Krievija – jaunā, vecā, nolemtā?
Kad cilvēki Krievijā uzzina, ka 25 gadus neesi bijis viņu valstī, tad uzreiz seko ziņkāres pilni jautājumi – nu, kā? Kādas redzat pārmaiņas? Kā izskatās jaunā Krievija? Atbildēt uz šiem jautājumiem nav viegli, jo, lai arī it kā ir mainījies daudz kas un pat ļoti, tajā pašā laikā ik uz soļa iznāk sastapties ar Krievijai nemainīgo un šķietami mūžīgo. Arī pie mums daudzi, izbraukājuši Eiropu krustām šķērsām, Krievijā nav bijuši gadu desmitiem vai pat nekad, lai arī Krievija ir mūsu kaimiņš. Ar mērķi uzzināt, kā dzīvo cilvēki tur, kur jau 17 gadu valda Putins, devos uz Krieviju.
Nedēļu ilgajā braucienā pa Krieviju apmeklēju Sanktpēterburgu (Pēterburgu), Novgorodu un Maskavu, kur klātienē piedalījos Navaļnija organizētajā pretkorupcijas mītiņā uz Tveras ielas. Šāda maršruta izvēle nebija nejauša. Pēterburga iemieso Krievijas eiropeisko sākumu, Novgoroda ir Krievijas vecākā pilsēta ar senām demokrātiskām tradīcijām, kaut šoreiz pārstāvēja provinci, savukārt Maskava ir mūsdienu Krievijas galvaspilsēta un tās seja. Uzreiz jāsaka, ka šajā aprakstā būs runa tikai par maniem vizuālajiem iespaidiem, tāpēc tie nepretendē uz kaut kādu padziļinātu analīzi.
Bens LATKOVSKIS
Nieks par bedrēm, ka tik salūts!
Novgoroda, pilsētas nomales viesnīcas restorāns. Skan skaļa, ritmiska mūzika, tā dēvētā krievu popsa. Nekādas krieviem kādreiz tik raksturīgās smeldzes vai romantikas, tikai monotons ritms un banāli dziesmas vārdi: «Я хочу тебя, не уходи! Будем месте на всегда!» Restorāns pustukšs, vien kāda vairāku ģimeņu kompānija svin jubileju. Viesi jau ir iesiluši, ēdieni apēsti, runas izrunātas, un darīt īsti vairs nav ko. Tad pāri tukšajam deju laukumam pie bāra letes dodas viens no viesiem - gadus piecdesmit vecs vīrietis gaišā aveņkrāsas kreklā, dārgās džinsu biksēs ar pavisam nedaudz atrotītiem bikšu galiem, elegantās brūnās kurpēs un spilgti sarkanās zeķēs. Viņš pārvietojas nedaudz grīļīgā, tomēr pietiekami stabilā gaitā. Pār cieši savilkto siksnu pārvēlies vēders visam pa priekšu. «Šampanieti Žoram, manam draugam, vienreizējas dvēseles cilvēkam,» viņš pa gabalu sauc, lai pārkliegtu mūzikas troksni, un, pienācis tuvāk bāra letei, nedaudz pieklusināti jautā: «Jums ir?» Bārmenis mundri atsaucas kā kareivis virsniekam: «Ir.» Uz ko sarkanzeķainais švīts viltīgi pakrata ar pirkstu, un kļūst skaidra visa iecerētās izrādes jēga - kāpēc jāpasūta šampanietis nevis svinību sākumā, bet tā nobeiguma fāzē. «Nē, nē. Nevis tas dzirkstošais burbuļūdens - Asti, šmasti, bet īstais šampanietis no Šampaņas provinces?» «Būs,» raportē bārmenis.
