deficītu, lai būtu nauda attīstībai. Kādas metodes piekritējs būtu jūs?
– Nozīme ir stabilitātei. Kredīts nav slikta lieta pats par sevi. Bet, ja tu ņem kredītu, zinot, ka ne tikai nevarēsi to atdot, bet pat procentus samaksāt, tad ir tādas sekas kā Grieķijā. Azerbaidžānā mēs ļoti piesardzīgi vērtējam aizņemšanās iespējas. Mums valsts parāds pret IKP ir 7%, kas ir ļoti maz. Faktiski mēs aizdodam naudu pasaulei, mēs esam pasaules kreditori.
– Kāds ir jūsu viedoklis par eiro nākotni?
– Sarežģīts jautājums. Esmu šo jautājumu uzdevis Mario Dragi (Eiropas Centrālās bankas prezidents), un viņš man neatbildēja. Tāpēc esmu piesardzīgs savās prognozēs. Man nav izdevies saņemt skaidrojumu no viņa, ko nozīmē viņa izteikumi par eiro glābšanu par katru cenu. Tomēr domāju, ka eirozona pastāvēs un valstij kopumā ir labums no pievienošanās tai.