Dzintras Gekas Sibīrijas sāga

1947. gadā Leopolds Parasigs- Gūtmanis izbēga no filtrācijas nometnes un aizgāja mežā, kļūstot par nacionālo partizānu (šādu apzīmējumu tiem, kuri nedevās rokās padomju varai un cīnījās pret to, vēlāk deva vēsturnieki)

1949. gadā jau bija paklīdušas runas, ka atkal vedīšot uz Sibīriju. Tāpēc Elvīra ar trim bērniem devās uz meža bunkuru. Iespējams, tieši tad zemnīcā tika radīta Dzintra – viņa tā sarēķinājusi, jo piedzima 1950. gada janvārī. Tolaik notika niknas nacionālo partizānu medības. Tēti saņēma 1951. gada vasarā. Protams, viņu nodeva latvieši. Kāds paziņa Leopoldu izvilināja no meža, sacīdams, ka sarunājis uzticamu fotogrāfu. Viņš atnākšot nobildēt ģimenes foto, lai paliekot piemiņai... Dzintrai tobrīd bija pusotra gada. Gaidītā fotogrāfa vietā mājās ieradās pilna smagā mašīna ar čekistiem. Likteņa ironija: vēlāk Dzintra skolā mācījās kopā ar puiku, kura tēvs nodeva viņējo. Taču tēvs ļauna prāta neturēja un vienmēr teica, ka saprotot tos cilvēkus – ikviens baidījies par savu ģimeni. Ne katrs bijis gatavs lielajam pārbaudījuma brīdim. Lūzuši pat vīri kā ozoli. Kaut arī Dzintra Geka pati nav piedzīvojusi Sibīrijas šausmas, tomēr lielā mērā ir represēta. Padomju režīms viņai laupīja tēvu, kurš lēģerī nosēdēja 15 no 25 piespriestajiem gadiem. Abi satikās 1966. gadā Omskā, kad Dzintrai jau bija 16. Varbūt tāpēc Dievs viņai piespriedis likumsakarīgu dzīves misiju – dokumentēt vēsturi. 12 gados tapis emocionāli skaudrs filmu cikls un šokējoši patiesi likteņstāsti Sibīrijas bērni (740 intervijas, kuras izdotas divos sējumos, pašlaik angliski tiek tulkota jau otra grāmata). Dzintra ir vienīgā no dokumentālo filmu režisoriem, kas tik fundamentāli apzinājusi paaudzi, kura vēl var liecināt par padomju varas noziegumiem pret cilvēci. Ar katru gadu šo ļaužu kļūst arvien mazāk – raiti rit mūžības iesaukums...

«Ideja dzima jau 1996. gadā, kad man ienāca prātā veidot trīs filmas – par cilvēkiem, kurus izsūtīja uz Tālajiem Ziemeļiem; par tiem, kuri 1944. gadā aizbrauca pāri jūrai; par Sibīrijas bērnu likteņiem,» stāsta Dzintra Geka.

– Tolaik strādāju Stīvena Spīlberga projektā, filmējot holokausta atmiņas. Tas bija izņēmums, jo parasti šādos gadījumos piesaista ebrejus. Taču draudzene Signe Baumane Ņujorkā bija izstāstījusi projekta pārstāvjiem, ka pati filmēju un esmu režisore. Tad sapratu, ka gribu veidot filmu par Latvijas iedzīvotājiem, kuri 1941. un 1949. gada deportācijās bija izsūtīti uz Sibīriju. Nebija pat jausmas, kādā apjomā tas izvērtīsies... Gāju uz arhīviem. Nolēmu sākt ar vecākajiem, 1941. gadā izsūtītajiem bērniem. Diemžēl pēc arhīvu materiāliem vien nav iespējams atrast cilvēkus. 2000. gada janvārī tika publicēta intervija, kurā stāstīju par savu ieceri. Pēc tās man sāka zvanīt un rakstīt daudzi Sibīrijas bērni, mēs tikāmies. Kad biju nointervējusi jau 180 cilvēku, sapratu, ka sanāks filma. 2000. gada vasarā kopā ar operatoriem Aivaru Lubānieti, Igoru Tūnu un Jura Podnieka asistentu Aleksandru Demčenko devāmies uz Sibīriju. Brauciena laiks bija paredzēts īss, attālumi milzīgi, naudas maz. Tāpēc Krasnojarskā nolēmām sadalīties un braukt katrs uz savu pusi. Nebija precīzu ziņu, kur meklēt cilvēkus, kas tur palikuši. Sibīrijas bērni man kartē bija iezīmējuši punktiņus – tur kāds meklējams; zināms, ka te kāds palicis; iespējams, arī šai vietā... Krasnojarskā dzīvojām Aleksandra Daudiša dzīvoklī. Tas bija kļuvis par tādu kā štābu, kur ik pēc pāris dienām satikāmies, lai zinātu, ka viss kārtībā. Mums taču nebija mobilo telefonu. Pārvietojāmies ar vilcieniem un gadījuma mašīnām. Daudzus sameklējām. Sajūtas bija smagas. Braucām uz tādām vietām, kur cilvēki gadu desmitiem vai pat visu mūžu nebija kāju spēruši ārpus savas sādžas. Kaut tobrīd jau deviņus gadus Latvija bija neatkarīga, šie ļaudis praktiski neko par savu dzimteni nezināja. Daudzi loloja cerību, ka varbūt pensijas vecumā dosies atpakaļ uz tēvu zemi. Taču šajos vārdos jau bija jūtama nolemtība. Atskārsme, ka tā nekad nenotiks...

