Lai strādātu "Latvijas dzelzceļā" pie Mihaila Šengelijas, cilvēkam jābūt apveltītam ar trim īpašībām: pirmkārt, ir jāmīl darbs, otrkārt, nepieciešama prāva deva fantāzijas, un, treškārt, šajā klubiņā nav īstā vieta nīdētājiem, jo patiesībā jau nav ko nīdēt.
Latvijas dzelzceļš ir stabils un uzticams darba devējs. Bet par kādu darbu ir runa? Mihails smejas, ka formulējums strojbats ir ļoti tuvs patiesībai. Viņš ir Ventspils Reģionālā apsaimniekošanas iecirkņa (RAI) priekšnieks. Atbildības zona – tīrība, kārtība un būvniecība dzelzceļa posmā no Ventspils līdz pat Tukumam. Kopumā tās ir 11 stacijas, ja vien neskaita vēl klāt katru Ventspils dzelzceļa objektu, kuru kā jau ostas un rūpniecības pilsētā nav mazums. Kā glītas krellītes tās savirknējas pantiņā: Ventspils, Ventspils 2, Elkšķene, Ugāle, Usma, Spāre, Līči, Stende, Sabile, Kandava, Zvāre.
Tomēr pats galvenais, Ventspils RAI – tas ir 61 godprātīgs darbinieks. Un atkal ar atrunu, ka vasarā viņu ir vēl vairāk. Daļai vienkāršākā darba darītāju dodoties atvaļinājumā, vietā nāk neviens cits kā pašu darbinieku bērni. Šī ir jau ilgtermiņā gadu no gada piekopta politika. Mazie krāso žogus, kopj teritoriju – slauka, mazgā, pucē. Un, visticamākais, savu nākotni arī viņi, tāpat kā vecāki, saistīs ar dzelzceļu. Tieši tā noticis Šengeliju dzimtā. Gan Mihaila tēvs, gan māte strādājuši dzelzceļā. Tiesa gan, citā valstī – Gruzijas pilsētā Batumi. Taču pat specializācija bija radniecīga tai, kāda tagad ir dēlam Mihailam. Tuneļu un tiltu vienībā tēvs bija celtnieks, bet mamma ceļu meistare. Pie mums vismaz tuneļi dzelzceļniekiem nav jāapsaimnieko.
Mihaila tālākais ceļš bija loģisks dzimtā iesāktā darba turpinājums, tikai dzīves līkloči viņa ģimeni atveda uz Latviju. Savas karjeras sākuma posmā Šengelija bija dzelzceļa elektriķis, bet laika gaitā uzkalpojās par iecirkņa priekšnieku. Cik ilgi dzelzceļa saimniecībā pavadīts, Mihails pat lāgā neatceras, gadu trīsdesmit, četrdesmit gan jau būšot. Bet priekšnieka amatā iet jau 16. gads. Padomju ēras beigās netrūka skeptiķu, kas teica, dzelzceļš teju teju nogrims. Tās ir beigas. Šengelija teica – nekā nebija, izķepurosimies. Un tā arī notika. Šobrīd dzelzceļš ir viens no stabilākajiem un atbildīgākajiem darba devējiem.
"Kad kļuvu par priekšnieku, es devu sev vārdu – šī līnija būs pati labākā." Starp citu, sauso ķemertiņu ērai Ventspils līnijā punktu pielika tieši Mihails. Uztaisīja civilizētas labierīcības vispirms vienā stacijā, tad otrā. Konstatēja, ka izdevumi nav nekādi kosmiskie, saņēma priekšniecības akceptu, un drīz vien higiēniski patīkamas pārmaiņas darbinieki piedzīvoja visā līnijā. Līdz ar amatu – jauno saimniecību viņš saņēma diezgan nepievilcīgā stāvoklī. Tagad Šengelija nekautrējoties saka: "Uzskatu, ka mēs esam pirmrindnieki!"
