Lielbritānijā izskan ideja ES vietā izveidot jaunu savienību

Daudzi šīs paaudzes pārstāvji ilgu laiku ticēja atlantisma idejai un transatlantiskās alianses spēkam – 1987. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans, uzrunājot pasauli pie Brandenburgas vārtiem Berlīnē, aicinot Padomju Savienības līderi Mihailu Gorbačovu "nojaukt šo sienu". Trīs gadus vēlāk, 1990. gada 3. oktobrī, Vācija atkalapvienojās. Aukstais karš bija noslēdzies, demokrātiskā pasaule bija uzvarējusi, un Lielbritānijas, ASV un Rietumeiropas valstu alianse piedzīvoja vienu no saviem nozīmīgākajiem vēsturiskajiem triumfiem.

Nav grūti saprast, kāpēc, atskatoties uz šo periodu, daudzi izjūt nostalģiju, tomēr Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs pamatoti norādīja: "Nostalģija nav stratēģija."

Pēc viņa domām, Lielbritānijai kopā ar sabiedrotajiem Eiropā un Ukrainā ir jāpielāgojas jaunajai ģeopolitiskajai realitātei un jāatsakās no līdzšinējiem priekšstatiem, kas kavējuši izlēmīgu rīcību, laikrakstā "The Spectator" raksta bijušais Lielbritānijas Konservatīvās partijas deputāts Niks Boulzs.

Savukārt Ukrainai ir jāuzvar cīņā ar Krieviju, jāatjauno sava ekonomika un jāveido sava politiskā nākotne Eiropas sastāvā.

"Kopā mums ir jāveido Eiropas vadīta NATO, kas var pārdzīvot - bet nepaātrināt - Amerikas izstāšanos un ierobežot Krievijas impēriju vēl 80 gadus," raksta Boulzs.

Autors uzskata, ka šie jautājumi nav jācenšas atrisināt vienlaikus. Viņš rosina virzīties soli pa solim - piešķirt asociētās valsts statusu valstīm, kas nākotnē vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, veidot tā dēvētās gribīgo koalīcijas Ukrainas drošības garantēšanai, stiprināt ekonomisko sadarbību starp Lielbritāniju un ES, kā arī iecelt Eiropas Sabiedroto spēku virspavēlnieku NATO struktūrā.

Boulzs raksta, ka ir nepieciešams jauns nolīgums, ar kura palīdzību Lielbritānija, Ukraina un Eiropa varētu reaģēt uz nākotnes draudiem un atrast jaunu veidu, kā sadarboties ar Ziemeļameriku - ASV un Kanādu. Viņš apgalvo, ka būtu jāizveido jauna Eiropas konfederācija, lai piešķirtu svaru ekonomiskajai un drošības sadarbībai starp ES valstīm un Eiropas "ārējā loka" valstīm.

Šim nolīgumam būtu jāsasniedz vairāki mērķi. Pirmkārt, tam vajadzētu pārformatēt NATO par Eiropas vadītu aliansi, kurā Lielbritānija un Eiropas lielvalstis uzņemtos arvien lielāku atbildību par aizsardzību apmaiņā pret ilgtermiņa beztarifu tirdzniecības nolīgumu ar ASV un Kanādu.

Otrkārt, tam vajadzētu nostiprināt visas Eiropas aizsardzības saistības starp galvenajām valstīm, kas nav ES dalībvalstis - Lielbritāniju un Ukrainu - apmaiņā pret pilnīgu dalību vienotajā Eiropas preču tirgū. Lielbritānijai vajadzētu ieguldīt vismaz 3,5% no IKP jūras spēku atjaunošanā, lai aizsargātu Eiropas rietumu jūras robežu un paplašinātu savu kodolieroču atturēšanas spēju uz kontinentu un arī uz Ukrainu.

Ukrainai vajadzētu uzturēt lielu pastāvīgu armiju, lai aizsargātu Eiropas austrumu sauszemes robežu un dalītos ar savām progresīvajām aizsardzības tehnoloģijām ar sabiedrotajiem.

Treškārt, uzaicināt neeiropeiskās "vidējās lielvalstis", kurām ir kopīgas demokrātiskas vērtības - Kanāda, Japāna, Dienvidkoreja, Indija -, vienoties par kritisku sašaurinājumu, piemēram, Hormuza šauruma, aizsardzību, kritiski svarīgu minerālu piegādi un citiem kopīgiem jautājumiem, piemēram, mākslīgā intelekta drošību.

Šādam nolīgumam, visticamāk, būtu nepieciešams viens vai vairāki līgumi, un tas varētu novest pie jaunas organizācijas izveides, kas nostiprinātu ekonomiskās un drošības saistības, kas ES valstis saista ar Apvienoto Karalisti un Ukrainu.

Vienlaikus rakstā norādīts, ka ideja par Lielbritānijas atgriešanos ES drīzāk satrauks proeiropeiskos noskaņotos abās Lamanša pusēs, nevis iedvesmos viņus: sarunas varētu ieilgt gadiem ilgi un atkal beigties ar asarām. Turklāt pat Lielbritānijas atgriešanās ES pati par sevi neatrisinātu Krievijas un Amerikas drošības izaicinājumus.

Tāpēc Lielbritānijas, Ukrainas un Eiropas līderiem ir jāpiešķir prioritāte jaunas struktūras izveidei, kas vienlīdzīgi uzsver gan drošību, gan labklājību, ir atvērta visiem eiropiešiem — gan ES ietvaros, gan ārpus tās — un cenšas panākt ciešu Kanādas un Turcijas iesaistīšanos.

Šie principi novestu pie senas idejas atdzimšanas, ko pirmo reizi 1989. gadā ierosināja Francijas prezidents Fransuā Miterāns un 1991. gadā Prāgā aizsāka kopā ar Čehoslovākijas prezidentu Vāclavu Havelu - Eiropas konfederācija. To nesen atdzīvināja bijušais Itālijas premjerministrs Enriko Leta pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kurš to iztēlojās kā Eiropas organizācijas "otro apli" kopīgiem noteikumiem un drošības garantijām, ES paliekot "kodola" lomā.

Līdzīgu, bet vēl atvērtāku ideju ir ierosinājis Francijas prezidents Emanuels Makrons: "Eiropas Politiskā kopiena" (EPC), kas izveidota 2022. gadā. Tā apvieno 47 Eiropas valstu līderus, lai koordinētu atbildes uz kopīgiem izaicinājumiem: drošību, enerģētiku un nelegālo migrāciju. Taču, ņemot vērā straujo Amerikas drošības politikas maiņu Eiropā, ir pienācis laiks EKP attīstīties par kaut ko ambiciozāku un spēcīgāku — būtībā par Eiropas konfederāciju."

"Šis priekšlikums ir pretrunā ar daudziem iedibinātiem pieņēmumiem: Lielbritānijas premjerministru apņemšanos pēc Brexit palikt ārpus vienotā tirgus, ES uzstājību dalīties savos ieguvumos tikai ar valstīm, kas atzīst cilvēku brīvu pārvietošanos, un tas piespiež Ukrainu un citas kandidātvalstis pieņemt pagaidu soli ceļā uz pilntiesīgu dalību," raksta Boulzs.