Noskatījušies pirmo filmu par Sibīrijas bērniem, uz ielas man nāca klāt cilvēki un teica, ka arī vēloties izstāstīt savu dzīvesstāstu. Ideja par grāmatu radās tikai 2005. gadā.

– Sibīrijā bija manāmas zīmes, kur dzīvo latvieši?

– Identitātes zīmes bija ieraugāmas piemājas dārzos – tur, kur auga raženi kāposti, vareni gurķi, kopti kartupeļi. Un, protams, puķes. Filmā Stacija Latvieši 1937 un citās var ieraudzīt, cik krāšņas ir kāršrozes, cik garas saulespuķes, cik lekni ir puķkāposti. Latviešiem viss izaug liels, neskatoties uz to, ka vasaras ir īsas. Latvieši pamanījušies Sibīrijā pat arbūzus izaudzēt. Arī es iemācījos, kā speciāli sagatavot augsni, pa kārtām krāmējot kompostu, mēslus, salmus, zemi – kamēr izveidojas kūkai līdzīgs kārtojums. Visu vasaras periodu tas ir gandrīz vai karsts, un vienalga, ko iebaksti zemē – ķirbi vai gurķi, viss aug griezdamies un neparasti liels.

– Lasot atmiņas, kļūst skaidrs, ka lielāko smagumu uz saviem pleciem iznesa latviešu sievietes – mātes. Bija jāizdzīvo par spīti visam. Par spīti bezpalīdzībai, kad uz rokām mirst viens no bērniem, ir jārod spēks dzīvot tālāk, lai izvilktu pārējos. Spītējot bēdām par nupat lēģerī mirušo vīru, tomēr ir jāsaiet kopā ar citu vīrieti, lai būtu vieglāk izdzīvot un izaudzināt bērnus... Šādu stāstu grāmatās ir daudz. Kuri visspilgtāk iespiedušies atmiņā?

– Viens no tādiem ir Aīdas Kalniņas stāsts, kuru izsūtīja no Krustpils pagasta uz Berezovskas rajonu. Viņas tēvs bija viens no prezidenta Kārļa Ulmaņa adjutantiem. Jānis Kalniņš tika apcietināts un 1942. gada janvārī nošauts. Kad ģimeni izveda, Aīdai bija divi gadiņi. Čekisti brīdināja māti, lai otru bērnu atstājot Latvijā, jo zīdainis Sibīrijā neizturēšot. Tā nu pāris nedēļas veco Aīdas māsiņu ar visiem ratiņiem iestūmuši krūmos. Mazo savāca mātes māsa. 1946. gadā Aīdu kopā ar citiem bērniem aizsūtīja uz Latviju. Atgriežoties viņu neviens tā īsti negaidīja. Tante, būdama ļoti skaista, jau tā bija atteikusies no savas pašas dzīves, uzņemoties mazākā māsas bērna audzināšanu. Uzreiz pēc kara Aīdas māte atbēga uz Latviju, taču drīz vien kāda krievu pulkveža sieva viņu nosūdzēja. Māti arestēja un par dzimtenes nodevību piesprieda 25 gadus lēģerī. Tur viņu izvaroja kāds klibs, riebīga rakstura polis, nometnes apsargs.