Savu darbu viņš mīl no visas sirds. Katrai stacijai, katram jumtam, katrai fasādei jābūt kārtībā. Katrai dobei rūpīgi sastādītai un apravētai. "Var teikt, ka mēs dzelzceļa hierarhijā esam tā zemākā pakāpe, bet darām visvairāk." Tā esot norma, ka visi darbinieki ierodas darbā stundu agrāk – jau septiņos no rīta. Arī pats priekšnieks Mihails. Un sieva par to nebaras... jo pati ir viena no viņa darbinieku komandas.
Par saliedētību kolektīvā ļoti tiek domāts, un korporatīvie pasākumi šādam mērķim ir lielisks līdzeklis. Istabā līdzās atpūtas telpai jau salikti kausi, medaļas un neaizpildīti diplomi drīzumā gaidāmajām sporta spēlēm. Tās būs veltītas Ventspils 720 gadu jubilejai. Šengelija par to stāsta ar aizrautību, jo pats kopš agras jaunības nodarbojies ar sportu. Vispirms pieccīņa, tad futbola klubs Venta, volejbols Iekšlietu ministrijas komandā.
"Tad nu es izdarīju tā, lai sports būtu arī mūsu dzelzceļā," saka priekšnieks, un dalībnieku viņa komandai netrūkst. Vispirms labi strādā, pēc tam labi atpūšas. Šim nolūkam viņiem ir arī somu pirts, pašu improvizēta viesnīciņa, bet pagalmā līdzās dārzam tapusi svinību nojume. Ak, jā. Aug taču vēl arī tomāti siltumnīcā. Kad ienākas lielā raža, savējiem dienas darbos tiek dots spainis sarkanvaidžu.
Dārzkopība un daiļdārzniecība dzelzceļa kopēju brigādei kļuvusi teju par likumu. Pie katras stacijas neiztrūkstoši ir dobes, akmens dārzi, dzīvžogi. Reizi gadā arī notiek lielais konkurss, kurā stacijas sacenšas par aprūpētākās titulu.
"Tāda skaistuma kā manā saimniecībā nekur citur nav," lielās Šengelija.
Tāpēc Māja devās pārbaudīt, vai viņam taisnība, uz trim stacijām: Ugāli, Spāri un Zvāri. Un patiešām, visur valda tīrība un kārtība. Turklāt pie katras stacijas neiztrūkstoši ir puķes.
STACIJA "UGĀLE"
Ugāles firmas zīme ir rozes. Stacijas priekšniece Dzintra Smoļenska smej: "Mums ir sakoptākā stacija un smukākās meitenes." Bet, runājot pavisam nopietni, dzelzceļnieka profesija cilvēkam uzliek disciplīnas rāmi. "Visi dzelzceļnieki ir vārda cilvēki. Te nevar nokavēt darbu pāris minūtes, lai ilgāk pagulētu. Vilciens negaida!" Uz Ugāli Dzintra atnāca pēc dzelzceļnieku tehnikuma pabeigšanas – 1986. gadā. Būdama latgaliete, par tādu miestu viņa pat lāgā neko dzirdējusi nebija. Nekāda priekšstata! Bet ko darīt... kur norīko, tur jādodas, un stacijai bija vajadzīgs jauns dežurants. Dzintra atbrauca uz Ugāli, un izrādījās, ka tas ir viens feins miests un labu labais darbs. Tāpēc obligāto trīs gadu vietā viņa te nostrādājusi daudz, daudz vairāk – visus 24 gadus, pa ceļam uzkalpojoties līdz stacijas priekšnieka amatam. "Šajā darbā galvenais ir pieredze, un to var iegūt vienīgi, sākot karjeru no pašas apakšas."
Tagad stacija viņai esot kā mājas. Un mājas jau tepat aiz stūra. Tā ir vairākumā staciju. Priekšnieks dzīvo turpat blakus, lai jebkurā diennakts laikā, ja gadās kāda nestandarta situācija, vienā rāvienā varētu būt postenī.