NOSTALĢIJA PĒC PADOMJU LAIKIEM Krievijā ir jūtama ne tikai televīzijas retorikā. To izmanto arī biznesā. Gāzētā ūdens automāts izveidots, lietojot precīzu padomju laiku šriftu. Pats automāts gan ir nesalīdzināmi modernāks, tiek lietotas vienreizējās glāzes un arī ūdens cena vairs nav trīs kapeikas, bet gan 20 rubļu (30 eirocentu)
Kamēr tiek meklēts «īstais» šampanietis, uz deju grīdas tiek organizēta fotosesija. Trīs sirmot sākuši draugi, apķērušies pār pleciem, fotografējas kā jauni čaļi. Visi vienādi svarīgi, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ar saviem sociālo statusu apliecinošajiem vēderiem. Sievas fotografē savos mobilajos un cenšas pateikt kaut ko, kas pašām liekas smieklīgi un jautri. Nav šaubu, ka viņiem patiešām ir jautri un visi ir apmierināti. To visu vērojot, prātā iezogas doma, ka kopš Fjodora Dostojevska aprakstītā Mitjas Karamazova dzīru brauciena trijjūgā kopā ar savu Grušiņu un pavadošo čigānu baru nekas Krievijā pēc būtības nav mainījies un diez vai kādreiz mainīsies. Uzdzīve ar vērienu, bet bez īpašas jēgas, lūk, Krievijas galvenā ideja.
Novgorodā tajā pašā dienā notiek vērienīgas pilsētas svinības, tāpēc visas viesnīcas pilsētas centrā ir aizņemtas un esmu spiests apmesties šajā nomales viesnīcā, kuras neasfaltētā priekšpuse ir automašīnu izbraukta bedraina bēdu ieleja, kura pēc lietus pārvērtusies dubļainā «mazo ezeru zemē». Kad mašīnas šoferim, kurš mani līdz viesnīcai aizvedis, norādu uz šo «krāšņumu», viņš noplāta rokas un ar grūtsirdīgu nolemtību novelk: «Nu, tā mēs dzīvojam.» Tomēr uz atvadām neaizmirst atgādināt, ka vakarā obligāti jāskatās svētku uguņošana. Nieks par bedrainām ielām, ka tik uguņošanu nepalaist garām. Šis saimniekošanas stils gan arī mums pašiem ir labi pazīstams, un patiesības labad jāatzīst, ka Novgorodas nomales (tāpat kā centra) ielu bedrainība un apkārtnes sakoptība īpaši neatšķiras no situācijas Rīgā.
Būt eiropietim ir stilīgi
Atziņa, ka «mēs tādi esam un tur neko mainīt nevar», caurvij katru sarunu par dzīvi Krievijā un tās likteni. Ja piemini korupciju, tad seko neapgāžama atruna - visi zog un vienmēr ir zaguši. Nekad Krievijā nav bijis citādāk. Pret šādu «argumentu» iebilst ir grūti, lai gan ir iespējams. Piemēram, šodienas Krievijā, tāpat kā visā civilizētā pasaulē, autobraucēji rūpīgi ievēro gājēju pārejas (zebras), kas 25 gadus atpakaļ bija vien dekoratīvs krāsojums uz ielas. Šodien, vismaz Maskavā, gājēji sarkano gaismas signālu ievēro cītīgāk nekā Rīgā, lai gan gaidīt uz zaļo var nākties daudz ilgāk nekā Rīgā. Lai gājējs šķērsotu Tveras bulvāri pie krustojuma ar Tveras ielu, ir jāpāriet trīs ne pārāk platas brauktuves. Uz katras no tām uzstādīts atsevišķs luksofors, kurš rāda zaļo gaismu 15 sekundžu, bet sarkano piecas (!) minūtes. Tā kā 15 sekundēs visas trīs brauktuves pāriet nevar, tad, ja gribi būt «īsts» eiropietis un stingri ievērot satiksmes noteikumus, viena krustojuma pāriešanai var nākties patērēt gandrīz desmit minūšu. Tā kā nekur nesteidzos, intereses pēc pavēroju maskaviešu rīcību. Vairums no viņiem pacietīgi gaidīja iedegamies zaļo (lai gan bija iespēja ielu pāriet), un tikai atsevišķi indivīdi steidzīgi šķērsoja ielu, degot sarkanajam signālam. Tas liek domāt, ka vēlme uzskatīt sevi par civilizētu cilvēku ir samērā liela un līdz ar to liels ir arī pārmaiņu potenciāls.