Vēlāk izrādījās, ka māte ir stāvoklī. Viņu no lēģera atbrīvoja un nomitināja kolhozā, kur jau bija iepriekš dzīvojusi. Aīdas mātei piedzima dvīņi. Polis, kaut arī saukāja viņu par fašisti, tomēr apprecēja. Šajā piespiedu laulībā piedzima četri bērni. Mamma dzīvoja šausmīgos apstākļos – vīrs bija dzērājs un varmāka. Protams, vairs nebija pat domas par braukšanu uz Latviju. Aīdas māti un viņas bērnus satiku Sibīrijā 2000. gadā. Tas bija ļoti, ļoti sāpīgi. Vecākā meita Māra man jautāja: sakiet, kas mēs tādi esam...? It kā vietējie, taču nejūtamies šai vietai piederīgi. It kā latvieši – taču dzimtenei neesam vajadzīgi. Pat miesīgā māte mūs nemīl, kaut arī audzinājusi. Viņa visu laiku domā tikai par Latviju – ik vakaru skatās tālumā un nemitīgi raud. Šī vairs nav viena cilvēka traģēdija, tā uzslāņojusies vairākos likteņos. Šis stāsts ir tipisks.

Ilze Dzērve, izvesta divu gadu vecumā no Madonas apriņķa Mārcienas pagasta Rēķiem uz Nazarovu Krasnojarskā:

«1941. gada 14. jūnijā agri no rīta iebrauca bruņoti vīri ar smago mašīnu... Vecaistēvs paņēmis mani klēpī un teicis – bērns neko nav

noziedzies, atstājiet! Bet mani izrāvuši no rokām, jo bērnam jābūt tur, kur ir viņa māte. Mamma bija trīs mēnešus stāvoklī ar māsu. 1942. gada 4. janvārī piedzima māsa. Mums bija bads.

Staigājām gar vietējo iedzīvotāju miskastēm un lasījām kartupeļu mizas, zirņu pākstis, tas bija garšīgi. (..)

1946. gadā paklīda runas, ka bāreņi varēs braukt uz Latviju. Mamma mūs noformēja kā apaļus bāreņus.

(..) Mamma apprecējās (1946), viņai piedzima dēls un meita, tad radās mazbērni, un uz Latviju nekas nevilka. Mana pusmāsa un pusbrālis ne vārda neprot latviski. Radniecības saites ir pārtrūkušas. Kad mamma atbrauca, viņa bija absolūti svešs cilvēks, jo man bija seši gadi, kad atsūtīja uz Latviju. Nezināju, kā viņu uzrunāt – tu vai jūs. Audžumāte (piez. – tēvamāsa Alīda) man bija tuvāka. Viņa mūsu dēļ

neapprecējās, jo audzināja divus svešus bērnus. Pēdējo reizi, kad atbrauca mamma, pārmetu, kāpēc mūs atsūtīja pie svešiniekiem un lika to visu pārdzīvot. Tad viņa sāka histēriski raudāt un teica, ka gribējusi, lai mēs nenomirtu badā...Tagad es to visu saprotu.»

Daudzi cilvēki neizveidoja ģimenes, jo bargajos pēckara apstākļos bija spiesti rūpēties par radu bērniem. Savukārt daudzas izsūtītās meitenes bija smagi apsaldējušās un viņām vairs nevarēja būt pēcnācēju. Daļa ģimeņu bērnus nemaz negribēja, jo baidījās, ka deportācijas var atkārtoties.

Mirdza Dūne, izvesta 18 gadu vecumā aiz Urāliem: «...mums ar vīru bija liela runāšana. Mums bērnu nebūs. Nebūs jaunu izsūtīto.»

Patiesībā Sibīrijas Gulags nemaz nebeidzās ar pārrašanos dzimtenē. Izsūtītajiem bija slēgtas augstskolu durvis un liegta profesionālās karjeras izaugsme. Viņi bija palikuši bez tēva mājām un ģimenes mitekļiem. Tādējādi šie cilvēki saskārās ar reālām grūtībām turpināt jau tā izpostīto dzimtu. Pēcsibīrijas trauma jūtama daudzos likteņstāstos. Nav runa tikai par režīma attieksmi vien. Represētos ir aizvainojusi tautiešu noraidošā attieksme, jo dzimtene lielu daļu vairs nepieņēma.

Ināra Altrofa, izvesta 1941. gada 14. jūnijā no Rīgas uz Tomskas apgabalu:

«Kad 50. gadu otrajā pusē atgriezāmies Rīgā, pierakstīties nekur nevarējām, visur mums atteica. Meklēju darbu, bet nekur to nevarēju atrast, jo man taču bija nepareiza biogrāfija. Pati uz savas ādas izjutu, kā mūs nicināja un neturēja par cilvēkiem. Es biju savā zemē, bet nebiju nekas. Tikai nevēlama persona.