Tikai nezinātājam no malas var izskatīties, ka stacijas darbinieka vienīgais pienākums ir ik pa laikam uzvilkt formas cepuri, iznākt uz perona, pavicināt disku un uzsmaidīt vilciena mašīnistam. Protams, uzsmaidīt vajag, taču atbildība šajā darbā ir ļoti liela. Stacija un cilvēks uz perona ir līdzatbildīgi par to, lai garām braucošajam sastāvam tehniski viss būtu kārtībā. Ja nav – jāceļ trauksme. Jānodrošina, lai luksoforā degtu zaļā gaisma, bet stāvošam vilcienam pretī – sarkana. Jāpārslēdz pārmijas arī tad, ja pēkšņi rudens vētra izslēdz elektrību. "Šajā darbā ir vajadzīga galva," rezumē Dzintra Smoļenska, un viņa šo darbu mīl no visas sirds. "Man patīk tā kustība. Tu un visa dzīve it kā kustas līdzi vilcienam." Ugālnieces ir pirmrindnieces arī ārpus darba. Ugāles pagasta svētkos viņas neiztrūkstoši darina ziedu paklājus, un arī Mihaila Šengelijas organizētajā sporta dienā Ugāles stacija ieradīsies arī šogad.
STACIJA "SPĀRE"
Puķkopība ir cieņā arī Spārē. Vien šogad gatavais posts ar gliemežiem. "Spēj tik vākt nost," stāsta stacijas priekšniece Gelēna Antonova. Spāre ir nozīmīga līnijas Ventspils–Rīga sastāvdaļa. Četri pieņemšanas nosūtīšanas ceļi, divi strupceļi. Stacijā katru dienu valda dzīvība. Mehāniķi, sakarnieki, dažādas firmas. Te un citās Latvijas stacijās tiek vilkts optiskais kabelis, kas jau drīzumā kļūs par pamatu mikroprocesoru sistēmas ieviešanai un tehniskajam progresam vilcienu kustības organizācijā.
Vilcienu ir daudz. Pultī saslēdzas noteikta spuldzīšu kombinācija, un dežurante kā bilde – Aīda Prūse – dodas uz perona sagaidīt garāmbraucošo vilcienu. 66 vagonus un lokomotīvi, uz kuras rakstīts SADAM, lai ko arī tas nozīmētu. Stacijas priekšniece Gelēna Antonova tā arī saka: "Redz, kur sadams brauc!"
Visvairāk darba te ir ziemā. Kad Ventspils sastāvus neņem pretī un jānogaida, vieta tiem atrodas Spārē. Visiem jāapvelk bremžu kurpes. Ir ko celt. Gadoties arī sarežģītāki mirkļi, kad nepieciešami operatīvi, taču ne pārsteidzīgi lēmumi. "Nekad un nevienā situācijā nedrīkst zaudēt galvu! Ja nezini, jautā priekšniecībai, konsultējies, bet vēss prāts ir jāsaglabā," saka Gelēna Antonova.
Darbs Spāres stacijā kopumā ir pieciem cilvēkiem un vēl rezerves dežurantam. Stacija aprūpēta. Apskatīties, kā tai iet, atbrauc arī Mihails Šengelija. Ar stacijas priekšnieci viņi labi pazīstami. Darbabiedri teju trīsdesmit gadu. Var atcerēties jaunību un par darba lietām parunāt arī. Pie ieejas stacijā betona plāksnes apdrupušas. Darbiniecēm kurpju papēži ķeroties. Reģionālā apsaimniekošanas iecirkņa priekšnieks apliecina, ka šī problēma jau iegrāmatota un nākamgad visās stacijās, Spāri ieskaitot, tiks sakārtoti peroni. Jācer, ka kādreiz uz tiem arī atgriezīsies pasažieri. Pēc tiem dzelzceļnieki jūt zināmu nostalģiju.
STACIJA "ZVĀRE"
Šī stacija no Rīgas puses ir pirmā aiz Tukuma – atrodas Sēmes pagasta Cerību ciemā. Divi sliežu ceļi. Galvenais uzdevums samainīt pretējos virzienos braucošos sastāvus. Bet blakus rūpe – mūžīgie disputi ar Rīgu, lai sastāvus laiž tālāk. Citādi, iepauzējot savu ceļu Zvārē, vilcieni aizšķērso pārbrauktuvi un satiksmes autobusam nākas ilgi gaidīt.