Pēterburgas neizprotamais sūbējums
No pieredzes zinu, ka personiskos iespaidus par kādu vietu ārkārtīgi ietekmē ekspektācijas (gaidas). Jo augstākas ekspektācijas, jo lielākas iespējas vilties, tāpēc ceļojumos vislabāk doties bez kaut kādām īpašām gaidām. Ekspektācijas par Pēterburgu man bija augstas. Vēl no iepriekšējā šīs pilsētas apmeklējuma 1984. gadā zināju, ka tā ir Krievijas eiropeiskākā, skaistākā pilsēta. Tā kā tā ir arī Putina dzimtā pilsēta un tajā norisinās ikgadējais Krievijas svarīgākais ekonomiskais forums, tad kaut kā biju iedomājies, ka Pēterburga būs pārvērsta par greznu modernās Krievijas vitrīnu. Diemžēl pirmais iespaids nebija patīkams. Ar autobusu iebraucot pilsētā, nomales industriālā zona daudz neatšķīrās no tās, kādu atceramies no padomju laikiem. Nevajadzīgu dzelžu, rūsas saēstu metāla konstrukciju, kaut kādu būvniecības atkritumu piegružota degradēta teritorija ar pelēkām betona paneļu rūpnieciskām ēkām.
Staigājot pa Pēterburgas centru, var tikai apbrīnot, cik salīdzinoši labi, par spīti karam, blokādei, komunistiskā un kapitālistiskā režīma vadoņu vēlmei visu pārveidot un nomainīt, ir saglabājusies vēsturiskā apbūve. Lai arī kopumā Pēterburga nelika vilties, neizpratni radīja pilsētas daudzu vēsturisko celtņu stāvoklis. Nekādā ziņā nevar teikt, ka šīs ēkas būtu nolaistas, bet nevar arī teikt, ka tās ir perfektas. Protams, Ziemas pils (Ermitāža) ir ideālā stāvoklī, bet turpat dažus simtus metru tālāk pašā Ņevas krastā redzama sena ēka ar apdrupušu fasādi.
Viss Pēterburgas centrs sastāv gandrīz tikai no vēsturiskām, pirmsrevolūcijas laika ēkām, un daudzām (bet ne visām) celtnēm krāsojums ir noputējis un fasādes prasās pēc svaigas krāsas. Tajā pašā laikā Pēterburgas centrs kopumā ir sakopts, tīrs un gluži eiropeisks, lai arī retumis pavīd sovjetiskās āža kājas (saplaisājis asfalts, šķības ietvju plāksnes utt.). Nav šaubu, ka Pēterburgu varētu uztaisīt par vienu no Eiropas (un pasaules) skaistākajām lielpilsētām, tāpēc visu laiku prātā nāk doma, kāpēc tas netiek darīts.
Mīts par divām galvaspilsētām
Starp Krievijas pilsētām pārvietojos ar kopābraukšanas platformas blablacar palīdzību, tādējādi pa ceļam iznāca sarunāties ar līdzbraucējiem, vienkāršiem Krievijas iedzīvotājiem. Kad, braucot uz Maskavu, ieminējos, ka Krievijai derētu galvaspilsētu no Maskavas pārcelt atpakaļ uz Pēterburgu, tad man iebilda, ka jau tagad Krievijā esot divas galvaspilsētas un nav nekādas nepieciešamības kaut ko formāli mainīt. Arguments, ka galvaspilsētas pārcelšana uz Pēterburgu būtu simbolisks solis, kurš apliecinātu Krievijas piederību Eiropai un virzīšanos pa kopējo civilizācijas ceļu, atsaucību neguva.
Pēc Pēterburgas ierodoties Maskavā, ātri kļūst skaidrs, ka ne par kādām divām galvaspilsētām nevar būt ne runas. Galvaspilsēta ir tikai viena, un tā ir Maskava. Pēterburgas mērenā nolaistība tiek uzturēta apzināti, lai tā dēvētā ziemeļu galvaspilsēta kaut niecīgākajā mērā nenoēnotu Maskavas dominējošo statusu. Izejot no metro virszemē, Maskavas centrā (Smoļenskas laukumā) uzreiz jūti, ka esi nonācis pavisam citā pilsētā un pat citā Krievijā. Maskava iemieso pavisam citu arhitektūru, citu domāšanas stilu, var pat teikt, citu civilizāciju. Tajā valda gluži cita estētika.
Gigantomānija iespaido domāšanu
Maskava neapšaubāmi ir unikāla pilsēta no pilsētvides mērogu aspekta. Tās mērogs veidots staļiniskās gigantomānijas periodā (kaut kas līdzīgs 30. gados tika plānots arī Berlīnē, taču kara dēļ palika nerealizēts), kad galma arhitekti sprieda: «Cik platu ielu būvēsim? 100 metru? Nē, labāk 120 metru. Ai, ko tur niekoties, lai iet visi 150 metri.» Tas pats attiecās uz ēkām un daudzajiem tā dēvētajiem kolhoznieku namiem, iepretim kuriem mūsu kolhoznieku nams (Zinātņu akadēmijas ēka) izskatās kā miniatūra kopija.