Gribējās ņemt koferīti un braukt atpakaļ. Ir pagājis daudz gadu, tomēr cilvēki mums neuzticas, it kā mēs būtu noziedznieki. Taču man izsūtīšanas brīdī bija tikai septiņi gadi...»

– Vai darīts viss, lai latvieši gribētu un spētu atgriezties mājās? Kas apgrūtina atbraukšanu?

– Attieksme. Tu no Krievijas? Kāds tu latvietis?! Tu taču pat īsti latviski neproti runāt. Man stāsta, ka arī pēdējos gados, kārtojot dažādus dokumentus par pensiju vai īpašuma atgūšanu, izsūtītie joprojām sastopas ar līdzīgu attieksmi kā pēckara periodā. Nepatīk? Brauc atpakaļ uz Krieviju! Es šādu nostāju varu iztulkot tikai ar to, ka pietiekami labi netiek izskaidrota vēsture. Vēl arvien valda nievājoša attieksme pret tautiešiem, kas dzīvo vai dzīvojuši Krievijā. Arī tad, kad pēc neatkarības atgūšanas dalīja mantojumu, Sibīrijas radiniekus neņēma vērā. Tādējādi šiem cilvēkiem nav pat uz kurieni atbraukt. Zinu gadījumus, kad cilvēki atgriezušies Latvijā, bet nav spējuši izturēt un aizbraukuši atpakaļ uz Sibīriju. Bijām Suhanojas ciematā, sastapām vairākas ģimenes, kas bija devušās atpakaļ pēc neveiksmīga mēģinājuma uzsākt dzīvi Tukumā, savās dzimtas mājās. Runāju ar kādu vīru, kurš man teica: «Te Balodis (viņa uzvārds) ir cienījams cilvēks, bet Latvijā – nekas.» Tieši šīs nicinošās nostājas dēļ viņš atgriezās Sibīrijā.

– Uz Sibīriju izsūtīja ne tikai latviešus. Deportēja arī vietējos ebrejus, poļus, krievus.

– Gandrīz 10% no deportētajiem bija ebreji, vairāk nekā 320 bērnu. Protams, viņi uzskata, ka izsūtījums paglābis no drošas nāves vācu okupācijas laikā, tomēr daudzas ģimenes gāja bojā arī Sibīrijā. Sākotnēji domāju, ka viņi vispār negribēs par to runāt, jo ebreji parasti Sibīriju nepiemin. Taču, aizbraucot uz Izraēlu, biju aizkustināta, redzot, ka daudzi no Sibīrijas bērniem vēl arvien turas kopā. Ebreju tautības cilvēki ļoti ciena vēsturi. Intervijas, ko veidoju Izraēlā, tika iztulkotas un pārsūtītas draugiem un radiem uz Ameriku. Izraēlā man ierosināja veidot grāmatu par ebreju dzīvesstāstiem. Tikko kā pabeigšu Sibīrijas bērnu otrā sējuma tulkojumu angļu valodā, tā ķeršos pie grāmatas Šhalom, Siberia. Kad filmējām Kanskā, bijām pie Simona Viņņika. (Kopš 1998. gada viņš ir Kanskas goda pilsonis.) Simona tēvs gāja bojā Soļikamskas lēģerī, bet māsa Raja, kas būtu varējusi kļūt par pasaulslavenu vijolnieci, zaudēja šo iespēju deportācijas dēļ.

Simons Viņņiks, izsūtīts 15 gadu vecumā no Rīgas uz Nikolajevku:

«Kad gājām pa pilsētu, visi atskatījās uz manu māsu, viņa bija īsta skaistule, kā saka – brīnumbērns. Ļoti apdāvināta.

Rajai bija 10 gadu, kad profesors Ozoliņš Konservatorijā izdzirdēja viņas spēli un paņēma pie sevis. Teica, ka kļūs slavena. Sibīrijā vijolei tika pielikts punkts. Mēs slimojām, sākās poliomielīts. Gadu gulējām un nekustējāmies.

(..) Mēs neko nezinājām, kas noticis ar tēvu, bet Dzeržinskā ieradās kāds cilvēks, kas bija atbrīvots no šīs nometnes. Tas varēja būt 50. gados. Viņš ienāca pie mums, un es ieraudzīju,

ka viņam kājās mani zābaki... Tēvam bija mani zābaki, jo mamma lika samainīties, man bija liela kāja. Kad ieraudzījām šo cilvēku un zābakus viņam kājās, sapratām, ka tēva vairs nav dzīvo vidū...»