Stacijas priekšniece Lonija Koršunova atzīst, ka nu jau daudzus gadus arī viņas dzīvē darbs ir pats svarīgākais. Uz dzelzceļa viņa strādā kopš 1977. gada. Sākumā gan gribējusi kļūt par vilcienu pavadoni. Taču, būdama vēl pusaudze, neizturēja atlases vecuma cenzu. "Kad pirmo reizi piesēdos pie dežuranta pults, rokas trīcēja," atminas pieredzējusī darbiniece. Tas notika Kandavas stacijā. Jau vēlāk viņa pārgāja uz Zvāri: "Gribējās redzēt, kā tas ir – strādāt mazā stacijā." Ieraudzīja, patika un te arī palika. Drīz pēc iecelšanas par priekšnieci Lonija Koršunova sastapās ar pirmo lielo pārbaudījumu un to izturēja. Rudens vētra izslēdza pagastā un arī stacijā elektrību. Nācās strādāt ārkārtas režīmā. "Viss bija jādara ar rokām, un tieši nāca pasažieru vilciens. Tā ir milzu atbildība. Neskaitāmas reizes pārbaudīju, vai viss kārtībā. Vai viss saslēdzies pareizi." Jauni pārbaudījumi stacijai vairs nav nākuši, un lielā mērā tas ir arī slavenā dzelzceļnieku pedantisma nopelns. Viss vienmēr kārtībā.
STACIJA "SKRUNDA"
Skrundas dzelzceļa stacijā pašlaik tikai divas reizes nedēļā – piektdienās un svētdienās – piestāj pasažieru vilciens, kas kursē maršrutā Rīga –Liepāja, bet sestdienās un pirmdienās dīzeļvilciens dodas no Liepājas uz Rīgu. Savulaik šāda kustība noritēja ik dienu. No Skrundas līdz Rīgai biļete maksā 3,95 latus. Skrundas dzelzceļa stacijas priekšniece Emerita Kņūtiņa stāsta, ka pārsvarā pasažieri ir studenti un tie, kuri dodas uz darbu galvaspilsētā.
"Kādreiz šeit bija lielāka rosība, mums bija ļoti daudz darba. Tagad kursē pasažieru un kravas vilcieni, kas galvenokārt pārvadā kokmateriālus un minerālmēslojumu vietējām Skrundas firmām, bet uz Liepājas ostu ceļo daudz kravu ar naftas produktiem, graudiem, minerālmēslojumu, kokvilnu no plašās Krievzemes, Baltkrievijas," stāsta stacijas priekšniece. Viņa atceras, ka savulaik dzelzceļš bija populārs – pasažieru vilciens kursējis divas reizes dienā, taču šodien pieprasījums ir mazs, bet izmaksas lielas. "Domāju, ka pasažieru pārvadājumi ir jāsaglabā, jo vilciens tomēr nekursē pustukšs. Nevar apgalvot, ka autobusu satiksme ir izkonkurējusi dzelzceļu, jo tam ir savas priekšrocības – vagoni ir plaši, vilcienā iespējams izmantot labierīcības, arī kravas visu laiku tiek pārvadātas pa dzelzceļu," spriež E. Kņūtiņa.
Dzelzceļa stacijas kolektīvā strādā pieci darbinieki. Stacijas vadītāja teic, ka kadru mainība nav raksturīga. Viņa ar darbu dzelzceļā saistīta 48 gadus. Skrundas dzelzceļa stacijā strādā kopš 1974. gada. "Tas laikam ir liktenis, ka no šā darba nekad neesmu gribējusi doties projām. Vecāki nebija dzelzceļnieki, taču tagad šī dinastija turpinās, jo arī meita Ilze Kronberga strādā šeit par dežuranti, bet mazdēls Andris un znots Helmuts – ceļu distancē."
