Patīk skatīties filmas, kurās redzami cilvēki, kas glābj citus? Rakstā minētie cilvēki nevis tās skatījās, bet gan paši to visu izdzīvoja. Viņi ziedoja savas dzīvības, lai glābtu citus.
Černobiļas sprādziens 1986. gada 26. aprīlī ir viens no visspilgtākajiem piemēriem vēsturē tam, kādas briesmas atomelektrostacijas var mums radīt. Lai gan Černobiļas katastrofa bija pati par sevi briesmīga, viss būtu bijis vēl sliktāk, ja nebūtu bijuši 3 drosmīgie vīri, kas centās visu labot. Situācija bija aptuveni šāda: kameras korpuss, kurā atradās milzīgs radioaktīva karbona gabals bija tuvu izkušanai caur grīdu un iekrišanai zemāk esošajā ūdens rezervuārā. Ja tas tā notiktu, rastos acumirklī milzīgs tvaiks, kas izraisītu sprādzienu un līdz ar to tūkstošiem kubikmetru radioaktīvās gāzes nonāktu gaisā, sekas būtu katastrofālas. Ātri nolēma, ka to nedrīkst pieļaut, un tādēļ kādam vajadzēja doties atgriezt vaļā baseinā esošo ventīli, lai visu to ūdeni iztukšotu. Trīs vīri, Aleksejs Ananenko, Valērijs Bezpalovs un Boriss Baranovs, brīvprātīgi pieteicās uzdevuma izpildei. Savu uzdevumu viņi izpildīja, bet tas viņiem visiem maksāja dzīvību dēļ milzīgās saņemtās radiācijas devas.
2012. gada viesuļvētras Sendija laikā daudzi cilvēki zaudēja dzīvību. Bet nāves gadījumu skaists nav tik liels, cik tas varēja būt, pateicoties Artūram Kaspržākam (Artur Kasprzak). Kad plūdu ūdeņi bija klāt, viņš steigšus devās uz kaimiņu māju, dzirdot, ka tur bērni sauc palīgā. Tur viņš nogādāja sešus bērnus uz mājas bēniņiem, lai plūdu ūdeņi netiktu klāt. Un tad viņš saprata, ka nekur nav redzams bērnu tēvs. Viņš devās zemāk plūdu apņemtajā mājā un tā arī vairs neatgriezās. Artūrs riskēja ar savu dzīvību veltīgi, jo nezināja, ka šo bērnu tēvs tikmēr atradās citur un bija drošībā.
Maksimiliāns Kolbe, mūks, kurš tika nosūtīts uz Aušvices koncentrācijas nometni. Kā jau ticīgs Dievam, kā jau Dieva kalps, viņš pieturējās pie visām normām un bija kategoriski pret nacistiem. Kad nacisti nolēma nomērdēt badā 10 cilvēkus, lai tādējādi pierādītu savu taisnību, koncentrācijas nometnē izcēlās neliela panika. Par to satraucās visi izņemot Kolbi. Kad kāds vīrietis skaļi raudāja, jo viņu nacisti bija izvēlējušies bada nāvei, Kolbe pateica, lai viņš neuztraucas, jo badosies viņa vietā. Un tad Kolbe sāka dziedāt uzmundrinošas dziesmas, cik ilgi vien spēja, lai uzmundrinātu nometnē esošos cilvēkus. Galu galā nacisti nenoturējās un viņu nogalināja. Pēc daudzu Aušvices nometnes cilvēku stāstītā, tieši Kolbe devis viņiem iemeslu dzīvot.
2009. gadā plūdi izpostīja Filipīnas. Aptuveni plūdu sākumā 18 gadus vecais Muelmārs Magallanes nolēma, ka, ja daba grasās nogalināt cilvēkus, tad lai tā stājas pretī vispirms viņam. Kad viņš novēroja, ka strauji sāk celties ūdens līmenis, viņš apsēja striķi sev ap vēderu un arī ap netālu esošo koku un tad izglāba vispirms savu ģimeni, tad kaimiņu ģimeni un tad vēl otru kaimiņu ģimeni. Bet tad beidzās viņa veiksme. Kad Muelmārs bija izglābis jau padsmit cilvēkus, spēki bija viņu pametuši. Un tad viņš pamanīja ūdenī jauno māmiņu ar bērnu. Muelmārs ienira, lai viņus glābtu, bet tā arī virspusē vairs neiznira.
Keisijs Džonss ir amerikāņu varonis, kura vārds iemūžināts pat kādā kovboju dziesmā. Šo godu viņš izpelnījies glābjot vilcienu, kurš pilns ar cilvēkiem. Kamēr viņš strauji brauca uz Misisipi, lai atgūtu iekavēto laiku, tvaika vilciena kurinātājs pamanīja uz sliedēm ugunsdzēsēju mašīnu. Nemaz nedomājot Keisijs pavēlēja, lai kurinātājs lec laukā no vilciena. Tikmēr viņš pats strauji spieda pa bremzēm. Jāatzīmē, ka Keisijam izdevās tik ļoti nobremzēt vilcienu, ka paredzētās katastrofas vietā gāja bojā tikai viens cilvēks – viņš pats.
Sagatavots pēc: spokiem.lv