– Kādas vēl ir ieceres?

– Esmu sākusi darbu pie vērienīgas filmas Kur palika tēvi? Man šķiet, ka būtu jāizskaidro, kur 1940.–1941. gadā palika no ģimenēm atšķirtie vīrieši. Latvijas drosmīgākie vīri, čaklākie zemes kopēji, gaišākie prāti mira bada nāvē vai tika nošauti Vjatlagā, Soļikamskā un citos lēģeros.

– Cik liela ir valsts institūciju pretimnākšana jūsu projektiem?

– Filmai Sibīrijas bērni saņēmu 1800 latu valsts naudas. Daudzām filmām vispār nav nekāda atbalsta, citām kādi 1000 lati... Lai varētu izdot grāmatas Sibīrijas bērni, vērsos Kultūrkapitāla fondā, taču man atteica. 2011. gadā Sibīrijas bilance nesaņēma finansējumu Nacionālā kino centra projektu konkursā. Tiesa, to atbalstīja Kultūrkapitāla fonds. Pagājušajā gadā apritēja 20 gadi, kopš pieminam barikādes. Biju pieteikusi filmu par operatoru Gvido Zvaigzni. Šo projektu noraidīja. Jutos ļoti aizvainota. Man bija sāpīgi. Nekad neviens Kultūrkapitāla fondā vai Nacionālajā kino centrā nav runājis par to, ka ir vērtības, kuras jāsaglabā. Pagājušajā gadā notika pārsteidzošs gadījums – mani uzrunāja Ķekavas vidusskolas bijušais direktors Valdis Ozols un teica, ka būtu ar mieru dot finansējumu, lai izveidotu filmu par triju ģimeņu likteņiem – Gaņģu, Sējas un Vildes dzimtu. Pērn devāmies uz Omskas apgabalu. Ekspedīcijā piedalījās arī Didzis Gaņģis, kuram 1949. gada martā bija tikai četri gadiņi. Gaņģu ģimenes tēvs bija mežsargs. Viņu apcietināja. Drīz vien pagastā ieradās jauns mežsargs. Viņš gribēja dzīvot tieši tajā mājā, kur mitinājās priekšgājēja sieva ar trim bērniem. Protams, ka vienkāršākais veids, kā atrisināt problēmu, bija ierakstīt viņu vārdus izsūtāmo sarakstā. Visparastākā skaudība, savtība un nodevība. Šo triju dzimtu likteņstāsti ietverti filmā Maršruts Ķekava – Omskas apgabals 1949. Pēc pāris dienām, 25. martā, tai būs pirmizrāde.

– Toreiz, kad vilcieni devās uz Sibīriju, cilvēkiem izdzīvot palīdzēja ticība, ka viņi atgriezīsies dzimtenē. Savukārt tagad daudzi no Latvijas mūk, pār muguru spļaudami. Vai nav dīvaina sajūta, ja runājam par aizbraukšanu no Latvijas toreiz un tagad?

– Latviešu gēnos vienmēr bijusi ieprogrammēta laimes meklēšana. Tie paši Sibīrijā dzīvojošie veclatvieši (kurus lielā mērā iznīcināja 1937. gadā) devās uz Krieviju pēc labākas dzīves. Latvieši brauca arī uz Ameriku, Brazīliju. Tagad daudzi dodas prom, jo viņus nekas nesaista Latvijā – tāpēc, ka nezina savas tautas vēsturi. Pierakstot likteņstāstus, redzēju, cik milzīgs patriotisms bijis mūsu senčos. Ģimenes tēvs pirms aizvešanas izsaka savu pēdējo lūgumu tiem, kas ieradušies viņu nobendēt: – ļaujiet vēl reizi mastā uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu un tad nošaujiet... Māte par spīti aizliegumam, tuvoties vagona logam, izmisīgi ceļ savu bērnu pie dēļu spraugas, čukstēdama: vēl reizi paskaties, atceries, cik tava dzimtene ir skaista...

– Esat atminējusi, kur slēpjas latviešu spēks?