Šī gigantomānija nevar neatstāt iespaidu uz to iedzīvotāju domāšanu, kas šādos vides mērogos dzīvo. Ja tu gadu desmitiem pārvietojies pa ielām, kur nedabiski garas, masīvas daudzstāvu ēkas viena no otras ielu pretējās pusēs atrodas 200 metru attālumā, tad «visvarenības» komplekss apziņā veidojas kaut kā ļoti organiski. Rezultātā stāsti par Krieviju kā Trešo Romu krīt labi sagatavotā augsnē, jo iepretim Maskavas mērogiem īstā Roma izskatās sīka un vecišķa. Ja runājam par vides mērogiem, tad iepretim Maskavai niecīgas izskatās pilnīgi visas Eiropas pilsētas, ieskaitot arī tās, kuras pēc iedzīvotāju skaita ir līdzīgas (Parīze, Londona, Stambula). Šādā vidē nonākt līdz sajūtai, ka pasaules galvenās pilsētas statuss pienākas tieši Maskavai, ir pavisam viegli. Impēriskā sānsvere domāšanā kļūst pašsaprotama, ko sekmīgi izmanto Kremļa propagandisti.
Patiesības labad jāatzīst, ka tā dēvētais nodrupuma koeficients (pilsētvides sakoptība, mazo arhitektūras formu, ielu un ietvju seguma stāvoklis utt.) Maskavā ir zemākais, kādu šāda līmeņa pilsētās esmu redzējis. Tas ir zemāks nekā Parīzē, zemāks nekā Briselē, manuprāt, zemāks nekā Londonā un Berlīnē, par Rīgu nemaz nerunājot. Varbūt ar Maskavu šajā rādītājā var sacensties Strasbūra un Amsterdama. Pilsētā valda apbrīnojama tīrība, ielu segums (tajā skaitā ielu apmaļu stāvoklis) ir nevainojams, bet ietvju klājums eleganti grezns (granīta plāksnes kā Rīgā pie Nacionālās bibliotēkas vai Kalpaka pieminekļa). Atšķirībā no Novgorodas vai Rīgas Maskavā (daļēji arī Pēterburgā) sakopti ir arī dzīvojamie rajoni ārpus centra un, iebraucot vai izbraucot no pilsētas, acīs neduras tradicionālais padomju mantojums. Tiesa, gan Maskavā, gan citās Krievijas pilsētās pilnā sparā turpina būvēties gigantiski daudzstāvu blokmāju rajoni, kas, no pilsētvides attīstības viedokļa, ir izteikts «akmens laikmets» un sovjetiskās pagātnes palieka.
Īss rezumējums
Cilvēki Krievijā par politiku runā nelabprāt; saimnieciskās nebūšanas un savas finansiālās problēmas ar valsts augstāko vadību un politisko sistēmu viņi nesaista. Vairākums cilvēku, ar kuriem iznāca aprunāties, uzskata, ka valstī valda dziļa politiskā apātija, bet viņi tajā nesaskata neko sliktu. Vispārējais uzskats - mēs [mazie cilvēki] dzīvojam savu dzīvi, bet viņi tur augšā - savu, un šīs dzīves tikpat kā nekur nekrustojas.
Pilsētās (Pēterburgā un Novgorodā) sakoptības līmenis ir tuvs Rīgas sakoptības līmenim, Maskavā pat augstāks, taču lielākā atšķirība ir vērojama lauku rajonos, kur sabrukuma un nesakoptības (bardaka) līmenis faktiski daudz neatšķiras no Āfrikas un Dienvidāzijas valstīs redzētā. Tikai ar to atšķirību, ka šajās valstīs lauku rajonos dzīvo daudz cilvēku, bet Krievijā tie ir izteikti izmirstoši reģioni. Galvenā atšķirība, iebraucot no Krievijas caur Terehovas robežpunktu Latvijā, ir tā, ka Krievijā, braucot vairākas stundas, neredzi nevienu lauksaimnieciski apstrādātu zemes pleķīti. Aizauguši meži, purvi, krūmāji un nekoptas pļavas. Iebraucot Latvijā, jau uzreiz pat vēl pirms Zilupes ir apstrādāti tīrumi un ziedoši rapša lauki.