Viņas kolēģei dežurantei Jekaterinai Meierei šogad augustā apritēs 35 gadi, kopš viņa strādā dzelzceļa sistēmā. "Es uz dzelzceļa sāku strādāt 1975. gadā. Absolvēju dzelzceļnieku tehniku Igaunijā, apprecējos ar latviešu puisi, bet pati pēc tautības esmu baltkrieviete," stāsta dežurante. "Patīk maiņu darbs, esmu pieradusi, ka tā beidzas pēc 12 stundām. Tikai ir, protams, reizes, kad savā maiņā jāstrādā svētkos."
Strādājot uz dzelzceļa, gadoties arī kuriozi. Kāda ilggadēja dzelzceļa darbiniece pērn devusies ciemos uz Daugavpili un izdomājusi, ka brauks ar vilcienu, nevis autobusu. Taču tajā dienā pasažieru vilciens tika atcelts. Viņai šķita dīvaini, ka uz perona Daugavpils stacijā nav neviena cilvēka. Būdama ilggadēja dzelzceļa darbiniece, nav zinājusi, ka todien vilciens nekursē.
E. Kņūtiņa ir gandarīta, ka divas reizes – 2008. un 2009. gadā – dzelzceļa stacijai ir izdevies uzvarēt projektu konkursā Darīsim kopā!, ko izsludināja Skrundas pilsētas ar lauku teritoriju dome sadarbībā ar Nīderlandes fondu KNHM. To īstenojot, par iegūto finansējumu veikti stacijas labiekārtošanas darbi – bruģēts celiņš, sakārtotas peronu apmales, savesta melnzeme apstādījumu izveidošanai. Latvijas dzelzceļa Reģionālais apsaimniekošanas iecirknis 2008. gadā stacijai uzlika dakstiņu jumtu un ierīkoja ūdensapgādes sistēmu.
STACIJA "TORE"
Tores dzelzceļa stacijā pasažieru vilciens Rīga–Liepāja nepiestāj kopš 2001. gada, bet kravu pārvadājumi joprojām saglabāti. Tagadējā stacijas ēka atrodas Durbes novada Tadaiķu pagastā, dzelzceļa līnijas Liepāja–Rīga 207. kilometrā. Nodota ekspluatācijā 1954. gadā. Nezinātājiem to nav grūti atrast, lai arī ceļa norādes nav, taču drošs orientieris no attāluma ir blakus esošais telekomunikāciju sakaru tornis. Sākotnējā stacijas ēka – vagoniņš tika atklāta 1929. gadā. "1938. gadā uzcēla barakas tipa ēku, kas kalpoja kā nojume pasažieriem," stāsta Tores dzelzceļa stacijas priekšniece Lidija Vītola. Viņa šajā stacijā strādā jau 21 gadu. Uz dzelzceļa strādā vairāk nekā 30 gadus – sākusi darbu uz dzelzceļa pārbrauktuves Grobiņa–Bārta, vēlāk pārgājusi strādāt uz Gaviezes staciju (tā ir slēgta) par pārmijnieci, kamēr šo amatu likvidēja.
"Uz dzelzceļa nokļuvu nejauši. Nezinu, bet tas kaut kā piesaista cilvēku un projām vairs nevar tikt. Dzelzceļš ir kā valsts valstī, jo mums ir savi likumi," smaidot saka L. Vītola.
Tores stacijas kolektīvā ir pieci darbinieki, četri no tiem ir dežuranti, kas strādā maiņu darbu.
Viņu pienākums ir vadīt vilcienu satiksmi un gādāt par kravu drošību. L. Vītola uzskata – priekšrocība ir tā, ka agrāk stacijas ēkas būvētas, lai tajās dzīvokļus iekārtotu arī stacijas darbiniekiem. Savulaik Tores stacijā pasažieriem tirgotas arī biļetes, taču no šāda pakalpojuma Latvijas dzelzceļš atteicies, pirms pasažieru pārvadājumi tika slēgti. Naktī kursējošais pasažieru vilciens savulaik īpaši populārs bijis studentiem. Pirms diviem gadiem naktīs staciju aizslēdza, jo vilcieni maz kursēja, bet pēc tam tika atjaunota tagadējā kārtība, jo satiksme uz dzelzceļa kļuva intensīvāka.