– Mūsu sievietēs. Jau toreiz Sibīrijā latviešu mātes atšķirībā no citu tautību sievietēm prata izārdīt vilnas tepiķi, lai izadītu zeķes un cimdus, prata no veciem maisiem un tehniskās vates uzšūt siltus vateņus bērniem, ne no kā mācēja uzmeistarot skaistas lietas, lai nopirktu glāzi miltu. Latviešu sievietes savus bērnus glāba visneiedomājamākajos apstākļos – lasīja saknītes un dažādas zālītes, vārīja tējiņas; no dedzinātām avīzēm gatavoja ārstējošas ziedes... Latviešu sievietes saglabāja izpostītās dzimtas un izārdīto tautu. n

IZSŪTĪJUMU PIEDZĪVOJA

arī skolotāju ģimene no Rundēniem – tēvs, māte un pieci viņu bērni. Fotogrāfijā visi vēl Latvijā. No kreisās: Guna, Uldis, māte Helēna, Vilnis, tēvs Arturs un Anda. Andrīša fotogrāfijā nav. Tēvu pēdējo reizi redzēja Zilupes stacijā, kad viņš ģimenei pamāja atvadu sveicienu.

Guna Burtniece (Švarcberga), izvesta 8 gadu vecumā: «Mūs ielika lopu vagonā. Veda prom – ilgi veda, gaisa nebija. Mazais Andrītis bija zīdainis, raudāja, sāka dilt.»

Vilnis Burtnieks, izvests 5 gadu vecumā: «Mūs aizveda uz Ilanskas un Dzeržinskas rajoniem. Dzīvojām kolhozā kopā ar sivēniem. Zagām barību, dzērām sālsūdeni. Ēdām nātru pankūkas, priežu dzinumus.»

Guna Burtniece: «Andrītis dzisa. Vairs neēda, elsoja. Viņš bija nosirmojis. Raudājām.»

Anda Burtniece-Villere, izvesta 10 gadu vecumā: «Mamma teica: «Neraudi, tad viņam ir grūti aiziet.» Mamma klusi lūdza Dievu, un tad viņš aizmiga... (..) Tā bija laime, ka bērnībā nesapratu to dramatismu. Bet māte! Nedod dievs, ja es tagad būtu mātes vietā – to neizturētu.»

( Sibīrijas bērni, 375.–380. lpp.)

PIE ZĀRKA. Tā arī māte nomira no sastrutojuma galvā, nesagaidījusi palīdzību.

Māra Eimane (Hermansone), izvesta 4 gadu vecumā uz Kazačinsku: «Mūs izsūtīja: vecomāti, mammu, tēvu, mani, brāli (viņam toreiz bija 9 gadi). Mēs, latvieši, arī mana mamma, ar spaiņiem gājām uz kautuvi pēc asinīm, bet vakaros pie mums nāca cilvēki, kam nebija ko ēst: mēs cepām asins pankūkas – vienkārši cepām asinis, klāt pieberot sāli un pieliekot mazliet tauku. (..) Kad mamma sāka slimot, viņu nelaida pie ārstiem uz Krasnojarsku. Tā arī viņa nomira no sastrutojuma galvā.»

(Sibīrijas bērni, 554.–557. lpp.)

**

DEPORTĀCIJU BILANCE

• 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas uz Sibīriju izveda 15 425 iedzīvotājus (latviešus, ebrejus, krievus, poļus), tajā skaitā 3751 bērnu vecumā līdz 16 gadiem. Vecākais bija 76 gadus vecais Dāvis Helvigs, bet jaunākais Arvīds Baumanis, kurš piedzima Stendes stacijā 14. jūnijā. 43 cilvēki ceļā nomira. 4141 miris vai nošauts ieslodzījumā. Vīriešus nošķīra no ģimenēm, aizsūtīja uz nometnēm, kur nošāva vai turēja ieslodzījumā, lemjot slimībām un bada nāvei.

• 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju izveda aptuveni 43 000 iedzīvotāju, apmēram 10 000 bija bērni. 5259 tika arestēti kā sociāli bīstami elementi. Daudzi bērni un veci cilvēki nomira ešelonos. Nošaušanas nepraktizēja. Vairumā gadījumu ģimenes neizšķīra.

**

DZINTRA GEKA

• kinorežisore, producente

• absolvējusi Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfistu institūtu (1979)

• beigusi Augstākos režisoru kursus Maskavā (1982)

• saņēmusi Lielā Kristapa balvu par gada labāko televīzijas filmu (1987, 1989)

• 2000. gadā sākusi apzināt uz Sibīriju izsūtīto latviešu likteņstāstus:

* Stacija Latvieši 1937

* Sibīrijas bērni

* Sveiciens no Sibīrijas

* Agapitova un izglābtie

* ... un Igarka, Cerība un Taurenis

* Piemini Sibīriju